Kaspers uzlika naudaszīmi uz mazās kaudzītes. Viņa aplaizīja lūpas.
- Es neesmu tik veca. Es biju mazs bērns. Bet klīda baumas. Noturīgas. Runāja, ka atsevišķi lielie telšu īpašnieki — viņi maksājot vairākiem bērniem. Par to vien, lai viņi būtu klāt. Izrāžu laikā.
Viņa pastūma pudeli uz Kaspera pusi.
- Vai vari būt galants, mīļo draudziņ? Man ir reimatisms.
Viņš ielēja. Sieviete uzrunāja afrikānieti.
- Tu esi sev atradusi garšīgu gaļas gabaliņu, manu drostaliņ! Kaut arī viņš sēž ratiņkrēsiā.
Viņa iedzēra.
- Es esmu redzējusi viņus visus. Sākot no Truksas un atpakaļ. Arī ārzemju iluzionistus. Tā visa ir amata māksla. Nekādas maģijas. Tik un tā vairākiem bērniem maksāja. Runā, ka tad, ja viņi tur vienkārši bija, cirks bija pilns. Visas biļetes pārdotas. Nekādu nelaimes gadījumu manēžā. Protams, tā ir māņticība.
Artisti ir māņticīgi. Divas no tām meitenēm nomira. Autoavārija. Un noslīkšana. Klīda baumas. Ka viņas dabūtas pie malas. Greizsirdība. No citu cirka direktoru puses. Baumas ir vienmēr. Bet Henrijs vienalga man allaž sacīja: "Ir tikai divas lietas, kuru dēļ cilvēki var izdarīt slepkavību, — sekss un nauda."
Viņas pirksti apstājās pie kādas fotogrāfijas.
- Ap cilvēku mēdz būt kāda gaisotne. Kā ap mani. Putni mani mīl. Un vīrieši. Vīrieši un putni. Viņi vienmēr cīnījušies par to, lai tiktu man klēpī. Varbūt tā bija gaisotne. Ap bērniem. Es atceros dažus no viņiem. No pašiem pirmajiem gadiem pēc kara.
Kaspers pavilka grāmatu pie sevis. Fotogrāfija bija uzņemta tādā kā mazdārziņā. Saules gaisma. Vasaras puķes. Divpadsmit cilvēku ap dārza galdu mauriņā. Galda galā sieviete māsas formastērpā. Gara kā žirafe. Māte Rābija. Viņai blakus jaunāka sieviete. No fotogrāfijas pacēlās skanējums, it kā tas būtu DVD ar skaņas celiņu. Tā bija Zilā dāma. Divdesmitgadīga. Jau tolaik ar spilgtu skaņu. Kā Baham jaunībā. Vēl arvien tuvu Bukstehūdem. Bet priekšā gaida lielās motetes.
Ap galdu sievietes un vīrieši pēc četrdesmit. Un gadus desmit vecs zēns.
Kaspers piebikstīja ar pirkstu zēnam. Izsmalcināta skaņa. Kā Bēthovenam jaunībā.
- Borasa mantinieks, sieviete sacīja. Pazuda.
Zēna rokas gulēja uz galda. Ne tā, kā bērniem parasti guļ rokas. Dzīvas. Apziņa jau tobrīd līdz pašiem nagu galiem. Tas bija Dafijs.
- Ko saka baumas? viņš jautāja. Kas tur bija par lietu?
Viņa nokremšķinājās. Viņš uzlika uz galda savu pēdējo naudaszīmi. Gaisotne istabā bija maģiska. Patiesa uzticēšanās vienmēr ir gaisīga. Viņš saklausīja, ka par šo viņa ir klusējusi visu savu mūžu. Un viņš saklausīja viņas sāpes par noklusējumu.
- Runā, ka viņa vienu reizi sapulcinājusi audžuvecākus. Un to bērnu vecākus, kuri bija nākuši līdzi. Un viņa tiem sacījusi, ka bērniem esot iespēja. Gluži kā tad, kad tu kaut ko māki manēžā, viņa sacījusi. Gluži kā kad tā būtu svēta vieta. Kur palaikam notiek kaut kas dievišķs. Kad artisti ir trenēti. Un vienkopus. Un tiek ieslēgta gaisma, un spēlē mūzika. Un pār klātesošajiem nāk žēlastība. Tad šie bērni kaut ko iespētu. Bērni un atsevišķi pieaugušie. Ja viņi trenētos. Un būtu vienkopus. Viņa netika uzklausīta. Varbūt viņi nenoticēja viņai. Un iedomā par to laiku. Divdesmitie trīsdesmitie gadi. Nabadzība. Dāņu mentalitāte. Spiritisms. Ļauno garu izdzīšana. Viņai nācās palaist bērnus vaļā. Labi vien bija. Tie tik tādi kumēdiņi.
Kaspers ielūkojās melnajā acī sev pretī. Viņš atpazina sievieti. Viņa bija Delfu orākuls. Viņa bija viena no sāgu zintniecēm. Viņa bija "Šķiltavu" ragana. Vecā fūrija, kas ar slotu notriekusi gar zemi Hakuinu. Hetēra, kas apgāzusi vēkšpēdus Marpu.
