Выбрать главу

-    Ar ko tu tos nogriezi? Kaspers vaicāja. Meitenes pirkstus?

Tas bija domāts, lai atvērtu otra vīrieša sistēmu, tas izdevās,

Kaspers sāka viņu dzirdēt, skaņa nebija necik pievilcīga.

Ernsta sistēmā nebija ne mazākās piekāpības. Tas, ko Kas­pers dzirdēja, bija bezbailība.

Ir divu veidu bezbailība. Pirmā ir mīlētāju bezbailība, mistiķu bezbailība, drosme, ko dveš no "Eūgas mākslas" un ceļas no tā, ka esi atvēries līdz galam un atdevies pilnībā, un neesi neko apspiedis, un nu pasaule ieplūst tevī un piepilda tevi, un tu zini, ka esi saņēmis visu uz palikšanu un vairs nekad nebūs nekā, ko zaudēt.

Šī vīrieša drosme bija tā otra. Kas ceļas no tā, ka esi atradis avotu un aiztaisījis to ciet vienu reizi par visām, un tāpēc esi kļuvis bezvērtīgs, un, kaut arī uz spēles likta dzīvība, tomēr tu paliec mierīgs, jo nav jau īsti nekā, ko zaudēt.

Viņš paraudzījās uz Kasperu.

-    Tev ir iekšas, viņš sacīja. Tas nu man jāatzīst.

-    Kāpēc? Kaspers jautāja. Kāpēc bija jāatņem viņai dzī­vība?

Viena no īpašībām, kas raksturo mūs, azarta cienītājus, ir pievilkšanās pie tām situācijām, kurās esam atstājuši saprātī­guma ārējos priekšposteņus sev aiz muguras un nodevuši savu likteni tam, ko sauc par nejaušību.

-    Es mīlēju viņu, Ernsts atbildēja. Tāpēc biju spiests to darīt.

Brīdī, kad vārdi bija izteikti, Kaspers saklausīja uzrodamies mīlestību. Ne pasaulīgo mīlestību, ne ilgas pēc seksa vai naudas, šīs ilgošanās ir sapnīgi vājas līdzās tam, kas mirkli ieskanējās apkārt vīrietim viņam blakus. Tas, ko viņš sadzirdēja, bija ilgu ilgas, tvīksme pēc dievišķā.

-   Viņai tas bija. Un viņa negribēja man to dot. Ko lai es būtu iesācis?

Bridi atvērta stāvēja vesela pasaule. Kontinents. Overgādennedenvandetas vidū. Pie pamestajiem kanāliem un drūpošajām ēkām. Tas bija to ļaužu trakums, kuri ir mazliet pagaršojuši lielo klusumu un nu netiek pie nākamajiem pilieniem. Kaspers domāja par Pestītāju. Tieši šajā laikā Viņš bija bijis dikti aiz­ņemts, kārtodams savu augšāmcelšanos un atgriešanos. Pēc tam kad mācekļi bija viņu nosūdzējuši un nodevuši, un viņš bija spīdzināts un mocīts, un sodīts ar nāvi.

Kaspers paraudzījās uz Ernstu. Viņš zināja, ka ieklausās tās īpašās sajūtas aspektos, kādu garīgi realizējies cilvēks uzjundī savos pielūdzējos, kaut arī šis cilvēks ir bērns.

Tad Kaspers saklausīja otra vīrieša bēdas. Tās bija tālu prom, pie pašām Piena Ceļa robežām, divpadsmit inkarnāciju uz priekšu nākotnē. Bet tās bija lielas, tās itin viegli varētu apņemt Kristianshavnu un tās apkārtni. Tās bija tāda cilvēka bēdas, kurš ir noziedzies pats pret savām dziļākajām ilgām.

-    Esi tik labs, aizripini mani uz laivu! Kaspers teica.

Ernsts piecēlās, aizstūma Kasperu līdz kanālam. Afrikāniete

stāvēja pie piestātnes. Viņa un Ernsts uzmanīgi nopētīja viens otru, kā kobra un mangusts. Kaut arī Kaspers nevarēja droši pa­teikt, kurš ir kurš.

Māsa Glorija iecēla Kasperu laivā. Iedarbināja motoru. Pār viņiem noliecās plecīgais vīrietis. Viņš noplātīja gaisā divus pirk­stus, kā šķēres.

-    Ar asknaiblēm, viņš sacīja.

5

Laiva izbrauca pa apakšu tiltam, kurš savienoja Kristianshavnu ar Arsenālēnas salu. Ostas kuģu ceļš bija pagaisis pelēkos pa­debešos.

Afrikāniete palīdzēja Kasperam aizkļūt uz pakaļējo airsolu, iedeva viņam stūres rokturi, neieģipsētajā rokā. Viņa atvēra pie­liekamo telpu. Izvilka laukā lietus apmetni, jūrnieka cepuri, darba cimdus, uzročus, plakanu šķidruma kompasu, nolika kompasu uz sola, migla nāca un gāja.

Viņš manīja sievietes mieru. Viņam prātā ienāca Groks. Viņa Inese. Kura visu mūžu bija pavadījusi vīru. Atbalstījusi viņu. Uzticīgi kā klēpja suns. Brutāli kā miesassargs. Gādīgi kā medi­cīnas māsa.

