Autostāvvietā viņi brīdi palika stāvam pie mašīnas. Zem viņiem atradās Ņevska baznīcas kupols.
- Mūsu draudzenīte, Kaspers ierunājās. Maziņā Māte Marija. Droši vien ir ar spalvainām krūtīm. Zem pusb-up krūštura. Viņa ir šķeltniece.
Meitene pavērās augšup uz viņu.
- Lielā Māte Marija, viņa sacīja. Un viņa nav atšķēlusies. Ir tādi, kuri nav spējuši tikt līdzi.
Viņš izdzirdēja savu pietvīkumu vēl pirms tam, kad sajuta to. Sākumā viņš to nesaprata. Tad atskārta, ka viņu ir aprājis bērns.
Viņi brauca pa Strandvejenu uz ziemeļiem, nepārmīdami ne vārda, iekams bija tikuši galā. Pie viņa gruntsgabala meitene ierunājās.
- Es gribu piebraukt mašīnu vietā.
Viņš apstājās, atstūma sēdekli atpakaļ, meitene apsēdās viņam starp kājām. Viņa tik tikko varēja redzēt laukā pa priekšējo stiklu.
Viņa nevarēja aizsniegt pedāļus. Bet viņai nebija problēmu ar ātrumpārslēgu. Acīmredzot viņa bija braukusi iepriekš.
- Es trenējos, viņa sacīja. Tam brīdim, kad tu uzdāvināsi man kosmosa kuģi.
Viņi stāvēja, piebraukuši pie dzīvojamā vagoniņa. Motors vēl darbojās.
Viņa atlaidās pret Kasperu, viņas pakausis balstījās viņam uz krūtīm. Dziļš miers sakļāvās viņam apkārt, vienlaicīga brīvības un atvieglojuma sajūta, kā "Čakonas" pēdējā daļā. Dziļā intimitāte viņu starpā bija bez saistībām, bez pieķeršanās fiziskajai realitātei. Viņš nodomāja, ka varbūt tieši tāda, palaikam, mēdz būt sajūta, kad tev ir bērns.
- Vai lidosi man līdzi? viņa jautāja.
Viņš pamāja ar galvu, viņi kopā rotaļājās un dzejoja, tie bija viņas patīkamie joki, šajā brīdī viņš būtu piekritis jebkam.
Viņa pavilka stūri atpakaļ. Tad viņš saklausīja klusumu.
Tas lodveidā pletās no meitenes, sasniedza viņa ķermeni, apkļāva to, aizsniedza automobiļa šasiju, tā ieguva pasteļkrāsu, viņš pieķērās pie stūres, itin kā izvairīdamies no sadursmes. Izvairīties nebija no kā, pati parādība bija zudusi, it kā tās nekad nebūtu bijis. Tomēr vienu mirkli, vienu niecīgu mirkli nebija bijis nekādu fizisko ierobežojumu, bija bijis vienīgi klusums. Tas, un vēl dziļā saliedētība ar bērnu viņam priekšā.
- Kas tas bija? viņš vaicāja.
Meitene izkāpa no mašīnas. Viņas sejas izteiksme nepauda neko. Viņš gāja viņai nopakaļ, lāgā nevarēdams noturēties kājās. Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi — lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?
- Dāņu kultūra, viņš teica, vai mudž no dziesmu pērlēm par maziem zēniem, kas aizved māti jāšus uz zirga. Bet nav daudz par mazām meitenēm. Kas aizlidina pusmūža vīriešus ar "Lotus Elise".
Viņas sejā nebija nekādas izpratnes. Nekādas rezonanses.
- Es gribu ēst, viņa sacīja.
Viņš uzcepa viņai dārzeņus, uzvārīja trifeļu rīsus, pielēja mazliet saldā krējuma, pievienoja karija maisījumu ar fenheli un kaltētu sīpolu pulveri, tas padarīja mērci viendabīgāku, viņš bija to iemācījies no Stīnes. Ik reizes, kad viņš gatavoja un notiesāja kādu no ēdieniem, ko viņa bija tam iemācījusi, viņš sajuta reizē prieku un bēdas, it kā piedalītos sava veida erotiskā vakarēdienā.
- Es tev iemācīšu dziesmu, meitene paziņoja.
Viņa sāka dziedāt, viņas balss bija maķenīt piesmakusi, viņa dziedāja pilnīgi tīri, viņš sastinga. Tā bija "Bona Nox". Viņš bija iemācījis to Stīnei, viņai tā bija ļoti patikusi. Tā vienlaikus saturēja Mocarta mūžseno izsmalcinātību un viņa jaundzimušo nevainību. Un viņa mīlestību pret Baha fūgām.
Viņš pievienojās, viņi dziedāja kopā. Viņam acīs sariesās asaras, viņš nesaprata, kāpēc. Dziedādams viņš raudāja, asaras bira karija maisījumā. Viņš ieklausījās faktā, ka ikvienam cilvēkam ir lemts zaudēt ikvienu citu, pēc brīža viņam pretī esošā meitene būs prom, viņš nespēja to izturēt.
