Varbūt viņai bija deviņdesmit pieci gadi, varbūt divsimt deviņdesmit pieci, kaut kad aizvēsturiskā laikā viņa bija saplūdusi ar krēslu, vairs nevarēja izšķirt, kur beidzas cilvēks un kur sākas masīvā mēbele.
Kaspers aizripinājās ar ratiņkrēslu pie galda. Viņš vēl neuzdrošinājās ievilkt elpu. Smaka bija par stipru, nāves un liķiera smaka.
Afrikāniete bija palikusi stāvam pie durvīm.
- Miltu tārpi, krēslā sēdošā sieviete sacīja. Putnu barība. Palien zem paklāja, guļ un pūst. Neko tur nevar padarīt. Paņem glāzi, mīļo draudziņ, kādi ceļi mūs šurp atveduši? Kas ir tā melnā drostaliņa?
Istaba būtu varējusi būt gaiša, gaiss būtu varējis būt svaigs, kanāla pusē atradās sešas logu ailes. Bet tās bija aizsegtas ar rullo un horizontālajām žalūzijām.
- Es esmu Maksimiliāna Kronēs dēls.
- Vai mums ir kāds personības dokuments, mīļo draudziņ?
Sejas āda bija bez dzīvības, kā vaska lellei. Viena acs akla un pelēkraiba vērās džungļos, otra bija melna un intensīvi dzīva. Ta nopētīja Kaspera pasi.
Istaba bija liela, bet nepieejama. Džungļi bija sastādīti prāvos keramikas podos, kas stāvēja uz filcēta neilona paklāja, Āfrikas fototapetes priekšā. Augiem priekšā galds, krēsls un statīvs ar siltumnīcas lampām. Apkārt augiem vismaz simt putnu. Pārējās divas trešdaļas telpas aizņēma papīrs un kartons kompaktā masā. No grīdas līdz griestiem vienlaidu blāķī bija sakrautas un sapresētas grāmatas, fotoalbumi, vēstuļu saišķi, žurnāli, pastkartes, arhīva kastes, katalogu ķīpas, eļļas gleznas un plakātu ruļļi.
- Šī ir tikai trešā daļa, viņa sacīja. Pārējais ir Karaliskās bibliotēkas arhīvos. Arī filmas un video. Tūkstoš piecsimt stundu filmas.
- Tu pazini manu vecomāti.
Ar abām rokām saņēmusi vienu no pudelēm, viņa pagrieza to pret Kasperu, viņš papurināja galvu. Viņa ielēja. Vispirms no vienas pudeles, pēc tam no otras, zaļu un dzeltenu šartrēzi. Viņa sajauca tās proporcijā vienu pret vienu.
Glāze bija šaura. Taču to, kā pietrūka diametrā, tā atguva garumā, glāze bija tik augsta kā ziedu vāze. Varbūt tādēļ, lai saīsinātu garo ceļu no galda līdz mutei. Ja rastos tāda steiga.
Tāda steiga radās. Viņa dzēra kā celtnieks, salēja šķidrumu rīklē bez kādām rīšanas kustībām. Tad nolika glāzi uz galda un noklakšķināja mēli.
- Sevi vajag lutināt. Jo sevišķi tad, ja esi viens. Henrijs nomira pirms desmit gadiem.
Uz grīdas Kaspers redzēja, kā viņa sevi lutina. Tur stāvēja divas rindas pudeļu, rūpīgi sastatītas strīpā, kā rekvizīti pirms izrādes, pa divdesmit dažām no katras krāsas. Viņas sirds droši vien ir iekonservēta spirtā un cukurā, kā zaļš valrieksts. Viņš nekad nepiekļūs viņai klāt.
- Tava vecāmāte bija no Vīnes bērniem. Atbrauca uz Dāniju 20. gada martā. Viņiem kaklā bija uzkārta īpaša pase. Austrijā viņi būtu nomiruši badā. Viņa bija vienā sūtījumā ar Ilonu Vīselmani. Debitēja "Mūķenes bērnā", Karaliskajā teātrī, astoņpadsmit gadu vecumā. Viena no Ernsta Rolfa neskaitāmajām sirdsdāmām. Apprecējās ar Stēntoftu. To, kurš sacerēja meldiņu dziesmai "Tava sirds ir briesmās, Andresen".
Putni bija apklusuši. Telpu pamazām piepildīja jauna skaņa. Iedarbinātas izcilas atmiņas skaņa.
- Tava vecāmāte nonāca aprūpē. Izšūšanas piederumu veikalā. Ēreskēbingā. Tas nu jaunkundzei ne vella nepatika. Laikam jau bija sava veida spaidu darbi. Pirmajā ziemā viņa pa ledu pārgāja uz Svendborgu. Tolaik cirkam līdzi bija rēvija. Teltī. Viņa aizbrauca ar vienu no rēvijas aktieriem. Ir kāda viņas tālaika fotogrāfija. Ar virsjaku mugurā, pa pusei aitas vilnas, pa pusei kamieļvilnas. Neglīta kā nelaime. Virsjaka.