Kāpēc viņam pašam tas nekad nebija izdevies? Atrast īstu sievieti. Maigu. Pacietīgu. Lojālu. Kāpēc viņa mūža sievietes bija fūrijas? Kā viņa māte. Kā Sonja. Kā Stīne. Klāra Marija. Kā māsa Glorija. Sievietes, kuras bija nenospriegotās virves virtuozes. Mašīnmeistares. Hidroloģes. Monstru bērni. Cīņas sporta mū­ķenes ar vīriem un bērniem.

Vēja brīze pavēra miglā koridoru. Tā galā atradās objekts, kuram vajadzēja būt 5. pilonam. Trīsstāvīgs alumīnija un koka tornis, taisnstūrains, uzcelts uz cementa pieturvietas platformas, kura pirms zemestrīcēm bija bijusi daļa no Bornholmas prāmja piestātnes. Pret jaunām zemestrīcēm celtne bija nodrošināta ar tērauda stieplēm, kā telts ar vētras atsējiem. Uz jumta slējās antenu mežs, divi rotējoši radara sensori. Pie platformas pietauvotas stāvēja divas no flotei piederošajām zemajām, melni matētajām ātrlaivām.

Kaspers padeva stūres rokturi māsai Glorijai. Uzvilka uzroci uz veselās rokas. Izcēli vijoli no futrāļa, Viņi slīdēja gar Kris­tiāna IV tilta balstiem.

-    Viss ir apsargāts, afrikāniete sacīja, mums būs jāgrie­žas atpakaļ.

Viņš uzskaņoja vijoli. Piepeši viņš sadzirdēja, kas viņam ir piedāvājams sievietēm — dzinējspēks. Neviena sieviete brīvprā­tīgi nestūrēs iekšā Ūdenslīdēju korpusā, bruņojusies tikai ar savu nelabojamo optimismu un "Partitu Mi mažorā".

Iedegās kāds prožektors.

-    Ja drīkst atbalstīt ģipša roku tev uz pleca, Kaspers bilda.

Viņš aizvēra acis un sāka spēlēt, reizē runādams aizkadra

tekstu, lai nomierinātu afrikānieti.

-    Karavīriem patīk mūzika, viņš sacīja, vienmēr kaut kas tiek atskaņots, kad ļaudis kaujas. Tikai lidz šim viņi izvēlējās nepareizos skaņdarbus. Viņiem būtu vajadzējis iedomāt par Bahu, viņi būtu varējuši izvairīties no asinsizliešanām. Tāda mū­zika kā šī ved taisnā ceļā uz pamieru. Taisnā ceļā uz mediāciju, nevis tiesas prāvām. Pēc brītiņa mēs būsim iekšā.

Viņš ļāvās mūzikai. Tā atvēra sirdi, kā cilvēks atver blanšētu tomātu kārbu. Viņa paša sirdi, karavīru, Stīnes sirdi. Viņš zināja, ka viņa ir iznākusi uz platformas.

Laiva aizslīdēja gar autoriepām, piekārtām kā fenderiem, vi­ņiem apkārt valdīja klusums, miglas un mūzikas blīvums daļēji radīja to intimitāti, kuras mēdz pietrūkt, spēlējot ārpus telpām. Sajūtu, ka starp Ārlietu ministriju, tiltu, platformu un Nacio­nālo banku ir nospriegota koncertzāle.

Māsa Glorija izlika alumīnija sliedes, sākumā uz platformas nebija dzīvības, tad sakustējās divi karavīri, kā roboti. Kaspers tika uzvilkts uz platformas cementa.

Stīnei līdzās stāvēja jauns vīrietis, civilā, bet ar pūtēju orķes­tra skanējumu. Kaut kur, agrāk, Kaspers bija dzirdējis šo skaņu. Stīnes acis bija mūzikas aiznarkotas. Tās blenza uz Kasperu. Uz ratiņkrēslu. Sliedēm. Ģipsi. Ēģiptiešu apsaitējumu. Uz māsu Gloriju.

-    Piecas minūtes, viņš čukstēja. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Lēnām un ar piepūli viņas dvēsele uznira virspusē. Tad viņa ievilka gaisu.

-    Nekad! viņa izgrūda.

No apsējiem viņš izvilka ierakstītās vēstules kvīti, uz kuras atradās Klāras Marijas zīmējums. Stīne izlasīja to. Tvēra pēc tās. Tās vairs nebija.

Viņš pamāja ar galvu uz māsas Glorijas pusi.

-    Viņa ir no Tikumības policijas, viņš sacīja. Tu vari ieaici­nāt mani iekšā. Vai arī mēs varam turpināt sarunu Policijas pār­valdē.

6

Lifts bija no organiskā stikla. Jaunais vīrietis mēģināja iesprauk­ties, bet vietas tajā pietika tikai četriem, un ratiņkrēsls bija iz­pleties par diviem. Kaspers diskrēti nobloķēja viņam ieeju, durvis aizvērās, viņi grima dziļumā. Spiediena izmaiņas dēļ, pārvieto­joties lejup, visas skaņas nobīdās. Tā bija normāla situācija, ņe­mot vērā atrašanos kopā ar Stīni. Ar viņu kopā nekad nepagāja necik ilgs laiks, kad tu jau virzījies lejup zem vai augšup virs vis­pārzināmās reģistra daļas.