Kaspera sirds iepukstējās straujāk. Paaugstinātais pulss lika izskriet caur galvaskausu sāpju vilnim.
- Vai viņiem nebūs jāsamaksā peļņa nodokļos? viņš jautāja.
- Viņiem nebūs jāuzrāda nekāda peļņa. Dānijā ir tiesības aplikt ar nodokļiem ienākumus, kas gūti no nekustamā īpašuma tirdzniecības. Bet ne tos, kas gūti no tirdzniecības ar uzņēmumiem. Šie te mūsu divdesmit četri uzņēmumi ir varbūt iegādājušies īpašumus par diviem miljardiem. Bet pārdoti tiks ne jau īpašumi, bet gan uzņēmumi. Par sešdesmit vai simt miljardiem. Viņiem jāskatās tikai viens. Lai nevarētu pierādīt, ka pirms uzņēmumu pirkšanas viņi ir noslēguši līgumu par darījumiem ar īpašumiem.
Kaspers centās domāt.
- Un tas vēl nav viss, Maksimiliāns turpināja. Man joprojām ir — kaut arī tu diez vai tam ticēsi — draugi un draudzenes. Viena draudzene strādā Kopenhāgenas Fondu biržas uzraudzības nodaļā. Es nosaucu viņai visus divpadsmit vārdus. Nesakot, kur esmu tos salasījis. Pajautāju, vai viņai tie ir zināmi, vai viņa varētu iedomāties kaut ko, kas vieno šos divpadsmit cilvēkus.
Kaspers zināja, kas tagad sekos. Bet neviens ar empātiju apveltīts cirka mākslinieks manēžā neatņems partnerim prieku pārdurt balonu.
- Visi divpadsmit ir — vai vēl nesen ir bijuši — Konon algu sarakstā.
- Kains, Kaspers sacīja. Ar pagātni jūras flotē un Jūras administrācijā. Viņš zinātu šo to par plūdiem.
- Un par rīkošanos katastrofas situācijās.
- Datums, Kaspers teica, vai tev ir datums, kad uzņēmumi dibināti?
Viņš dzirdēja čabam papīrus.
- Tie ir dibināti laikā no 2. līdz 24. septembrim.
Iestājās klusums. Šajā klusumā Kaspers saklausīja sava tēva šoku, tas sākās vienā punktā, epicentrā, kā tonis, kas uzdots apziņas mentālajā daļā, no turienes tas lodveidīgi izpletās.
- Žēlīgā debess! Maksimiliāns izgrūda. Tas nozīmē. Ka viņi ir zinājuši, ka būs zemestrīces.
7
Kaspers pamodās, skanot Sirēnu dziesmām, Valkīru lidojumam, baznīcas skaņkārtā, viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas, varbūt ellē. Viņš gāzās laukā, tumsā, un uzkrita uz naktsgaldiņa. Realitāte atjaunojās un atrada viņu guļam uz grīdas dēļiem, sapinušos vados.
Viņas varēja būt metru septiņdesmit attālumā, skaņa bija izfiltrēta caur vairākiem metriem mūra, tur varēja būt sievietes divdesmit trīsdesmit, ar tādu intonāciju, it kā viņas būtu ceļā uz sabatu. Pulkstenis gulēja viņam līdzās, bija trīs no rīta.
Viņš norāva elektrodus. Ieķērās gultā. Viņam izdevās pieslieties kājās. Pirmo reizi pa divām nedēļām viņš piecēlās stāvus.
Viņš aizvilkās līdz izlietnei. Ieslēdza gaismu virs tās. Viņa skuveklis atradās uz plaukta. Kopā ar putām un bārdas nazi. Un ādas siksnu, uz kuras iztaisnot asmeni. Noliktu zinīgi un ar rūpību. Ja licēja būtu bijusi paša māte, tas būtu sagādājis prieku. Ber paša māte bija mirusi jau divdesmit deviņus gadus, viņa nepaguva redzēt viņu skujamies.
Viņš skuvās lēnām un pamatīgi.
