Выбрать главу

Viņa pietuvināja savu seju viņējai.

-    Tā ir pirmās iegrimšanas karte, viņa teica. Precīza līdz sīkumam. Un nosūtīta četrdesmit astoņas stundas pirms tam, kad tā notika.

Cauri izlauzās jauna skaņa, spiedienizrurīgā balonā pildītas gāzes šņākoņa. Leņķa slīpmašīnai kompāniju sastādīja grieša­nas deglis.

-     Mums nu būs jāiet, afrikāniete ierunājās.

Viņa atvēra durvis, kas veda uz vēl mazāku istabu, tukšu, bet ar vēl vienām durvīm, viņa atvēra tās, trepes šķita gāžamies uz priekšu bezdibenīgā tumsā.

Kaspers mēģināja sakoncentrēties, ieklausīties, bet viņa dzirde nedarbojās. Viņš sajutās kā bērns, klēpja bērns. Viņš izvēlējās lūgšanu Jaunavai Marijai, viņš ļāvās lūgšanai un praktiskās lie­tas atstāja mātes ziņā.

Afrikāniete nocēla uz galda stāvošā telefona klausuli un piezvanīja. Kaspers dzirdēja, ka otrā galā atsaucas Francs Fībers.

-    Un pēc tam savāc mūs virszemē, viņa sacīja.

-    Fotogrāfija, Kaspers bilda. Tavā atvilktnē. Tai mums pietrūkst dabaszinātniska skaidrojuma.

Stīnei vienmēr bija riebies, ja viņai prasīja paskaidrojumus. Prasīja norunas. Viņai riebās viss, kas šķita apdraudam viņas brīvību.

-    Viņa uzmeklēja mani.

-    Kur? viņš jautāja. Es — tavs duālis, tavs dvēseles part­neris — nevarēju tevi atrast. Kā lai to būtu varējusi desmitga­dīga meitene?

Afrikāniete nolika klausuli. Stīne atvēra durvis uz trepēm.

-    Pa kanalizācijas vadu, viņa sacīja, un centrālo kabeļu cauruļvadu no Havnegādes līdz Holmenai, tās noved uz metro.

Viņas nesa viņu pa kāpnēm, stūma gar pazemes kanālu, no­laida lejā pa slīpni. Viņš bija aplicis roku sievietēm, labi apzinā­damies, ka patlaban iestājas vēl viena eksistenciāla monotonija. Taču sievietes nepārtrauktā straumē izstaro dziedējošu vitālo enerģiju. Tieši viņa situācijā, rekonvalescences periodā, šādām dziedējošām īpašībām bija izšķirīga nozīme. Bahs būtu darījis tāpat.

Viņi iznāca metro tunelī. To izgaismoja avārijas lampas, slie­des klāja ūdens. Stīne nometās ceļos pie ratiņkrēsla.

-    Šī ir pēdējā reize, viņa teica, kad mēs abi redzamies.

Viņa ļāva pirkstu galiem pārslīdēt pār viņa brūcēm un šu­vēm. Pār pietūkušajām sejas daļām. Pieskāriens bija tik saudzīgs, ka nebija nekādu sāpju. Jau toreiz, pirms viņa pazuda, viņas pieskārienos sev Kaspers bija jutis, ka izcilās izrādes nebūt nav tās, kas notiek uz podija vai manēžā. Izcilās izrādes ir tad, kad pirkstu gali aizslauka pagalam plānu plīvuru starp cilvēkiem un atklāj Visumu tā veselumā.

-   Tā ir parasta lieta, viņš čukstēja, ka lielu mīlestības uz­plaukumu ievada smagas slimības un sakropļojumi.

-    Tā ir parasta lieta, viņa čukstēja, ka tas, kurš negrib klausīt, dabū matīt.

7

Lielākajai daļai no mums attieksmi pret mīļoto cilvēku izsaka noteikts skaņdarbs. Mālers, bildinādams Almu, izmantoja vienu no saviem "Adadžo", Jekaterinai Gordejevai un Sergejam Grinkovam tā bija bijusi "Mēnesnīcas sonāte", Kasperam tā bija "Čakona". Viņš to dzirdēja tagad, ūdens lāsošanā no sienām, tuneļa atbalsī, afrikānietes elpā. Viņa pārbaudīja viņa pulsu, ne­samazinādama ātrumu, viņa neko neteica, bet viņš dzirdēja viņas raizes, viņa apziņa naca un gāja.

