Afrikāniete papurināja galvu.
- Cik ilgi esmu te sabijis?
Viņa balsi nevarēja pazīt. Viņa acīmredzot vienalga bija to sapratusi.
- Astoņas dienas.
- Nes šurp manas drēbes!… Man jāceļas un jāiet, es esmu vienīgais, kurš var meiteni atrast.
- Aprimsties! viņa sacīja. Vai arī mēs tevi piefiksēsim. Priecājies, ka vispār esi dzīvs!
Viņa uzlika viņam uz pirksta knaģi, no knaģa gāja vads, pievienots vēl vienam monitoram.
- Pulsoksimetrs, viņa teica. Nosaka skābekļa piesātinājumu asinīs.
- Telefonu? viņš čukstēja.
Afrikāniete papurināja galvu. Viņa uzlika viņam uz krūtīm vēl vairākus elektrodus.
- Kardioskops, viņa sacīja. Monitorē sirdsdarbību.
Viņš manīja savu apziņu izsīkstam.
- Gandijs, viņš teica. Turpināja gulēt blakus kailām sievietēm. Pēc tam kad bija devis tikumības zvērestu. Lai pārbaudītu savu seksuālo savaldību. Es nezinu, vai tev varētu būt interese?
Afrikāniete norakstīja skait|us no monitoriem. Telpā bija vēl viena sieviete. Viņas sarunājās. Viņam sāpēja. Viņš dzirdēja savu māti. Vai tur kas slikts, ka viens ražens puisis domā par savu māri?! Kaut arī viņam ir četrdesmit divi gadi. Kad nu ir gadījies būt pusmirušam.
Viņš dzirdēja māti gluži skaidri. Nu viņš ieraudzīja to savā priekšā. Viņš nebūtu varējis piecelties no gultas un aiziet uz tualeti. Visticamāk, viņam bija uzvilktas autiņbiksītes. Bet bērnības atmiņas bija neskartas.
Tas bija brīnišķīgi. Kad cilvēkam ir četrdesmit divi gadi, viņš arvien lielāku savu dzīves daļu pavada atmiņās.
Bija bijusi nakts, izrāde beigusies, Helēnei Kronei joprojām mugurā bija triko, ap gurniem dvielis, viņš dzirdēja frotē auduma švīkstus. Viņš zināja, ka viņas pleciem jābūt kailiem. Vairums citu sieviešu slēpās no saules, viņa māte inhalēja gaismu. Tas bija bijis īsi pēc nelaimes gadījuma, viņš bija pilnīgi akls. Viņš dzirdēja viņas sudraba rotu šķindu. Tās viņam vēstīja, ka ir mēness apspīdēta nakts. Viņš zināja, ka mēness gaismā sudrabs uz brūnās ādas būs balts. Tas nekad netika izteikts, bet viņš zināja, ka mātei šīs rotas dāvājuši iepriekšējie mīļākie. Ka to nepārtrauktā, melodiskā žvadzoņa Maksimiliānam ir pastāvīgs darba punkts, memento mori, gluži kā tad, ja uz mazā galdiņa, kur viņa servēja zupu, stāvētu galvaskauss.
Māte cepa maizi, tērauda katlā, kuru bija uzlikusi uz pašām oglēm mazajā Mors0 krāsniņā, bija septiņdesmito gadu sākums, pusē cirka laukumu vagoniem nebija pievadīta strāva.
Smaržoja pēc ziediem. Viņiem apkārt vienmēr bija papilnam puķupodu. Pārbrauciena laikā tie aizņēma lielāko daļu vagoniņa.
Helēne Kronē mīlēja puķes. Ikvienā vietā, kur viņi uzstājās ilgāk par trim dienām, viņa kaut ko iestādīja, kaut vai lai redzētu aizmetamies dlgļlapas, pirms atkal jādodas ceļā. Maksimiliāns zināja, ka viņa vienīgā iespēja aizvilkt māti prom no cirka ir aizvilināt ar dārzu. Viņš tika mēģinājis, tas nebija izdevies.
Viņi iznesa Kasperu ieģipsētu laukā. Māte iedeva viņam zupu un maizi. Viņš varēja rīkoties tikai ar labo roku.
Viņš dzirdēja mātes kustības, tās bija nepiespiestas, pašsaprotamas. Kaut arī bija nakts. Kaut arī viņai aiz muguras bija darba diena sešpadsmit stundu garumā, no kurām četras aizņēma smags fiziskais treniņš. Kaut arī viņā dūca bailes par dēlu, bez mitas. Par spīti tam visam, viņa bija dabiska. Veidā, kāds savvaļas dzīvniekiem ir kopīgs ar Baha mūziku. Dabiskumā, kura dēļ nenāk ne prātā mainīt kaut noti, jo citādi nemaz nevar būt. Patiesa brīvība ir tā, kad nav jāizvēlas, jo viss ir ideāls tāds, kāds tas ir.
Maksimiliāns Kronē sēdēja atgāzies un pieņēma pasniegto, tā arī nekad nepateikdamies, atzinība bija iebūvēta pašā situācijā.
Kaspers dzirdēja savu vecāku savstarpējo intimitāti, un arī kaislību, piesardzību. Viņš nebūtu varējis nosaukt to vārdā. Tomēr viņš manīja, ka tad, ja gribas māju sajūtu, kas ir dziļa un atvērta, un dabiska, kā Baha mūzika un lielie kaķi savannā, par to ir jāmaksā, par to ir jāmaksā ar risku, kāds pastāv, dzīvojot savu dzīvi līdzās diviem poliem, starp kuriem ir augsta potenciālu starpība.
