- Tajās četrdesmit astoņās stundās, viņš iebilda, es satiku vairāk cilvēku, nekā spēju atcerēties. Biju dzīvības briesmās. Mani visi vajāja. Tāpēc ka es mēģinu izglābt bērna dzīvību. Un izpildīt norunu. Tā bija murgu sērija. Tad par ko mēs runājam?
- Vai tās nebija vienkārši dažādas variācijas par ļoti vienkāršu tēmu — viena un tā pati tikšanās? Ar vieniem un tiem pašiem diviem cilvēkiem?
Viņš blenza uz Zilo dāmu.
- Vīrietis un sieviete, viņa teica. Lai tev būtu cik necik dažādības, tie sastopami divos variantos. Tie, kuri bērniem palīdz. Un tie, kuri bērniem dara pāri.
Palēninājumā, ārkārtīgā pretestībā, viņš ar dzirdi pārlūkoja tās divas diennaktis. Viņš dzirdēja tikšanos ar Brodersenu un blondo sievieti. Ar Merku un Astu Barello, Maksimiliānu un Viviānu Bargo. Ar Loni Borfelti un vīriešiem, kas viņai apkārt. Kainu un pirtnieci.
- Pāris reižu viņi varbūt bija atšķirti, Zilā dāma sacīja. Un tu sastapi vīrieti atsevišķi, sievieti atsevišķi.
Viņš dzirdēja Dafiju. Franču Fīberu. Stīni. Sonju.
- Bet laikam jau tomēr gluži līdzīgi, viņa turpināja. Ar tevi vai pret tevi. Bet citādi gluži līdzīgi.
- Bija ne jau tikšanās vien, viņš iebilda.
Viņa pamāja.
- Bija bēgšana. Brīvībā. Tu esi bēglis. Un bija ielaušanās. Iespraukšanās. Tu esi meklētājs. Bet visu laiku pa vienām un tām pašām sliedēm. Cik daudzām praktiski identiskām letēm tu tiki garām praktiski vienādā veidā?
Viņš dzirdēja, kā skan Ole Miedziņš Ieņēmumu dienestā. Eņģelis viņpus skaņu izolējošās ietaises pie slēgtās zonas. Ļaunā māte Lones Borfeltas klīnikā. Ieeja Torbekas sanatorijā. Sievietes, kas sēdēja pie telefona. Sēdēja un sargāja Valsts Zemes dienestu. Viņš dzirdēja, kā skan policists aiz Slotsholmenas letes. Vīrietis stikla būrī pie Konon.
Izbīlis kļuva konkrēts, pārvērtās par bailēm. Paniskām bailēm, paniskām un kurlām. Bailēm tikt iesprostotam.
- Tā bija tikai tās divas diennaktis, viņš taisnojās. Citādi mana dzīve ir bijusi krāsu palete.
Viņš dzirdēja savu balsi no malas. Tā piederēja cilvēkam, kuru viņš nepazina.
- Es esmu uztaisījis piecsimt izrāžu, viņš sacīja.
- Bet visas gluži līdzīgas, vai ne?
Viņš ieskatījās viņai acīs. Nekad vēl nebija sastapis tādu skatienu. Tas bija pilnīgi mierīgs. Un pilnīgi modrs.
- Tas nekas, viņa teica. Mēs visi cenšamies nomaskēt monotoniju. Bet tas prasa piepūli. Nemitīgi uzstāt uz savu sevišķumu.
Ja reiz mēs tikpat atgādinām cits citu. Mūsu uzvaras ir vienādas. Mūsu ciešanas. Pamēģini brīdi sajust atvieglojumu, kas slēpjas parastumā!
Viņš paraudzījās uz Zilo dāmu. Viņa bija caurspīdīga, kā akvarelis. Itin kā viņa pamazām izšķīstu skaņās, vēl neizveidotā skanējumā.
Viņš saklausīja, cik maz tēmu ir viņa dzīvē. Cik maz ir stīgu, uz kurām vienmēr ir varēts spēlēt. Viņš palaida tās vaļā.
Viņam apkārt viss noklusa. Viņā iekšā noklusa. Iestājās lielāks klusums nekā jebkad agrāk.
Pamazām vērās vaļā durvis. Uz lielo mūziku. Viņš zināja, ka arī viņa to dzird.
- Arī tā, Zilā dāma sacīja, pat tā ilgākā laikā kļūst monotona.
Viņš palaida to vaļā. Attapās otrpus koncertzālei. Mūsu TēvsMāmiņas aizkulisēs. Tur bija caurums. Skaņas sienā. Pa caurumu plūda klusums. Pirmo reizi mūžā viņa dzirdei bija miers.
Viņam nebija apjēgas, cik ilgi tas turpinājās, šim brīdim nebija garuma. Lai varētu runāt par laika nogriezni, ir vajadzīgs, lai kustas metronoms, lai šūpojas svārsts. Viss bija bijis kluss un rāms.