Viņam gribējās to izstāstīt viņai. Izstāstīt to māsai Glorijai. Bet varbūt šis brīdis nebija īstais.
- Josefs Kains?
Viņa papurināja galvu. Bet viņas skanējums pamāja ar galvu.
- Viņa sacīja, ka cilvēks varot kļūt kā Dievs, sieviete teica. Varot sastapt Dievu. Vai tā ir tiesa?
Mūsdienās pat orākuli meklē galīgo atbildi. Viņš norādīja uz mūžamežu.
- Putniņš iesprūdis.
Viņa zibenīgi pagriezās. Aklā acs nu kavējās pie Kaspera. Plūdeņa, nesteidzīgā kustībā viņš pacēla savu naudu no galda. Sadalīja kaudzīti divās daļās. Pusi nolika sievietei priekšā.
- Arī tevis pašas labad, viņš sacīja. Mums jāatrod tāda summa, ar kādu var sadzīvot gan tava, gan mana sirds.
Melnā acs kļuva ļauna.
- Tu esi sūdabambulis, viņa izgrūda. Ar sliktu gaumi. Manā bērnībā nēģeri bija kas tāds, ko mēs izrādījām cirkā. Aiz restēm.
Kaspers neredzēja afrikānieti kustamies. Vienā brīdī viņa stāvēja pie durvīm, nākamajā jau gulēja izstiepusies pār galdu. Vienā rokā viņa turēja Amazones papagaili, ar otru bija sagrābusi veco sievieti aiz skausta. Abas sievietes vērās viena otrā.
- Vai mēs pieņemam atvainošanos? krēslā sēdošā jautāja.
- Kā tur palika ar Kainu? Kaspers noprasīja.
Melno aci pārņēma bailes. Praktiski neviens no mums nepagūst atēsties dzīves, visiem mums gribas dzīvot, neatkarīgi no vecuma.
- Tās ir baumas, viņa sacīja. Runā, kāds esot mēģinājis pārpirkt. Vairākus vidēji lielos cirkus. Šis vārds tika pieminēts.
Kaspers vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu fotoattēlam. Viens no vīriešiem vērās objektīvā tā, it kā būtu gatavs kraut pa mūli. Kaspers norādīja uz viņu.
- Te ir melnbalts, viņš teica. Bet tāda vīriešu pazinēja kā tu noteikti spēs atcerēsies, vai šīs acis bija zilas.
- Tirkīza krāsā, sieviete atbildēja. Kā Klusā okeāna lagūna.
- Un tu spēsi atcerēties kādu drusciņu par šo vīrieti.
- Gerts. Suensons. Jūras spēki. Es atceros, kā sastapu viņu pirmoreiz. Viņš bija piedzēries. Gulēja, pārliecies pār restorāna "Wivex" bāra leti. Savā baltajā jūras virsnieka formastērpā.
Afrikāniete piecēlās. Palaida putnu vaļā.
- Vai tā bija tiesa?
Vecā sieviete pateica to čukstus. Kaspers dzirdēja viņas ilgas. Tās dzirdamas visos cilvēkos. Tomēr vairākumam tās ir aizstumtas dibenplānā. Sievietē tās piepeši aizpildīja visu.
- 1a būtu cita lieta, viņa teica. Mirt. Ja zinātu, ka viņā pusē ir mīlestība.
Kaspers sāka ripināties atmuguriski.
- Uzspļauj tiem psihologiem! viņš sacīja. Atliec Henrija bildi atpakaļ uz galda!
3
Afrikāniete nospieda pogu, lifta izsaukšanas paneli nebija gaismas, strāva bija atslēgusies. Viņa palīdzēja Kasperam izrausties no ratiņkrēsla, lai sāktu kāpienu lejup pa kāpnēm.
Viņš dzirdēja, kā atveras vārti uz Overgādennedenvandetu, mirkli vēlāk —ārdurvis. Afrikāniete nolika ratiņkrēslu un domīgi pavērās uz Kasperu. Surpceļā viņi nebija redzējuši nevienu cilvēku.
Kaspers izbaudīja kustību, kas virzījās augšup pa kāpnēm. Vairums cilvēku iet augšup pa kāpnēm tā, it kā viņiem tas būtu jāpārlaiž. It kā darīšana būtu ar sava veida kustību drazām, bez kurām mīļuprāt gribētos iztikt. Vīrietis, kas kāpa viņiem pretī, kustējās nesteidzīgi, tīksmigi, koncentrēti, gandrīz bez skaņas.
Viņš apgāja ap stūri, tas bija Kains. Viņš bija uzkāpis piecus stāvus, pēc viņa elpošanas nekas tāds nebija nomanāms.
Ieraudzījis viņus abus, Kains apstājās.
Kaspers neizlaida viņu no acīm. Viņš ieklausījās māsā Glorijā. Viņas skanējumā nebija pazīšanas nots. Viņa nekad agrāk nebija sastapusi šo vīrieti.