Выбрать главу

Pašā augšā gulēja šādas tādas naudaszīmes, zem tām neliela kaudzīte mutautiņu, kas smaržoja pēc lavandas. Zem lavandām atradās sena paziņa. No plastmasas kabatā ieliktas melnbaltas fotogrāfijas izmērā septiņpadsmit reiz septiņpadsmit uz viņu no­raudzījās Klāra Marija. Viņš iebāza plastmasas kabatu aiz ap­sējiem un aizvēra atvilktni.

Viņi pagriezās un skatījās uz viņu. Jaunie cilvēki skatījās uz viņu. Afrikāniete skatījās uz viņu. Neviens netic, ka vīrietim ratiņkrēslā, kas sašņorēts kā čoriso desa, piemīt jebkāda rīcībspēja. Situācija bija disociēta nerealitātē. Šajā aizmirstībā strādā klauns.

-    Ja mēs varētu palikt divatā, viņš sacīja Stīnei.

Virsnieks papurināja galvu.

-    Ir tādas lietas, Kaspers teica, ko vīrietis var izdarīt sievietes labā tikai divatnē.

Stīnei aiz muguras atradās kaut kas slūžu durvīm līdzīgs. Viņa atgrūda tās vaļā, iegāja telpā. Afrikāniete pārcēla Kasperu ar ratiņkrēslu pāri slieksnim, tas bija trīsdesmit centimetrus augsts. Viņa iegāja līdzi iekšā. Aizvēra masīvās durvis tā, itin kā tās būtu no kartona.

-    Brejnings ir no Bruņoto spēku Izlūkdienesta, Stīne teica.

-    Tāpēc arī es tik labi izturos pret viņu, Kaspers atbildēja. Mums jācenšas palīdzēt, lai nākamās paaudzes talantiem iz­augsme un briedums nāktu vieglāk nekā mums, kam nebija tādu iespēju.

Ap viņiem esošā relpa bija kā prāvs slotu skapis, ar rūpnie­cisko i/lietni, ūdens putekļsūcējiem, plauktiem ar uzkopšanas līdzek|iem, šauriem metāla galdiem, pieskrūvētiem pie sienas. Sienas bija no gaiša granīta, kā luksusa vannas istabā.

-    Te sākas pagrabi, Stīne sacīja, tie, kas zem Nacionālās bankas.

Viņš izvilka plastmasas kabatu, no kabatas fotogrāfiju, un nolika to uz galda.

-    Nekādas zemestrīces nebija, viņa teica. Nevienā brīdī.

Mīlestība ir kaut kādā veidā saistīta ar atpazīšanu. Nezinā­mais var mūs fascinēt, pievilkt mūs, bet mīlestība ir augšana, lēna, savstarpējas paļāvības vidē. Kopš pirmās reizes, kad viņš bija saticis Stīni pludmalē, bija kas tāds, ko viņš sadzirdēja kā pazīstamu, uzticēšanās, tā bija dzirdama ari šobrīd. Un vēl kas cits, kā tolaik, tā tagad, svešs, nepārvarams, kā neizpētīts kon­tinents. Laikam ritot, tas nebija kļuvis mazāks.

-    Mēs paši to jutām, viņš sacīja. Restorānā.

-    Mēs jutām zemes virsmas vibrāciju. Vietēju.

-    Lielās zemestrīces. Astoņas balles pēc Rihtera skalas. Es lasīju avīzē.

-    Ballēs pēc Rihtera skalas mēra kopējo enerģijas izlādi. Tas ir rezultāts, ko iegūst, ar vairākiem mainīgajiem koriģējot lo­garitmu, ko aprēķina no seismogrāfa noteiktās svārstību am­plitūdas dalījuma ar svārstību skaitu. Bet nekādas amplitūdas nebija. Nekādu Zemes garozas svārstību. Abi lielie atgadījumi nebija zemestrīces.

-    Zemes iegrimšana?

-    Iegrimšana ir nevienmērīga. Tā sākas kādā punktā un eksponenciāli izplešas. Šīs te bija pilnīgi vienmērīgas kustības.

Viņa saņēma Kasperu aiz apkakles.

-Tā dēvētā lūzumzona. Tā ir taisnstūris. Septiņsimt metru reiz pusotrs kilometrs, plus iegrime cauri visai Nīhavnai. Taisna. Līmeniska.

Stīnes seja atradās tieši pretī viņējai. Viņai bija tāds skanē­jums, kādu viņš vēl nekad nebija dzirdējis. Izbrīna un izmisuma amalgama.

-    Zemestrīce ir pēkšņa Zemes garozas nobīde, plus šīs nobī­des sekas. Primārie viļņi un pēc tam apļveidīgi sekundārie viļņi, kas nodara postījumus. Šajā gadījumā nebija nekādas eksplo­zīvas nobīdes. Vienā brīdī viss ir normāli. Nākamajā septiņsimt reiz tūkstoš piecsimt metru liels četrstūris iegrimst par trim augstuma metriem. Un pārklājas ar ūdeni. Un paliek mierā.

-    Alas kaļķī?

