- Slima sirds, viņš sēcošā balsī izgrūda. Nav diez ko labi klaunam. Čurā virsū rokai, kas pasniegta palīgā. Iznieko iespēju. Pēc tam kad tā sieviete jau gadiem ir ārpus tavas postošās darbības rādiusa.
Viņš pagriezās pret Viviānu.
- Kad viņš mirs — un arī viņam pienāks kārta —, viņš gribēs, lai zārkam pieskrūvē riteņus. Lai viņš pats var aizstumties no kapelas uz krematoriju. Un lai neviens nav jālūdz palīgā.
Viņa dusmas, kā vienmēr, bija monumentālas. Bet fiziskā bāze bija zudusi. Slimniekam sākās klepus, dziļš, dzīvībai bīstams.
Ārste ļāva viņam izklepoties, tad saudzīgi pacēla viņa ķermeņa augšdaļu. Kaspers nolika spēļu kārti uz gultas malas.
- Ja tev vēl arvien ir pazīstams kāds, kurš var piekļūt
Centrālajam transportlīdzekļu reģistram, viņš sacīja. Tad tu varētu uzzināt adresi. Ar kuru šis numurs iet kopā.
Maksimiliāns bija aizvēris acis. Kaspers devās uz durvīm.
- Mēs redzējām pārraidi no Montekarlo, slimnieks ierunājās. Gan balvas pasniegšanu, gan tavu izrādi.
Kaspers apstājās. Maksimiliāns pasniedzās atpakaļ. Paņēma sievietes roku. Viņa seja ap acīm bija kļuvusi gluda, kā spāņu primadonnai.
- Mēs vēlējāmies, kaut tas nebeigtos. Tas bija tā, kā manā bērnībā. Tas ir vienīgais, kas nekad nedrīkst beigties. Mīlestība. Un lielās izrādes.
Tevs un dēls ieskatījās viens otram acīs. Nebija nekādu masku. Slimnieks izturēja to dažas sekundes, tad viņam tā kļuva par daudz.
Viņš pacēla rokas sev pie matiem. Tie bija rudi, saraini kā āpsim. Viņš nocēla tos nost. Tā bija parūka. Zem tās viņš bija gluds kā arbūzs.
- Kāda vilšanās, ne? Uztaisīju to pēc ķīmijterapijas. No saviem paša matiem. Cepuri nost. Liela mākslinieka priekšā!
Kaspers aizslāja atpakaļ pie gultas. Apskāva lielo, plikpauraino galvaskausu un pievilka sev klāt. Viņš ieklausījās traģismā, kas cieši nogulsnējusies vai ap katru cilvēku. Skaņā, kura izteica visu to, kas varētu būt bijis, bet nekad nebūs.
Apskāviena brīdī Maksimiliāns bija sastindzis. Pēc mirkļa viņš raisījās vaļā.
- Gana, viņš noskaldīja. Jūtu, ka esmu Lācars. Suņi laiza mani. Kad es tevi atkal redzēšu? Pēc sešiem mēnešiem?
Ārste pieturēja Kasperam durvis.
- Meitene, Maksimiliāns no gultas sauca. Audzēkne. Viņas dēļ tu patiesībā atnāci? Vai tad ne?
Kasperam aiz muguras aizvērās durvis, ārste stāvēja viņam blakus.
- Es aizvedīšu tevi mājās, viņa teica.
7
Augsta ranga baltie klauni savu efektu balstīja uz to, ka partneris piespēlēja viņiem no apakšas. Ļoti reti sastopama ir autoritāte, kas balstās pati sevī. Viņam pretī esošajai sievietei tāda piemita. Tā strāvot strāvoja no viņas. Notīrīja ce|u, atvēra durvis.
Sieviete kaut ko gribēja no viņa, bet nespēja dabūt pār lūpām. Pazemes stāvvietā viņa palika nekustīgi sēžam pie stūres, gaidīdama vārdus, tie nenāca.
Mašīna bija gara kā vilciena vagons. Kasperam gāja pie sirds veids, kādā bagātie uzostīja viens otru. Gluži kā Romeo un Džuljeta. Pat viskvēlākajā kaislībā un mīlestībā no pirmā skata vienmēr augšējā labajā stūrī bija rezervēts neliels lauciņš konta izrakstam.
Viņš pasniedza Viviānai meitenes zīmēto karti. Viņa to atšifrēja momentā, bez jautājumiem.
- Ir trīspadsmit reģionālās un valsts slimnīcas, viņa sacīja. Kēge, Gentofte, Herleva, Glostrupa, Hvidovre, Valsts slimnīca, Frederiksberga, Amagera, Roskilde, Hillereda, plus vēl mazākas slimnīcas Hersholmā, Helsingērā un Frederikssundā. Neviena no tām neatrodas pie ūdeņiem. Arī privātās slimnīcas ne.
- Klīnikas?
