Tāda pati sajūta bija tagad — ka pilsētā viņam apkārt valda pilnīgs klusums. Un ka viņu uz priekšu nes visaptverošs sievišķīgums.
Uz vistālākā cementa pāļa sēdēja zirga deķī ietinies cilvēks. Ticis molam līdz pusei, Kaspers jau atskārta, ka ir redzējis viņu iepriekš, redzējis vai dzirdējis viņu.
Sarkanā biete piecēlās kājās, tirkīzos nebija ne mazākās miņas, ka viņš pazītu Kasperu. Būtu jau arī bijis dīvaini, Kaspers bija apsaitēts kā mūmija. Tas bija vīrs, kurš bija vadījis Stīnes laivu garām Nacionālajai bankai, pirms četrpadsmit dienu ilgas mūžības.
- Ja mums jātiek slēgtajā zonā, viņš teica, tie būs vēl pieci tūkstoši.
Ekonomisko spuldzīšu gaismā Bors izskatījās vēl vairāk novārdzis. Stīne reiz bija stāstījusi Kasperam par Einšteina pretošanos kvantu mehānikas varbūtiskajiem skaidrojumiem. Tāpat kā visi dižie pokera spēlmaņi, Einšteins bija izjutis nejaušības robežu. Satikt Sarkano bieti te, Sīdhavnas ostā, bija otrpus robežas. Kaspers noskurinājās. Vienu īsu mirkli viņam radās sajūta, ka Mūsu TēvsMāmiņa spēlē ar iezīmētām kārtīm.
Viņš atkorķēja konjaku, afrikāniete padeva viņam divas acu skalojamās glāzes, viņam izdevās ieliet, par spīti rokas drebēšanai.
- Mēs ar māsu Gloriju, Kaspers sacīja, dzīvojam vienā klosterī. Mūkus no mūķenēm šķir režģi. Mēs esam lūkojušies viens uz otru caur režģiem veselu gadu. Tieši šovakar, viņas astoņpadsmit gadu dzimšanas dienā, mums ir brivsolis. Tāpēc mēs gribētu to nosvinēt divatā.
Vīrietis nopētīja apsējus. Ģipsi. Ratiņkrēslu.
- Vēl pieci tūkstoši. Depozītā. Dabūsiet, kad atgriezīsieties.
Kaspers uzlika brilles. Noskaitīja pusi summas. Ne bez piepūles.
- Mēs atstāsim laivu tur, viņš teica. Pie Nīhavnas. Tev nebūs nekāda riska. Atceries nu, kā tas ir, kad tev ir astoņpadsmit un tu esi iemīlējies.
Vīrietis blenza uz Kasperu. Tas pacēla glāzi.
- Par Pestītāju, viņš sacīja. Pirmais tosts vienmēr par Pestītāju.
Māsa Glorija pārlika abas alumīnija sliedes no piestātnes uz reliņu, viņa iestūma Kasperu laivā.
- Yanmar motors, vīrietis bilda. Kā jūs to iedarbināsiet?
Mūķene atvēra motora nodalījumu, pakustināja aizbīdni, pagrieza aizdedzi, motors pamodās, viņa palaida vaļā atsperes, ielika ātrumā, uzgāzēja, laiva lēnītēm aizslīdēja garām vīrietim piestātnē.
Kaspers pacēla savu glāzi.
- Viņa izmācījās par kurinātāju, viņš teica. Pirms tam kad izstudēja par ārsti. Bet pēc tam kad viņa deva mūžīgos solījumus. Un ieguva melno jostu.
Laiva izslīdēja no Slūselēbetas kanāla, ostas kuģu ceļš pletās platāks.
- Mēs tur trenējāmies, Kaspers stāstīja, kad es biju bērns. Mazie cirki, kuriem pietrūka rocības īstām ziemas mītnēm, tie nomāja vietu Nordhavnas ostā vai te. Pusdienās mēs devāmies uz molu un sēdējām tur, pavasarī, pie garšvielu noliktavām. Man bija sapnis, nomoda sapnis, tolaik un daudzus gadus pēc tam. Aina, kas uzradās pati no sevis. Es iztēlojos, ka man būs bērni, ka es viņiem izrādīšu, kur esmu dzīvojis un strādājis. Vienmēr redzēju acu priekšā šo ostu. Un kādu dienu es stāvēšu kopā ar viņiem burukuģa priekšgalā un noraudzīšos uz Sīdhavnas ostu, un mēs peldēsim prom. Un tā būs lielas brīvības sajūta.
- Vai tur bija arī sieviete? afrikāniete vaicāja. Sapnī?
Viņš apdomājās.
- Nē, viņš atteica. Patiesībā biju tikai es un bērni.
Viņi aizpeldēja garām Teglholmenas pussalai, bakborra pusē pavērās Temmergrāvena kanāls, viņi tuvojās nožogojumam. Tas bija neilona tīkls, kas karājās no kabeļa, kurš bija pārvilkts pāri ostas ieejai un piestiprināts pie oranžām bojām un kuru pārtrauca barjera un uz platformas uzcelts šķūnis.