Maksimiliāns piemiga. Viņš paģība no noguruma, Helēna Kronē viņu maigi, gaužām maigi pamodināja. Lāga neatmodies viņš piecēlās, iestreipuļoja vagoniņā un nogāzās garšļaukus.
Kaspers ieklausījās savā mātē, kamēr viņa noridāja traukus. Viņš dzirdēja piekusumu. Bet aiz tā bija kāda varenāka skaņa, kuru viņš nespēja atšifrēt.
Viņa pacēla Kasperu uz rokām un ienesa iekšā, nolika gultā, viņš dzirdēja, kā viņa paceļ lampas kupolu un nopūš gaismu.
Viņš nevarēja aizmigt. Gulēja tumsā un domāja par nāvi. Viņam bija bail nomirt.
Tā nebija taisnība, ko viņš bija stāstījis Stīnei. Ka Mūsu TēvsMāmiņas skaņa padarījusi viņu bezbailīgu. Tā nebija taisnība. Viņš gulēja tumsā un baiļojās.
Tad atlidoja kāda skaņa, turpat viņam līdzās, tā bija viņa māte.
Viņa apsēdās uz gultas malas. Viņš dzirdēja viņas naktskrekla maigo skaņu. Viņš zināja, ka tad, ja būtu spējīgs redzēt, izskatītos, ka viņa uzvilkusi mugurā mēnesnīcu.
Varbūt tā nebija viena noteikta nakts, viņam bija sajūta, ka tādas varētu būt bijušas daudzas. Bet vienalga, itin kā viņpus tām, bija tikai viena gara nakts.
Viņa ilgi sēdēja, neko nesacīdama, vien turēdama viņa roku. Tad viņa sāka pagalam klusītēm dziedāt, viņa dziedāja bieži, bet viņam māte nebija dziedājusi kopš mazotnes.
Viņai sākot dziedāt, atkal parādījās tā skaņa, kas aiz viņas. Tā bija varena, varenāka par atsevišķu cilvēku. Un tā gāja cauri itin visam. Viņš to sazīmēja. Tā bija — pilnā skaļumā — mātes mīlestība pret savu bērnu. Un ne tikai vienas mātes. Visu māšu mīlestība pret visiem bērniem.
Varbūt viņš bija gulējis. Un tad pamodies. Varbūt viņš atradās slimnīcas palātā. Varbūt tā bija cita nakts, kopā ar Helēni Kroni.
Viņa vairs nedziedāja. Viņa stāstīja.
Par savu bērnību. Par dzīvniekiem, kādi viņiem bija bijuši, par kādiem viņa bija dzirdējusi.
Manai mātei, tavai vecaimātei, viņa teica, bija uznāciens kā baltajai klaunienei, Austrijā, pirms kara un kara laikā. Ar suņiem. Viņiem bija terjera kucīte. Māte pārveda to uz Dāniju. Es atceros vienu no tās kucēniem. Kad mēs abi skrējām pa garu zāli vai labību, tam ik pēc pieciem metriem bija jāpalecas augstu gaisā, lai ieraudzītu mani.
Kamēr viņa runāja, Kaspers klausījās cauri viņas balsij. Viņš dzirdēja cirka māksliniekus, par kuriem māte stāstīja, viņš spēja noteikt viņu toņkārtu. Viņš atklāja, ka Visumā no ikviena cilvēka skaņas paveras pieeja visām citām skaņām.
Viņš saprata, ka tie, par kuriem māte stāstīja, ir miruši. Viņa vecāmāte bija mirusi. Suns bija miris, cilvēki bija miruši. Tik un tā viņa mātes balss bija durvis uz viņu skanējumu. Viņš to dzirdēja. Bet nesaprata.
Bija viena meitene, Helēne Kronē teica, Kārena, mēs bijām vienaudzes.
Kaspers ieklausījās šim vārdam cauri. Viņš atskārta, ka atmiņa atvedusi viņu tieši uz šo skanisko vietu tādēļ, lai vēlreiz nospēlētu tieši šo epizodi.
Viņas dēļ es nomainīju stingri nostiepto virvi pret vaļīgo, Helēne Kronē sacīja. Mums bija ziemas mītne pie Holtes. Ārpus teritorijas atradās merģeļa karjers, viņa pierunāja mani pārpeldēt pāri igvātī, karjeram pāri bija pārstiepta virve. Viņa sacīja, ka gribot iemācīties staigāt pa virvi. Mēs nemācējām peldēt. Pieaugušie mūs pieķēra. Viņi pārbijās. Tika nolemts, ka mums jāiemācās peldēt. Tuvākā peldētava atradās pie Fūresēena ezera. Mēs braucām turp ar riteņiem, gar pašu Gammelgordu un Skovbrīnetu. Kādu dienu Kārena teica: "Tev jāsatiek māsas." Tas bija klosteris, pie viena no ezeriem. Patiesībā tik vien kā savrupmāja. Mūs uzcienāja ar tēju un cietiem cepumiem. Kuri kļuva mīksti, kad pamērcējām tos tējā. Tur bija kāda sieviete, es atceros viņu kā vecu, viņai droši vien bija gadi piecdesmit.