- Uz ziemeļiem no Kopenhāgenas un uz dienvidiem no Avedēreholmes kopā savs simts būs, poliklīnikas un specializētās klīnikas. Cik vecs ir zīmētājs?
- Desmit gadu.
Viņa norādīja uz to, ko Kaspers bija uztvēris kā šķūnīšus.
- Tie varētu būt ēkas spārni. Bērni sāk izprast perspektīvu apmēram astoņu gadu vecumā. Tas padarītu šo ēku pārāk lielu, lai tur būtu privātprakse. Neviena man zināmā vieta tā neizskatās.
Viņa iedarbināja mašīnu.
- Cik vecmāšu ir Kopenhāgenā?
- Savi pieci simti.
- Cik no tām ir I.ones?
- Viņas ir reģistrētas Vecmāšu asociācijā. Varu to noskaidrot.
- Stundas laikā?
Viņa pamāja ar galvu.
Viņi nogriezās pār Ezeriem, uzbrauca uz Gotersgādes. Kaspers ieklausījās sievietē, viņš nezināja, kurp viņa brauc. Viņa piestāja malā, kaut kas bija izsitis viņu no sliedēm. Viņa palika sēžam un grābājamies ap stūri. Viņš izkāpa, lai dotu viņai laiku un mieru. Viņi bija apstājušies pie slēgtās teritorijas.
Ūdensizturīga saplākšņa nožogojums, ar kādu mēdz apjozt būvlaukumus, norobežoja daļu brauktuves un vairākas mājas Gammelmentas pusē. Piecdesmit metrus tālāk to pārtrauca stikla būris, vārti un divi policisti ķiteļos.
Viņš piegāja pie būra, aiz skaņu izolējošas ietaises sēdēja sieviete civilās aizsardzības formastērpā.
- Vai varu iesūtīt pazīstamam zīmīti? viņš apvaicājās. Tuva rada. Dzīvības vai nāves jautājums.
Viņa papurināja galvu.
- Mums te spieto septiņsimt žurnālistu. No visas pasaules.
- Piezvanīt?
Viņa papurināja galvu. Ar acu kaktiņu Kaspers uzķēra augšējo vārdu uz plāksnītes, kurā bija uzskaitīti nogrimušu kuģu izcelšanas uzņēmumi, palīdzības organizācijas un apakšuzņēmēji.
- Es esmu vecā Hannemana dēls, Kaspers bilda. Viņš tikko ir kļuvis par Selleredas Golfa kluba godabiedru. Veca vīra mūža sapnis.
- Viņš nespēs to novērtēt, sieviete attrauca. Viņš nomira astoņdesmitajos gados.
Kaspers notvēra rūtī pats savu seju. Tā bija balta kā pilnā grimā. Sievietes acīs iegūla bažas.
- Vai man izsaukt taksi?
Līdzcietība ielija viņam asinīs kā glikozes injekcija. Viņam sagribējās iesēsties viņai klēpī un visu izstāstīt. Viņš pamāja uz automašīnas pusi.
- Mans šoferis un dakteris gaida tepat.
- Vai ir vēl kāds cits vārds, atskaitot Hannemanu?
- Stīne Klausena. Inženiere.
- Tumšmate?
Viņš palocīja galvu.
- Kaut kādā sakarā ar ūdeni?
- Viņa ir no ūdens taisīta.
Sieviete ielūkojās izdrukā, kas stāvēja viņai priekšā.
- Viņai ir izsaukuma līgums. Ar taksometru firmām. īpašajā VIP režīmā. Tas nozīmē, ka viņa dzīvo viesnīcā. Royal vai Tre Falke. Ja kāds padzirdēs, ka tu to dabūji zināt no manis, es palikšu bez darba.
Viņš dziļi ievilka elpu.
- Eņģeļus, viņš sacīja, nevar atlaist.
Viņš iesēdās mašīnā blakus ārstei. Viņa sēdēja tajā pašā pozā, kādā viņš bija to atstājis.
- Viņš tagad mirst, viņa teica.
Viņš bija zinājis, ka taisni to viņa sacīs. Personiski viņam tā nebija problēma. Viņš jau sen bija samierinājies ar nāvi. Tevs Pio reiz bija sacījis, ka, mazliet plašākā perspektīvā skatoties, mēs visi atrodamies galējā stāvoklī. Vienīgā starpība ir tā, ka daži atrodas galējākā stāvoklī nekā citi.
Tāpēc tas, kas notika, nenotika ar viņu, izmainījās apkārtne. Vienā brīdī pilsēta bija gaismu neatstarojoša atklātne, nākamajā mašīna peldēja pa skaņas izolētu pazemes pasauli.
- Viņš izskatījās vesels.
- Prednizons. Ķīmiska čaula.
- Vai viņš pats to zina?
Viņi bija pabraukuši garām Zooloģiskajam dārzam un Solbjergas kapiem. Viņš neatjēdza, kā viņi bija tikuši līdz Roskildevejai.