-    Grotu iegrimšanas ir nevienmērīgas. Tās nenotiek kā pēc līmeņrāža. Tās nebeidzas ar līmeņu pārbīdi.

Kāds dauzījās pie durvīm. Kaspers nolika pasta kvīti Stīnei priekšā uz galda, virsū uz fotogrāfijas. Adresētu viņai. Un parak­stītu ar desmitgadīgas meitenes savādi drošo roku. Viņš nebija pārliecināts, ka Stīne to ir redzējusi.

-    Tik un tā mēs varbūt spētu tam atrast kādu skaidrojumu, viņa teica. Tā arī dabaszinātnieki strādā. Mēs prognozējam no­tikumus atpakaļgaitā. Es esmu pārliecināta, ka mums tas būtu izdevies. Ja vien nebūtu tādi bojāgājušo un ievainoto rādītāji.

-    Nebija neviena cietušā. *

-    Nūja. Neviena. Ko tu par to domā?

-    Liela laime. Jūtama Dieva roka.

Viņa sastinga.

-    Tas ir jaunums, viņa sacīja. Tavā vārdu krājumā. Tas par Dieva roku.

-    Es progresēju. Piedzīvoju vētrainu attīstību.

Viņš dzirdēja koncentrētību blakus telpā. Kāds gatavojās darīt kaut ko ļaunīgu ar durvīm. Kaspers iedomājās par Zilo dāmu. Viņš dzirdēja, ka grasās atkārtoties viens no viņa mūža piedziedājumiem — tieši tai brīdī, kad tev veidojas dziļš kon­takts ar sievieti, aiz durvīm gatavošanās pasākumus veic kolek­tīvā zemapziņa, ar leņķa slīpmašīnu un lielu dimanta asmeni.

-    Pārāk liela, viņa sacīja. Tā laime. Pārāk paveicās. Mēs palūdzām, lai uztaisa seku prognozi. Palūdzām policijai, Civi­lās aizsardzības dienestam un Aviācijas un dzelzceļa avāriju iz­meklēšanas komisijai, kas darbojas Satiksmes drošības padomes pakļautībā. Palūdzām, lai aprēķina prognozējamos zaudējumus. Balstoties uz UCLA materiāliem, viņiem ir pieredze ar zemes­trīcēm lielpilsētās. Viņi izskaitļoja — ne mazāk kā desmit tūkstoši bojāgājušo. Trīsreiz vairāk ievainoto. Elektrotīkliem nodarītie zaudējumi miljarda vērtībā. Kanalizācijai — miljarda vērtībā. Desmit miljardu vērtībā — ēkām nodarītie kaitējumi, lielāko­ties ugunsgrēki un sagrūšana. Pirmā iegrimšana izraisīja spie­diena vilni ar trīs metru augstu viļņa fronti. Tas noslaucīja ietves un brauktuves gar kanālu malām. Aizrāva sev līdzi astoņsimt piecdesmit automašīnu. Piecdesmit metru garu brauktuvi uz Knipelsbro tilta. Aizslīdēja gar astoņsimt ēkām. Kurās bija vai­rāk nekā trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Un neviena cietušā. Ne noslīkuša zīdaiņa. Ne stabā iebraukušas mašīnas. Ne vecas kundzes, kurai kāds uzkāpis uz varžacīm.

Caur durvīm atvēlās vibrācija. Varenie spēki, kas gribēja ne­pieļaut, ka princis dabū princesi, bija sākuši griezt.

Stīne pacēla plastmasas kabatu no galda, aiz fotogrāfijas atradās bērna zīmējums.

-    Es to saņēmu divas dienas pirms pirmās zemestrīces. Ar vēstuli. Ierakstītu.

Zīmējums bija izkrāsots, rūpīgi. Kaspers redzēja pili. Ar trim torņiem. Zivis aizsarggrāvī. Mājas un mašīnas. Bruņinieka pili. Paceļamu tiltu.

-    Tā ir jaunā Ārlietu ministrija, viņa teica.

Viņš to saskatīja. Kāpnes. Tiltu. Tas nebija vienkārši tilts pār aizsarggrāvi. Tas bija Knipelsbro tilts. Pils nebija vienkārši pils. Tā bija Nordea mītne, Erkenforta. Pilsēta nebija vienkārši pil­sēta, tā bija pilsētas daļa, Brēmerholma. Viņai bija bijis paraugs, varbūt Kopenhāgenas karte. Labajā stūrī viņa bija to parakstījusi:

Klāra Marija. 10 gadi. Un datums. 24. septembris. Tas bija ne­parasti. Viņš bija redzējis tūkstošiem bērnu zīmējumu. Varbūt ar gadaskaitli. Bet nekad ne ar datumu.

Un precizitāte. Tāda pati precizitāte bija Lones Borfeltas klī­nikas uzmetumā.

-    Tā ir karte, Stine sacīja. Precīza. Kad to papēta. Te Na­cionālā banka. Svitzer administratīvā ēka Nīhavnā. Viesnīca Adtniral. Mastu celtnis. Sausie doki.