Viņš atcerējās citas letes, kas bija gadījušās viņam ceļā, meklējot Klāru Mariju. Viņš iedomājās par Zilo dāmu. Atskārta, ka ielūkojas projekcijā, kas nāk no paša apziņas. īsu brīdi šis atskārtums piepildīja viņu ar bezrūpību.
Viņš iedomājās par vīrieti, kura laivu nu bija noīrējis, tas bija kārtējais šķērslis un reizē palīgs ceļā pie klusās meitenes. Viņš paskatījās uz afrikānieti sev pretī, tā bija kārtējā sievišķuma manifestācija. Viņš sajuta atkārtošanos, viņš bija sagūstīts skaniskā repetīcijā, sava veida bungu cilpā. Taču pirmo reizi mūžā viņš to apzinājās. Šajā apziņā ausa brīvība, viņš to dzirdēja.
- Mūs apturēs, afrikāniete sacīja.
Viņš ieklausījās, šķūnī neviena nebija.
- Mēs esam nevardarbīgā misijā Mūsu TēvsMāmiņas uzdevumā, viņš atteica, kosmoss ir ar mums.
Viņa palīdzēja Kasperam izkļūt no ratiņkrēsla un nogulties laivas dibenā, pati apgūlās uz airsola, laiva paslīdēja zem barjeras, uz platformas nebija redzams neviens cilvēks, viņi atradās Gasverkshavnas ostā.
- Kāpēc tev nav bērnu? viņa vaicāja.
Izbrīnīts viņš saklausīja sevi sakām taisnību. Vai to mazumiņu taisnības, ko iespējams izteikt.
- Varbūt es nekad nenoticēju, ka manī būs pietiekami stabilitātes. Ko piedāvāt bērnam. Es zināju, ka varu kaut ko darīt bērnu labad pusstundu līdz trīs ceturkšņus no vietas. Manēžā. Prožektoru gaismā. Bet varbūt neesmu īsti piemērots garākai distancei.
- Vai vispār bija kāda sieviete?
- Pa īstam tikai vienu reizi. Un diezgan īsu laiku.
Ar atklātību jābūt uzmanīgam. Viņš piepeši sadzirdēja, kā ap viņu saslēdzas vientulība. Juta, kā afrikāniete klausās. Manīja, ka viņa šajā brīdī dzird un saprot viņa sistēmu.
- Pat ar bērniem tu visai bieži esi viens, viņa sacīja. Pat ģimenē. Bērni ļoti strauji mainās. Nekādas stabilitātes nav. Visu laiku tev tiek atgādināts, ka pēc laiciņa viņi būs savā dzīvē. Šoreiz esmu sabijusi prom mēnesi. Kad pēc trim nedēļām atgriezīšos mājās, viņi būs pārvērtušies, sajūta būs tāda, it kā es viņus satiktu pirmo reizi. It kā viņi būtu sveši. Arī ikdienā. Varbūt tā ir tiesa, ka mīlestība ilgst mūžīgi. Tomēr tās izskats visu laiku mainās.
Laivai priekšā slējās miglas valnis, viņi iepeldēja tajā.
No miglas iznira Langebro tilts. Tas bija slēgts. Bet pie Tirdzniecības darbinieku arodbiedrības nama stāvēja automašīna. Ja cilvēkam ir divkārt reāli atņemtas autovadītāja tiesības divās Eiropas valstīs, viņš instinktīvi lūkojas pēc vīra ar policijas ātruma kontroles kameru, Kaspers uzgāja viņu uz tilta pretējās puses ietves, līdzās kontroltornim. Arī afrikāniete ieraudzīja viņu.
Mūs ieraudzīs, viņa teica, mūs izsēdinās ārā, te visur patrulē flote.
Kaspers norādīja, laiva iegriezās Kristianshavnas kanālos. Lielākā daļa kvartāla bija evakuēta, biroju ēkas tumšas, pamestie dzīvokļi tumši, ielas tukšas. Laiva paslīdēja zem tilta arkas, pār kuru veda Torvegāde. Velves koncentrēja visu skaņu, ieliektas virsmas fokusē skaņu degpunktā, tilta arkas ir akustiskās kristāla bumbas, tās sakopo visus apkārtnes signālus. Kaspers dzirdēja tukšo dzīvokļu atbalsis. Dzirdēja ūdens šņākoņu, tam sūcoties caur namu mūriem. Briestoša sagruvuma skaņu. Un gabaliņu tālāk — neizprotamu tropu skaņu.
Pēdējā Overgādennedenvandetas mājā, pašā augšā, pa aptumšotām loga rūtīm sūcās šauras gaismas svītriņas.
2
l.ietusmeža putni nedziedāja, tie smēja, tie klaigāja, tie gārguļoja. Dibenplānā jautās Kilimandžaro kraujās, zilās ēnas, peldošas dūmakā. Kalna pakājē Serengeti leknais zaļums. Savannai priekšā lietusmežs un putni. Lietusmežam priekšā sieviete, klubkrēslā pie galda, uz kura stāvēja divas alkohola pudeles un glāze.