"Vai tu gribi kaut ko pajautāt?" viņa vaicāja.
Es viņai uzticējos. Viņa labi smaržoja. Tas bija veids, kā es jutu, vai uzticos pieaugušajiem.
Helēne Kronē iesmējās tumsā, klusināti, lai nepamodinātu vīru.
"Jā," es atbildēju, "es gribu kaut ko pajautāt. Dažreiz man ir bail, ka pasaule ir sapnis."
"Ko saka pieaugušie?" mūķene taujāja. "Kad tu viņiem to jautā?"
Viņa teica "pieaugušie". Nevis "tētis un mamma". Viņa saprata, kādu es redzu pasauli.
"Viņi saka, lai es iekniebju sev rokā. Viņi saka, ka tad, ja sāpēs, es zināšu, ka esmu nomodā."
Mūķene iemērca cepumu tējā. Lēnītēm. Varbūt tā bija pirmā reize, kad es sastapu pieaugušo, kurā nebija ne druskas nepacietības.
"Un ko tu par to domā?" viņa vaicāja.
"Es domāju — un, ja tas, ka man sāp, ja arī tas man rādās sapnī?"
Šķiet, viņa man neatbildēja. Bet tad, kad mēs devāmies prom, viņa pavadīja mūs līdz riteņiem. Tiem bija īstas gumijas riepas, kaut arī bija kara laiks. Cirkam riepas stāvēja rezervē, triku riteņiem.
Viņa noglauda man galvu.
"Ja šis būtu sapnis," viņa sacīja, "vai tad tev gribētos pamosties?"
"Tikai tad, ja es būtu pārliecināta, ka mans tētis un mamma tur būtu," es atbildēju.
Viņa iesmējās, klusi, draudzīgi, es nesapratu, par ko.
"Atnāc vēl," viņa teica. "Būsi laipni gaidīta. Jebkurā laikā. Tu vari nākt līdzi Kārenai."
Bet es tā arī neaizgāju. Līdz reizei, kad biju paņēmusi tevi līdzi uz baznīcu Bredgādē. Lai satiktu viņu. Mūķeni. Māti Rābiju.
4
Viņš uzmodās, kāds sēdēja uz gultas, sākumā viņš nodomāja, ka māte. Bet tā bija afrikāniete.
- Cik ilgi esmu te sabijis?
- Četrpadsmit dienu. Tev bija augsta temperatūra. Šautās brūces infekcija. Tevi ārstēja ar penicilīnu. Infekcija atkāpjas.
Viņš nejautāja par Klāru Mariju. Dzirdēja sasprindzinājumu afrikānietes sistēmā. Blakus gultai stāvēja salokāms ratiņkrēsls.
- Signāls, viņš sacīja, skaņa, kas vienreiz ir pārraidīta, nekad neapstājas. Tā ceļo, līdz pašiem tālākajiem Visuma nostūriem. Varbūt tā maina savu stāvokli, no mehāniskām svārstībām uz siltuma starojumu, tālāk uz gaismu, taču impulss turpinās. Es dzirdu citus cilvēkus, atsevišķus citus cilvēkus, arī tad, ja viņu ķermenis ir citur. Sajūta ir tāda, it kā daļa viņu skaņas atrastos dzirdamo frekvenču diapazonā. Vēl viena daļa ir ultraskaņa. Vēl viena daļa infraskaņa. Un daļa skaņas ir nefiziska. Es dzirdu Klāru Mariju. Viņa ir pakļauta spiedienam. Novesta līdz robežai, cik viņas sistēma var paciest. Pat viņējā.
- Neviens tik tālu nevar dzirdēt.
- Šķiršanās. Viņu biedē šķiršanās. No jums. No manis. No kaut kā, kas man nav zināms. Varbūt viņi grib vest viņu prom.
Viņa nevarēja nobālēt, tam viņas āda bija par tumšu. Bet viņš dzirdēja, kā no ādas virspuses aizplūst dzīvība.
- Policija vairs neko nevar izdarīt, viņš teica. Jūs vairs neko nevarat izdarīt. Bet es šo to varu. Ar tavu atbalstu. Tikai mums ir jādodas laukā no šejienes.
- Tu esi piesaistīts pie gultas.
- Tu palīdzēsi man iesēsties ratiņkrēslā. Cilvēki ir paveikuši dižus darbus, sēdēdami ratiņkrēslā. Hokings. Dzelzsvīrs. Ireneo Funess.
Viņas vairs nebija. Viņas vietu bija ieņēmušas divas citas mūķenes.
Tālumā viņš dzirdēja skanam lielo pulsu. Varbūt tas bija viņa paša pulss. Viņš saguma.
