Viņa pavilka uz leju vienu uzsvārča plecu. Viņš blenza uz melnām mežģīnēm — visticamāk, zīda.
- Esmu uzaugusi sava veida pārticībā, viņa teica. Nekad nespētu dzīvot ar vilnu uz kailas miesas.
Viņam izdevās noturēt centrējumu.
- Un ikdienā? viņš vaicāja. Ir pazuduši divi bērni.
No viņas sejas aizplūda jebkāds humors.
- Tas ir pat ļaunāk, viņa atbildēja, nekā tu iedomājies.
Afrikāniete atnesa zupu, viņa palika sēžam, kamēr Kaspers ēda.
- Lielākā daļa, viņš sacīja, nav mūsu varā, tas ir Mūsu TevsMāmiņas varā. Vai bērns pazūd, vai atgriežas. Vai viņš dzīvo, vai mirst. Varbūt mēs — visdziļākajā būtībā — neko tur nevaram mainīt. Bet, lai varētu izturēt ielūkošanos pašam savā bezspēcībā, viens gan ir jāizdara. Ir jāizdara viss, kas ir tavos spēkos.
Viņa sacītais neaizsniedza sievieti, viņa bija noslēgta. Viņa savāca Kaspera galda piederumus. Durvīs palika stāvam.
- Es sadabūšu mašīnu, viņa teica. Šonakt.
- Kā būtu ar pudeli konjaka? Dažām glāzītēm. Un pretsāpju līdzekli, drusciņu morfīna brīdim, kad man būs jāuzstājas?
SESTĀ DAĻA
1
Viss bija nodarīts trīs stundu laikā.
Viņa atnāca tūdaļ pēc pusnakts, palīdzēja viņam iesēsties ratiņkrēslā. Lifts nobrauca līdz pazemes garāžai. Viņš saskaitīja autoparkā divpadsmit mašīnu — divi apvidus auto, ātrās palīdzības mašīna, ar kuru viņš bija atvests šurp, vēl viena ātrās palīdzības mašīna, kravas auto, divi pikapi, viens universālis, trīs polo, varbūt mūķeņu lielajam šopingam, kravas autobuss.
Māsa Glorija nolaida kravas autobusa pacēlāju, uzstūma viņu uz platformas, pacēla to, ieripināja viņu autobusā, nofiksēja ratiņkrēslu. Francs Fībers sēdēja pie stūres.
I.ameļu vārti acīmredzot bija aprīkoti ar sensoru vai darbināmi ar tālvadību, tie uzslīdēja augšā paši, ārā kā mūris stāvēja nakts. Atvērās sētas režģu vārti, automašīnas lukturi uzķēra miglas plūksnas.
Mums ir trīs stundas, afrikāniete sacīja. Pēc tam kāds sāks brīnīties.
Tev bija kāds šoferis, Kaspers bilda, kuram bija laiva.
Neatrāvis acu no brauktuves, Francs Fībers kaut ko uzšņāpa blociņā zem ikonas. Viņš padeva lapiņu uz aizmuguri Kasperam.
Kaspers mēģināja uzspiest numuru, bet nevarēja, rokas trīcēja, viņš norādīja uz numuru, afrikāniete uzspieda to viņa vietā.
Viņš bija spiests pavilkt apsējus malā, lai pieliktu telefonu pie auss. Pagāja mūžība, iekams klausuli pacēla. Liels cilvēks.
- Te Fībera vecākais brālis, Kaspers teica. Fībers saka, tev esot laiva, tu varot to piebraukt pēc stundas ceturkšņa.
Vīrietis nogārdzās klausulē.
- Tev vajag ārstu! Ir nakts vidus!
Cilvēku motīvi neatrodas viņiem priekšā. Tie ir mums aiz muguras, mēs no tiem bēgam. Klausulē dzirdamajai balsij aiz muguras bija atmiņas par būšanu atstātam novārtā un pamestību. Pret šīm atmiņām tā bija atradusi atbalstu materialitātē. Vārdi plūda no gaļīga ķermeņa, kas atradās milzīgā savrupmājā.
- Man ir sāpīgi, Kaspers sacīja. Iedomājoties, ka tu būtu varējis saglabāt savu darbu. Un būt par desmit tūkstošiem bagātāks.
Viņi uzbrauca uz Bispebūenas ceļa pārvada. Telefons klusēja. Varbūt tās bija tikai iedomas. Un vīrietis jau liek nost klausuli.
- Skaidrā naudā?
Kaspers izvilka no rītasvārku kabatas fonda naudu, viņš pacēla to ielu apgaismojumā. Saskaitīja divdesmit banknošu. Uz kurām bija attēlots Bors. Kvantu mehāniķim zem acīm bija prāvi maisiņi. Tas būs šo to maksājis. Dzīvot ar svētā sirdi un inteliģenci. Un tikpat ieguldīt savus pūliņus lielajā bumbā.
