Kains, Kaspers sacīja, ir mans ložas brālis, no Jūras virsnieku biedrības. Kamēr tu pacelsi buras un sagatavosi manu glābšanas vesti, mēs ar viņu pārmīsim pāris vārdu.
Afrikāniete vērās te uz vienu, te uz otru. Kaspers dzirdēja viņas sarunu ar pašas instinktiem. Tie viņai teica, ka kaut kas nav labi. Tikpat viņa paklausīja.
Ārdurvis aizvērās aiz viņas.
- Policijā teica, ka tu esot izdots Spānijai, Kains ierunājās.
Kaspers pasniedza Kainam salocīto ratiņkrēslu. Pieķērās pie
margām. Padeva biznesmenim savu brīvo roku. Kains to pieņēma. Lēnām, cieši piespiedušies viens otram, viņi devās lejupceļā.
Kaspers manīja otra vīrieša ķermeni drebam, pavisam vieglītēm, arī savējo. Viņš manīja, cik Kains ir bīstams. Viņš zināja, ka pats tagad atrodas tuvāk nāvei nekā jebkad manēžā.
- Es varu tev aiztaupīt kāpienu augšup, Kaspers bilda. Mums varētu sanākt darījums. Es aprunājos ar viņu. Ar putnu kundzi. Es zinu šo to par priekšvēsturi. To, ko zinu, es izstāstīšu tev. Tu man pretī pastāstīsi mazliet par bērniem.
Kainam mati bija apgriezti ļoti īsi. Lai izlīdzinātu ezītī apcirpto pakausi. Bija mēģināts izņemt hennu, tas nebija gluži izdevies.
Nemanāmi Kaspers palielināja svaru uz otra vīrieša roku.
- 20. gados Austrumu baznīcas mūķenēm Dānijā trāpās unikāla vadone, māte Rābija. Būs bijusi no tām, ko viņas mēdz saukt par neparastu apziņu. Viņai ir doma trenēt bērnus. Viņa sāk ar cirka māksliniekiem. Varbūt tāpēc, ka daudzas artistu ģimenes pievēršas Austrumu baznīcai. Kurai ir savs sekulārinstitūts. Varbūt tāpēc, ka pēc Pirmā pasaules kara Dānijā bija nonākuši klostera skolās treniņu izgājuši Austrumeiropas bērni.
- Ko viņa gribēja viņiem iemācīt?
- Viņai bija doma, ka nelielas bērnu un pieaugušo grupas, zināmos apstākļos, var paaugstināt globālo žēlsirdību. Pārraidīt sirds signālu. Vai tas ir galīgs savārstījums?
Kains neatbildēja. Viņi stāvēja pie augsta loga. Rūts bija stikla mozaīka, palodze mazliet virs ceļgala. Kaspers zināja, ka viņš varētu izlingot to otru laukā pa logu. Un viņi bija piektajā stāvā. Viņš dzirdēja tādu pašu pārspriedumu Kaina apziņā.
Viņiem priekšā, kāpņu laukumiņā, atradās divi krēsli. Lai pansionāta iemītnieki, ja gadītos kāpt augšup, varētu atpūtināt savas birstošās kājas.
- Pēc neilga laiciņa, Kaspers teica, mēs ar tevi noslēgsim savas mūža gaitas. Varbūt vienā un tai pašā psihiatriskajā pansionātā. Šādos te krēslos. Tur mēs satiksim tās puķes, ko būsim sabradājuši. Arī noziegumus pret bērniem.
- Viņi netika nolaupīti. Meitene uzmeklēja mani. Viņa piedāvāja darījumu. Man bija jāatrod vienpadsmit pārējie bērni. Un jāatved viņi šurp.
Kaspers ieklausījās Kaina sistēmā. Varbūt viņš runāja patiesību.
- Ko tu dabūji pretī? viņš vaicāja.
Kains neatbildēja.
- Mātei Rābijai tas neizdevās, Kaspers sacīja. Kāds sāka bērnus ekonomiski izmantot. Līdzjūtības vietā nauda.
- Vai obligāti ir jābūt "vietā"? Vai nevar būt "gan, gan"? Man ļoti patīk solo partitas tavā ieskaņojumā. Baham bija gan, gan.
Viņi nokāpa stāvu zemāk, klusēdami.
- Viss varētu te arī beigties, Kaspers teica. Laimīgi beigties. Tu atdod bērnus atpakaļ. Naudu.
Kains klusi iesmējās.
- Viss vienalga beigsies laimīgi.
- Ko bērni gribēja? Kaspers jautāja.
- Pasaule to uzzinās. īstajā brīdī. Arī tas ir saistīts ar žēlastību. Tas ir ļoti skaisti.
- Klāra Marija bija sista. Kad viņa uzmeklēja mani.
Kains palūkojās uz savu labo roku. Kaspers dzirdēja, ka šis
vīrietis pats kaut kādā ziņā ir satriekts.
- Šie bērni ir ekstremāli, viņš sacīja. Un tam līdzi nāk fakts, ka viņi arī ekstremāli uzprasās uz iepliķēšanu.