- Ko tu izdarīji? Kaspers jautāja.
Viņš nespēja piespiest sevi ielūkoties viņai taisni acīs.
- Savā ziņā neko, viņa atbildēja. Paspēlēju spēli "Kurš klusāk?".
Viņš tomēr pacēla acis uz Zilo dāmu. Viņa smaidīja. Viņas smaids izklausījās tā, kā dzied Ficdžeralde. Reizē pēc draiska bērna un pārlaicīga brieduma. Vai viņa bija večiņa vai pagalam maza meitene?
- Māte Rābija, viņa sacīja, mana skolotāja un priekšgājēja, bieži mēdza teikt, ka viņa uzlūkojot cilvēkus kā iesprostotus burbulī. Burbulī — vienā vai divās vietās — ir pa caurumam. Tikai caur šiem caurumiem burbuļi var pievienoties citiem burbu|iem, tikai pa tiem cilvēki var sazināties un pieredzēt realitāti. Un šie caurumi nodrošina to, ka mēs visu laiku nonākam vienās un tajās pašās fundamentālajās situācijās. Ikviens no mums nēsā apkārt savējo realitāti. Kurai ir ļoti niecīga saskare ar citu cilvēku realitāti. Kāds tad īsti bija iemesls, kāpēc tu nekad neatbildēji uz viņas vēstuli?
Viņš neko nesacīja.
- Vēlēšanās būt sevišķam, Zilā dāma turpināja, tā ir ļoti spēcīga. Mums visiem. Tas nekas, ka dzīve ir mokoša. Ja vien mocības ir sevišķas. Bet tad, kad sastopi kādu, kurš ir gudrāks. Kurš ieklausās dziļāk. Tad parādās risks, ka uz savu sevišķumu būs jāparaugās plašākā perspektīvā. Vai tas bija iemesls?
- Daļēji, viņš atbildēja. Bet man arī bija bail. Ka tas pavājinās… dzirdi.
Viņš juta, ka sieviete viņu saprot.
Laukā bija kļuvis gaišs. Viņš nebija manījis austam gaismu. Viņš dzirdēja bērnu balsis, bērnu un jauniešu. Viņam uzmetās zosāda.
- Šie bērni nav parasti, viņš teica. Es esmu redzējis, kā viņi apstādina laiku.
Balsis pienāca tuvāk, viņi bija lejā zem loga, viņš pazina divas balsis, tā nevarēja būt taisnība. Tik un tā viņš uzlika brilles, aizripinājās ar krēslu pie loga. Lejā zem loga bija stacionāri galdi un soli, bērni ēda brokastis ārā.
Tuvākais bērns bija Slotsholmenas zēns. Tas ar ūdeni galvā. Gadu vecāks. Bet joprojām tas pats. Viņa krūšu kabatiņā Kaspers redzēja savējās tintes pildspalvas priekšteci.
Bailes atgriezās. Viņš juta, kā sviedri tek no padusēm, lejup pa sāniem. Otra skaņa atlidoja no attālāka bērnu bariņa. Viņiem ēdienu pasniedza liels zēns, kāds tur vairs zēns, jauns vīrietis. Balss bija piesmakusi, viņš izklausījās pēc Svētās Annes rūcēju kora. Tas bija puisis no Rungstedes viesnīcas.
- Es pazīstu divus, viņš sacīja.
- Tā būs nejaušība.
- Es esmu kāršu spēlmanis. Es zinu, ciktāl sniedzas nejaušība. Šis jau ir ārpus.
Viņa sēdēja, kur visu laiku bija sēdējusi.
- Simons, viņa bilda. Viņš iet rajā bērnudārzā, no kura tu viņu paņēmi.
Viņš papurināja galvu, lai atvairītu triecienu.
- Viņš tevi gaidīja, viņa sacīja. Ne tobrīd. Bet agrāk vai vēlāk. Mēs visi tevi gaidījām. Viena no lietām, ko es iemācījos no mātes Rābijas, bija tā, ka neatlaidīgie, tie, kuri meklē, tie agrāk vai vēlāk uzradīsies. Atliek vienīgi gaidīt.
- Un otrs? Garais? Viņš apkalpoja mani viesnīcā.
Viņa paraustīja plecus. Piecēlās.
Viņš sajuta aklas dusmas par to, ka viņa grasās viņu pamest. Šādā brīdī.
- Mēs esam tikko sākuši, viņš teica.
Viņa papurināja galvu.
- Tas, uz ko mēs ļāvām cerēt, bija nojausma par klusumu. Nevis dzīves noslēpumu enciklopēdija.
Ja Kaspers būtu varējis pieslieties kājās, viņš būtu sagrābis sievieti ciet.
- Tu esi liels egoists, viņa sacīja. Es to uzlūkoju pozitīvi. Liels egoists ir liels grēcinieks. Lieliem grēciniekiem ir izredzes uz lielu nožēlu. Nožēla ir pamats atspērienam.