- Mazlietotās piecsimt kronu naudaszīmēs, viņš atbildēja. Viņš dzirdēja, kā tiek ieslēgta lampa, nočīkst gulta, ierūcas
kaut kas smags. Sieva vai rotveilers.
- Naktī osta ir bloķēta, vīrietis sacīja.
- Vai viņiem ir izdevies pārliecināt īstu jūrnieku, ka, saulei rietot, Ēresunds tiek slēgts?
Viņi uzbrauca uz Obulvāra.
- Kalvebodes mols, balss paziņoja. Iepretim Slūsehavnas ostai. Pēc pusstundas.
Viņi nogriezās gar Centrālo staciju un Pasta termināli. Automašīna aizcirtās uz dienvidiem, gar ostu. Viņi pabrauca garām jaunajam zivju tirgus laukumam. Kaspera bērnībā šajā vietā bija atradušās ogļu noliktavas, peldošās mājas un rūpnieciskās ražotnes, tagad te bija tirdzniecības centri un naktsklubi.
Viņi pabrauca garām H.K. Ersteda spēkstacijai, Belvederes piestātnei, viņš te nebija bijis desmit gadu. Viņa bērnībā te bija stāvējuši pietauvoti divsimt piecdesmit kuteru, te bija atradušies mazdārziņi, kur ļaudis mitinājās cauru gadu. Tagad te bija boulinga halles, biroju ēkas un pornofilmu studijas. Te bija bijusi mītne vairākiem mazajiem un vidēji lielajiem cirkiem, viņš atminējās vairākas ziemas sezonas Sīdhavnas ostā. Tolaik pilsēta bija beigusies šajā vietā, uz dienvidaustrumiem no Zēlandes tilta bija pletusies tundra. Tagad te bija golfa laukumi, futbola stadions, benzīntanki. Trīs nami, ko viņš atminējās no tiem laikiem, nu bija vēstures pieminekļi un iežogoti atradās dzelzceļa teritorijā. Ko lai cilvēks domā — vai mēs visi būtu puspaaudzes laikā iznākuši no džungļiem un nonākuši zooloģiskajā dārzā?
- Manā bērnībā, viņš sacīja, te bija pilsētas otrā puse. Tagad tā visa ir fasāde. Man tas nav saprotams.
Publika — tas vienmēr ir jauki. Taču viņš bija runājis ar sevi. Nebija gaidījis atbildi.
- Otrā puse ir neskarta, afrikāniete teica. Tikpat liela kā toreiz. Vai lielāka. Tikai uzpucēta.
Kasperu pārņēma pašam nesaprotamas dusmas.
- Kā gan, viņš sacīja, mazgadīga mūķene, kas uzaugusi Āfrikas krūmājos, ieguvusi šādas zinības par dzīves ēnainajām pusēm?
Viņa paliecās uz priekšu, aizspēra Franča Fībera kājas prom un nospieda bremzes. Daudz netrūka, ka Kaspers būtu izrauts no ratiņkrēsla un izlidotu pa priekšējo stiklu. Francs Fībers bija bāls kā spoks.
Afrikāniete pārvilka medaljonu sev pār galvu un pasniedza uz aizmuguri. Viņa iededza mašīnā gaismu. Kaspers ieraudzīja fotogrāfiju ar diviem bērniem un vīrieti, zaļā pļavā. Bērniem bija rokas un kājas pa gaisu un dauzonīgs, balts smaids pa visu ģīmi. Vīrietim bija maigas lūpas un skatiens, kas maigumam piebēra sāli.
- Man ir trīsdesmit pieci gadi, viņa teica. Man ir vīrs un divi bērni.
Sudrabs silts iegūla viņa plaukstā. Tas smaržoja pēc viņas. Kaspers zināja, ka kaut kur tropos jābūt augam, kurš dienvidus saulē izstaro tieši šo smaržu.
Viņš pagrieza plakano metālu otrādi. Otrā pusē bija iegravēti divi zulu vairogi un divi sakrustoti asegaji, un teksts "Pirmais Visāfrikas aikido čempionāts".
- Mani arvien vairāk vilina mūķenes dzīve, Kaspers bilda. Vai var kandidēt?
Kravas autobusiņš apstājās pie diviem sekliem ostas baseiniem starp diviem moliem, viena mola tālākajā galā bija manāma rosība, citādi viss bija kluss. Māsa Glorija izstūma Kasperu uz pacēlāja un nolaida viņu uz zemes. Lēnām, mierīgi pārripināja viņu pāri ceļam uz ostas teritoriju. Satiksmes nebija, viņš mīlēja nakti. Maziņam viņam māte bija lasījusi priekšā, bieži ne, tam nepietika laika un enerģijas, bet dažreiz. Viņa bija lasījusi grāmatu "Palle viens pats pasaulē". Viņš tajā bija saklausījis klusumu. Aiz attēliem, aiz teksta, aiz grāmatas šķietamā vientulīguma viņš bija saklausījis spirdzinošo klusumu pilsētā, kur viss dus.