Viņš sastapa sevi spogulī. Ikviens vīrietis, kurš skujas, vēlas, lai tajā nolūkotos sieviete un novērtētu rezultātu. Kaspera gadījumā bija pagājuši desmit gadi, kopš kāds bija nolūkojies. Pēdējā bija bijusi Stīne. Kopš tā laika skatītājas bija tikai ģērbējas.
Kāds nolūkojās tagad.
Tā bija Zilā dāma. Viņa stāvēja, atspiedusies pret durvīm. Kaspers nebija dzirdējis viņu atnākam. Viņš paskatījās uz viņas pēdām. Ķepu ar spilventiņiem nebija. Bija sandalēs ieautas basas kājas. Un nagu laka. Bezkrāsaina. Ar mirdzumu. Dziesma pieņēmās spēkā.
- Stundu lūgšanas, viņa teica. Matutīne. No trijiem līdz četriem.
Viņš noskaloja pēdējās putas ar aukstu ūdeni.
- Divas lietas, viņš sacīja. Vai aptaustīsi, vai ir sanācis pietiekami gluds, lai varētu iekļūt Paradīzē?
Viņas rokas bija vēsas, tās smaržoja pēc kaut kā, kas varbūt bija sandalkoks.
- Iztikt var. Un otra?
- Kāpēc viņas ir te? Sievietes. Ko tas dod? Nomodā šajā dēmoniskajā stundā. Grieķu mantras. Vilna uz kailas miesas. Neglītas gleznas ar bāliem jauniem vīriešiem pie krusta. Totāla paklausība. Ko tas dod?
Viņa ienāca cellē, aizvēra durvis, tikai tad atbildēja.
- Mīlestību, viņa teica.
Viņa izvilka ratiņkrēslu, viņš apsēdās. Viņa piemetās viņam pretī. Abi sēdēja un klausījās dziedāšanā. Neviena normāla dzirde nebūtu varējusi to uztvert pa tādu gabalu. Bet viņš zināja, ka Zilās dāmas dzirde var.
- Reiz tu to sapratīsi, viņa bilda. Gan to, kāpēc viņa pazuda, gan to, kāpēc viņai bija vēstule.
Viņš neapjēdza, kā viņa varēja to zināt. Bet viņš uzticējās viņai. Intonācijas dēļ. Viņš saklausīja zinīgumu. Pasaulē ir papilnam cilvēku, kas izsakās par lietām, par kurām viņiem nav saprašanas. Ar Zilo dāmu bija citādi. Viņš piefiksēja savu uzticēšanos kā fizisku atslābumu. Kas lika brūcēm iesmelgties.
- Tev lika trūkties, viņa sacīja. Pēdējās četrdesmit astoņas stundas. Pirms mēs aizbraucām tev pakaļ.
Viņš manīja, ka gaidāms liels uznāciens. Viņam bija trīsdesmit gadus ilga pieredze ar lielo uznācienu sadzirdēšanu pirms to sākuma. Taču šis bija bez kulisēm. Bez mūzikas. Bez gaismām. Bez publikas. Bez priekšnesuma. Kaut kas trausās ārā no orķestra bedres, kuras nebija. Tas bija izbīlis.
- Man lika novecot, viņš sacīja. Tas divas diennaktis. Lika novecot par piecpadsmit gadiem.
- No otras puses — tās taču bija paredzamas?
Viņš neticēja pats savām ausīm.
- Vai tā nebija vienkārši atkārtojumu sērija? viņa vaicāja. Viena un tā pati tikšanās? Ar vieniem un tiem pašiem diviem cilvēkiem?
Viņš ieklausījās viņas sistēmā. Nekas nebija dzirdams. Ķermeņa skaņas, dabiski, bija. Bet nebija nekādas prāta skaņas. Nekādu domu čukstu. Nekādas agresijas. Nekādu nodomu. Viņa bija klusa kā pilnīga prombūtne.
Bet viņa nebija promesoša. Kaspers uztvēra viņas skatienu. Viņš mēģināja rast priekšstatu par viņas ķermeni. Tas bija stingrs kā klints, kā pamatklintāja bluķis. Un reizē trausls, kā liesma, kuru pēc brīža var nopūst caurvējš. Viņam mati uz galvas saslējās stāvus.