Kaspers ieklausījās varenajā skaņā sev līdzās. Kains bija patiesi saviļņots. Savas būtības sakarīgajā daļā. Otra daļa bija uz laiku atbīdīta malā.
- Tu un es, Kains sacīja. Mēs varētu šo to paveikt kopā. Es esmu savācis visnotaļ īpašu cilvēku loku. Ir šis kontakts ar bērniem. Man procesā ir ļoti liels darījums. Mēs varētu pelnīt naudu. Un palīdzēt pasaulei doties pareizajā virzienā. Nāc pie manis!
Kāpņu šahta spirāliski savērpās Kaspera acu priekšā.
- Padomā par to! Kains teica. Es tev iedošu savu numuru.
Kaspers automātiski pasniedza loterijas biļeti, ap otru vīrieti
valdīja tāds magnētisms, kam nevarēja turēties pretī, biļete teju teju būs pierakstīta ar uzviju, gluži kā mažora skaņkārta, tur lāgā neko vairs nevarēja ietilpināt, balles karte teju teju būs pārpildīta. Kains uzrakstīja savu numuru un padeva lapiņu atpakaļ.
Viņš izzvejoja kabatlakatu. Izšņauca degunu.
- Es esmu viegli aizkustināms cilvēks, viņš sacīja.
- Redzu, Kaspers atteica. Vai tu uz banku dodies raudādams?
Kaina skanējums izmainījās. Abi kopā viņi stāvēja uz kraujas un noraudzījās bezdibenī.
- Es darbojos, balstoties uz sabiedrībai nozīmīgu vīziju. Es esmu labākais, kas ar šiem bērniem noticis ilgā laikā. Ar meiteni toreiz sanāca nelaimes gadījums. Tas vairs nekad neatkārtosies. Šis te ir ļoti intensīvi. Tāda parādība, kādai līdzīgu pasaule nekad nav redzējusi. Šiem bērniem vajadzība palīdzība. Palīdzība un vadība. Un es to varu nodrošināt.
Kaspers dzirdēja, kā caurums otra vīrieša sistēmā sāk vērties vaļā. Personības veselīgā daļa tika pagriezta klusāk. Un virsroku ņēma kas cits. Kaspers manīja, ka viņš pats zaudē savaldīšanos.
- Es esmu ieklausījies daudzos cilvēkus, viņš teica. Un patlaban es dzirdu, ka tu būtu atradums ikvienam trakonamam.
Viņi bija ieķērušies viens otrā vienlaikus. Ārdurvis atdarījās. Durvju ailē stāvēja afrikāniete. Aiz viņas, vārtu velvē, stāvēja plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu, F.rnsts.
Kains palaida Kasperu vaļā. Apmeta sievietei līkumu. Kaspers pasauca. Kains pagriezās.
- Pēc divām nedēļām, Kaspers sacīja. Es atnākšu apciemot tevi čokā. Un aplīdzināšu matus.
4
Kaspers atlocīja savu ratiņkrēslu. Iesēdās tajā. Plecīgais vīrietis palika stāvam. Viņa deguns bija apsaitēts. Bet tikai ar plānu apsēju. Liktenis būs aizvedis viņu pie pareizā ķirurga. Kaspers pieripinājās viņam klāt.
- Mēs ar tevi, Ernst, viņš sacīja, mēs esam stiprie, mazrunīgie tipi. Kuri iziet laukā un visu nokārto.
Vīrietis gāja pa priekšu. Ārā pa vārtiem, tālāk pa ietvi. Kaspers pievizinājās viņam blakus. Ernsts paskatījās uz Kaspera vēderu. Uz vietu, kur bija redzējis tajā ieejam lodi.
- Es vienmēr staigāju, priekšpusē iebāzis bilžu Bībeli apakšbiksēs, Kaspers bilda. Tā mīkstināja triecienu.
Otra vīrieša sistēmā nebija nekādas atbalss. Nekādas humora izjūtas. Tas padara klauna darbu grūtāku. Bet ne mazāk svarīgu.
- Ir tāda vieta, Kaspers teica. Kur plaušas ir beigušās. Un nieres un aknas, un liesa vēl nav sākusies. Tur tā izgāja cauri. Nākamreiz tev jātēmē maķenīt augstāk.
Ernsts pamāja ar galvu.
- To es atcerēšos, viņš sacīja. To es noteikti atcerēšos.
Uz paša tilta Sanktannegādes turpinājumā stāvēja helikopters, mazītiņš, kā paprāvs zelta zivtiņas trauks. Kaspers noskatījās, kā Kains atvāž vaļā kabīnes priekšējo stiklu un iekāpj iekšā. Pilota sēdeklī sēdēja Aske Brodersens.
Kasperam un F.rnstam aiz muguras bija atradusies kafejnīca, logi tai bija izdauzīti, bet uz ietves joprojām stāvēja galdi un krēsli, plecīgais vīrietis apsēdās kādā krēslā.