Pie viņa sēdēja Klāra Marija. Sākumā viņš nodomāja, ka tā ir īstenība, viņš sajutās ļoti laimīgs, viņa būs izsprukusi. Tad viņš ievēroja, ka viņa sēž uz baznīcas sola. Un viņa slimnieka istabā nebija baznīcas solu, tās acīmredzot bija halucinācijas, atmiņas. Bet dažreiz mūs pie dzīvības uztur tieši atmiņas.
Viņa sēdēja ar sānu pret Kasperu. Kā bija sēdējusi trešo reizi, kad viņš satika meiteni. Trešo un priekšpēdējo reizi.
Tas bija bijis divas nedēļas pirms aizbraukšanas uz Spāniju. Viņš bija devies uz Bredgādi, uz Ņevska baznīcu. Baznīca bija slēgta, pie durvīm karājās plāksnīte, ka baznīcas, Krievu bibliotēkas un pirts apmeklētājiem tā atvērta divreiz nedēļā. Viņš bija devies turp vēlreiz nākamajā dienā. Sākumā viņš bija vienīgais apmeklētājs. Baznīcu viņam izrādīja vīrietis sirmiem matiem un bārdu un smagu krievu akcentu.
Baznīcas telpas akustikai piemita maigums, kāds baznīcām ir gluži neparasts, viņam uznāca liela vēlme piedāvāt to iekļaušanai Beraneka grāmatā "Koncertzāles un opernami. Mūzika, akustika un arhitektūra", kas līdztekus Ekehartam bija viņa iecienītā lasāmviela, sava veida dziļi salkana akustiskā pornogrāfija. Večukam, kas izrādīja viņam baznīcu, piemita maigums, kāds ir neparasts vīriešiem. Bet arī nogurums.
Dodamies laukā, Kaspers sadzirdēja klusumu.
- Kas vēl bez mums ir šajā ēkā? viņš vaicāja.
Vīrieša seja bija bezkaislīga. Kaspers atkārtoja jautājumu.
- Neviena nav. Tikai kāds bērns.
Kaspers gāja atpakaļ uz baznīcas telpu. Klāra Marija sēdēja pie paša altāra. Viņas acis bija aizvērtas. Viņš palika stāvam viņai aiz muguras minūtes divas.
- Uz ko tu blenz, Guli Zosuli? viņa noprasīja.
Viņi bija kopā devušies atpakaļ pie večuka. Pie izejas Kaspers izvilka tūkstoškronu banknoti, lēnām salocīja to un iebāza baznīcas kastītē.
- Kāda šeit ir pārvaldība? viņš jautāja. Kas ir augstākā reliģiskā instance?
- Ņevska baznīca atrodas Baltkrievijas patriarhāta pakļautībā. Kaspers nogaidīja. Vīrietis aplaida skatienu visapkārt. Itin
kā lai pārliecinātos, ka tik tiešām neviens nenoklausās.
- Pirms revolūcijas mūsu draudze bija pakļauta Maskavas metropolītam. Par to notiek strīds.
Zem noguruma Kaspers nu sadzirdēja skumjas.
- Un citas Dānijā esošās draudzes?
- Tās ir piesaistījušās citām sinodēm.
- Vai tās netiek atstumtas? Izslēgtas no baznīcas? Vīrietis atvēra durvis.
- Austrumu baznīca nemēdz izslēgt. Tā ir decentralizēta. Konstantinopoles patriarhs ir primus inter pares. Bet ikviena draudze var būtībā pasludināt savu pašpārvaldi.
- Un Rābijas fonds?
Skumjas un nogurums pārvērtās bailēs.
- Tajā par metropolītu ir iecelta sieviete. Tas nozīmē, ka šī draudze ir izstājusies no Baznīcas. Sieviete nevar kāpt augstāk par diakones amatu. Viņas ir konfliktā ar Svētajiem Rakstiem.
Brītiņu viņi visi trīs stāvēja durvju ailē. Uz robežšķirtnes starp
Bredgādes izsoļu zālēm, satiksmi, restorāniem, viesnīcām un to žilbinošo prostitūciju. Un baznīcas telpu, kura atzvilusi pret divtūkstoš gadu senu tradīciju, un viduslaiku realitāti, kas kuru katru brīdi būs neatgriežami pazudusi. Tikai ar pūlēm Kaspers noturējās pretī dzenulim večuku pacelt un paaijāt savās rokās.
- Paldies par ekskursiju! viņš teica.
Viņš bija nolicis mašīnu Dronningenstvergādes autostāvvietas augšējā stāvā. Klāra Marija gāja viņam cieši līdzās. Kasperu vienmēr bija fascinējusi dažādība, ar kādu cilvēki gāja kopsolī. Meitene kustējās reizē saskaņā ar sevi un absolūtā ritmiskā atsaucībā uz viņa sistēmu, sajūta bija tāda, it kā viņi dziedātu klusuma duetu.