Viņai uz pleca uzlaidās putns, Amazones papagailis, piecdesmit tūkstoš kronu vērts, zili emaljēts, zeltīts, sarkans, tas iedūdojās, viņa tam atbildēja ar identisku skaņu, no rīkles dziļumiem. Tas pieglauda knābi viņai pie delnas.
- Es zinu, ko tu domā, mīļo draudziņ. Tu domā: "Kāpēc viņa neatrod sev citu draugu? Ar kuru doties uz Dīrehāvenas parku?" Man ir tikai maķenīt pāri astoņdesmit, bet tu tā saki tāpēc, ka esi vēl zaļš gurķis. Neesi sastapis lielo mīlestību. Nekad vairs nebūs tā kā ar Henriju. Es pat nevaru izlikt viņa fotogrāfiju, lai stāv. Lielo, 52. gada, bildētu pie Elfelta. Ir tāda sajūta, it kā tā mani sauktu. Psihologs teica, lai es vācot to prom.
- Vai tur bija kāds sakars ar reliģiju? Ar Austrumu baznīcu?
Viņa iemērca pirkstu glāzē un pacēla to augšup pret putnu.
Ar raupju mēli tas nolaizīja liķieri.
- Arī policija man to prasīja. Atbilde ir — nē!
Viņa iztukšoja glāzi pati.
- Viņi neko nesamaksāja. Policisti. Man ir ļoti lielas izmaksas. Es vācu materiālus muzejam. Vislielākā kolekcija pasaulē. Parasti es prasu četrus tūkstošus. Ja varu atbildēt uz līdzenas vietas. Ja tu vēl grasies aizņemties kādu fotogrāfiju, tie ir papildus divi tūkstoši. Ja iznāks grāmata, tajā jābūt atsaucei uz mani.
Viņš izvilka aploksni ar atlikušo fonda naudu.
- Vai tur bija kāds sakars ar bērnu trenēšanu?
- Mūķenes nemetas kopā ar cirku. Vai varam apskatīt to naudu?
Viņš noskaitīja banknotes uz galda.
- Mūķenes es nepieminēju, viņš sacīja.
Viņas rokas aptaustīja naudaszīmes. Viņš pazina viņas skanējumu, cirka mākslinieces skanējumu. Viņa bija māsa. Garīgā ziņā.
- Vairāki bērni bija mācījušies klostera skolās. Pa ziemu. Kad cirks stāvēja uz vietas. Austrumos nekādu problēmu. Nekāda naida starp cirku un baznīcu. Ieradušies Dānijā, viņi turējās kopā. Pulcējās ap Krievu baznīcu. Viņus vāca kopā kāda sieviete.
Melnā acs mirkšķinādamās raudzījās uz Kasperu.
- Varbūt ir kāda fotogrāfija, viņa teica.
Viņš nolika uz galda vēl vienu banknoti.
- Pamēģini vidējo eju!
Viņš ieripināja ratiņkrēslu papīra kalnā. Vidējā eja bija sprauga kaudžu starpā. Sievietes balss viņam sekoja, caururbjoša, kā putna kliedziens.
- Tu tagad stāvi pie portreta ar autogrāfu, tajā redzams mans ļoti, ļoti tuvs draugs, Čārlijs Rivels. Pa labi no viņa sākas albumi.
Tur bija seši plaukti, tie turpinājās tālu tumsā. Tur varēja būt vismaz trīsdesmit plauktu metri.
- Viens no pirmajiem ir sarkans ar zelta iespiedumu.
Sējums bija smags kā bilžu Bībele, putnu noķēzīts, viņš nolika to viņai priekšā.
Viņa būtu varējusi uzšķirt īsto lapu uzreiz, viņa to nedarīja. Lēnām pārlapoja. Bezgalīgas sekvences ar rūpīgi pielīmētām melnbaltām fotogrāfijām, uz kurām atstāti nesalasāmi autogrāfi. Vīrieši ar sakrustotām rokām un ievaskotām ūsām. Sievietes, kuras būru varējušas iziet ringā pret sumo cīkstoni, un uz cīkstoni neviens neliktu ne graša.
- Viņa pulcināja viņus svētdienās. Ārpus pilsētas bija tāds kā klosteris. Bagsvērdā. Varbūt joprojām ir. Viņai sanāca nepatikšanas. Bija jāmet miers. Cirka māksliniekiem svētdiena nav brīvdiena. Un ko viņa no viņiem gribēja? Viņai sanāca nepatikšanas ar audžuvecākiem.
Kaspera acis pārslīdēja pār fotogrāfijām. Viņš ieklausījās tajās. Ieklausījās viņas balsī. Dzirdēja laika ritumu. Vēsturi. Tai bija pavājināts skanējums. Lielākā daļa notikumu atstāj tikai vārgu jo vārgu atbalsi, fotogrāfijās redzamie cilvēki bija miruši, viņi dzīvoja vairs tikai arhivētajā apziņā viņam pretī. Un pēc neilga laika nebūs arī viņas.
- Vai tiem bērniem piemita kas īpašs?
Viņas skanējums izmainījās. Laika putekļi pacēlās no tā. Viņš bija uzskaņojies uz kaut ko tādu, kas nebija pagātne. Kas bija tagadne.