Kāds viņam pieskārās, tā bija meitene, viņa pastiepās un noglāstīja viņa miklos vaigus.
- Patiesībā, viņa teica, nav īsti nekā, no kā baidīties.
Viņš bija aizvedis meiteni mājās, bija maijs, nakts bija gaiša. Viņi palika stāvam pie žoga, kas apjoza Rābijas fonda māju.
- No kā tu iemācījies to dziesmu? viņš apvaicājās.
Viņas seja zaudēja izteiksmi. Viņš dzirdēja pavasari ap viņiem.
Visu mūžu viņš bija mīlējis smago un sulīgo augšanas skaņu. Bet ne tagad. Tagad tā viņam atgādināja par šķiršanos.
- Kā sauc pretējo tam, ka cilvēki vairs nesatiek viens otru? viņa jautāja.
- Saredzēšanās.
Viņa paņēma Kaspera roku.
- Mums, viņa teica, patiesībā nav ardievu. Tikai saredzēšanās.
Viņam nebija ne jausmas, ko viņa ar to domā. Brīdis bija pacilāts, viņš pamanīja nemieru. Kad cilvēks atrodas lielā pacēlumā, viņš tiek pilnīgi saplacināts, ja nokrīt.
- Tu atgriezīsies, viņa sacīja. Māte Marija apgalvo, ka tu atgriezīsies. Viņa saka, ka esot tev kaut ko apsolījusi. Viņa saka, tev vajadzīgs burkāns. Kā ēzelim, viņa saka. Lai tu zinātu, pa kuru ceļu jāiet.
Viņam sareiba galva no dusmām.
Meitene sēdēja jāteniski uz žoga.
- Man ir burkāns, ko tev piesolīt, viņa teica. Tu atgriezīsies. Un es tev izstāstīšu, kurš man iemācīja to dziesmu.
Un prom viņa bija.
5
Viiļš piespiedu kārtā uznira apziņas virspusē, viņa dzirdi iebaidīja viena no skaņām, kuras paciešanai viņš bija kļuvis par vecu, portatīvā datora barbariskais ventilators.
Telpā, monitora priekšā, sēdēja afrikāniete.
- Kāpēc Austrumu baznīca? viņš jautāja. Kāpēc ne maķenīt šamanisma? Eksorcisms. Vai katolicisms? Ja nu ir tāda vajadzība.
- Prieka dēļ, viņa atbildēja. Austrumu baznīca ir pati gaišākā. Svars nav likts uz Pestītāja ciešanām. Tas likts uz apgaismotību. Augšāmcelšanos. Ziedošanos šajā dzīvē. Es to jutu kopš pašas bērnības. Adisabebā bija visu veidu draudzes. Koptiskā bija pati līksmākā.
Viņš sadzirdēja sievietē jaunu šķautni. Ieeju viņas pilnīgajā garīgajā dziļumā. Viņam būtu ļoti patikusi šī skaņa. Ja viņš nebūtu tik gurdens. Un ja, afrikānietei runājot, viņam nebūtu jāiztukšo rūgtais greizsirdības biķeris. Jānorij doma, ka sievietes var atrast tikpat kā pilnīgu laimi, neiesaistot tajā citus vīriešus, kā vien Pestītāju. Un varbūt pat Viņu ne.
- Esmu atradusi kaut ko Kaina rakstītu, viņa sacīja. Internetā.
Sākumā viņš afrikānieti nedzirdēja. Bija uzskaņojies uz viņas seksualitāti. Tai piemita tāds spars kā Olatunji bungu solo, kā lietusmežā skrejošam gnu. Kā viņai izdevies pārdzīvot pirmos trīsdesmit gadus celibātā?
Tad viņas vārdi aizsniedza Kasperu.
Viņš bija par vecu internetam. Ne jau tāpēc, ka viņam nepatika skaņa, kibertelpa izklausījās pēc kakofonijas bez apakšējās robežas, tās skanējums bija kā vislētākajiem iedomājamiem tirgus laukuma kumēdiņiem, kas izrādīti publiskajā tualetē pie lielceļa. Visas skaņas, kādas ir pasaulē. Sakabinātas kopā viszemākajā iedomājamā organizatoriskajā līmenī. Mūsu visu iekšējais blēdis mīl internetu.
Bet no šīs vietas līdz tam, ka tu atsakies no dabiskā cienīguma un apgūsti, kā dators darbojas, tomēr ir tāds gabaliņš ejams.
Ekrānā iznira teksts. Viņš mēģināja fokusēt skatienu. Neizdevās. Viņš vienmēr bija bijis gliemezīgi lēns lasītājs. Nošu ne. Vienmēr bija spējis nolasīt Bēthovena "Re mažora koncerta" nošu sistēmas pa taisno no lapas. Bet ar grāmatām bija citādi. Notācija bija vienīgā rakstu valoda, ar kuru viņš bija noslēdzis mieru.