Viņi izgāja cauri neapgaismotam posmam, viņa uzstūma viņu augšā pa slīpni, viņa nesa viņu, atvēra kādas durvis, viņi izkļuva rītausmā, viņi bija pie Nerreportas stacijas. Viņiem apkārt bija cilvēki, pieaugošs pūlis. Viņš vienmēr bija vairījies no cilvēku pūļiem, pūlī ir pārāk daudz skaņu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš bija palicis cirkā. Palicis manēžā. Pie mūzikas. Tas, kurš uzstājas, cenšas visas citas skaņas sinhronizēt ar savu sis­tēmu. Pirmoreiz, uzvarējis cirka festivālā Montekarlo, dabūjis Sudraba klaunu, viņš pēc apbalvošanas bija devies, lēnām, no Grand Palais, blakus lielajam valsts kazino, uz ostu. Deviņi no desmit pretimnācējiem pazina viņu. Viņš bija nodomājis, ka var­būt tas ir vēl viens veids, kā atrisināt problēmu. Ja vien tu esi pietiekami slavens, ja vien tu esi karalis, ja vien tavs signāls ir pietiekami stiprs, tad tu pārskani pārējos.

Nākamie divdesmit gadi bija šo pozīciju apcirpuši, jo se­višķi pēdējie pieci gadi. Viņš bija atskārtis, ka plašākā saietā ērti nav iekārtojies ne virtuozs, ne karalis. Savā elementā ir tikai tas, kurš ir anonīms. Uz tādu, kāds viņš bija tagad, neviens ne­skatījās, un, ja kāds paskatījās, tad tāpēc, lai saprastu, kāpēc tāda princese kā afrikāniete ir paņēmusi līdzi ratiņkrēslā staļļa puisi.

Kāds uzsvilpa, trīs skaņas, tīru, lauztu Do mažora akordu, svilpiens bija adresēts viņam, tieši tādas neērtības jāizcieš mums, kas esam paši savas harizmas upuri, viņš tika aizstumts uz priekšu, uzripināts uz pacēlāja, pacelts, iestumts vietā kravas autobusiņā, šofera sēdeklī sēdēja Francs Fībers.

-    Pret tevi, Kaspers sacīja, man, bezbērnu cilvēkam, bija sākusi plaukt mīlestība, kuru varētu pielīdzināt tai, kādu tēvs iz­jūt pret dēlu. Līdz es pirms brītiņa saņēmu informāciju, kas liek man domāt, ka esmu pieķēris tevi vēl vienos melos. Tas kungs, kura gondolu mēs ar māsu Gloriju bijām aizņēmušies, ar debes­zilām acīm un ādas krāsu kā turnedo, viņš nav viens no taviem šoferiem. Viņš ir jūras virsnieks. Ar piesaisti šai te būšanai.

Francs Fībers minstinājās. Kaspers pievilka ratiņkrēslu tuvāk šofera sēdeklim. Zēniņš parāvās projām.

-    Gerts Suensons, viņš sacīja. Viņš ir no Jūras adminis­trācijas. Piesaistīts mūsu sekulārordenim. Viņš ir atbildīgs par visu satiksmi, kas ved slēgtajā zonā un ārā no tās. Viņš palī­dzēja policijai. Kaina medībās.

Kaspers aizvēra acis. Briesmīgi ir būt iespundētam, neatkarīgi no tā, vai kameras nosaukums ir manēža vai vispārpieņemtā realitātes versija.

-     Mēs nedabūjām brokastis, viņš sacīja. Vai nebūtu atli­cis drusku espreso? Un kāda lāse armanjaka?

Viņa apziņa pašlikvidējās, viņš gribēja noregulēt frekvenci uz savas prombūtnes skaņu, un prom viņš bija.

SEPTĪTĀ DAĻA

1

Viņš pamodās slimnīcas gultā, savā cellē. Zilā dāma sēdēja uz krēsla pie galvgaļa.

Viņam bija tādas galvassāpes, kas visas viņa mūža paģiras pielīdzināja hipohondrijai.

Kaut kas vilka viņu no apakšas, viņš tika pasūkts zem no­moda apziņas sliekšņa. Viņš dzirdēja kādu dziedam, tā bija Stīne.

Visas viņa mūža sievietes bija dziedājušas, viņa māte, Stīne, Klāra Marija, mūķenes, Sonja, Policijas sieviešu koris, krāš­ņums bez gala un malas. Pietrūka tikai Zilās dāmas. Lai apkalpe būtu pilnā sastāvā.

Stīne raidīja viņam smieklus, viņš atskārta, ka tas ir sapnis, balstīts uz reāliem notikumiem, viņš nolēma palikt sapnī, viņš vēl nebija formā, lai sastaptos ar realitāti.

Viņa dziedāja, kā bija dziedājusi toreiz, spontāni, nekad ar iepriekšēju pieteikumu. Maigi viņa bija atspiedusi Kasperu uz aizmuguri un ielikusi viņa galvu sev klēpī. Tad viņa bija pie­skārusies viņam. Noglāstījusi viņa ādu un dziedājusi.

Tie bija bijuši klasiķi, Kims Larsens, "Shubidua", lielās ope­ras. Viņas balss bija piesmakusi, laiska, viņš vēlējās, kaut Lar­sens un Bundesens, un Rahmaņinovs būtu dzirdējuši Stīni, viņi būtu jutušies pilnībā saprasti. Viņa pārslidinājās uz Margarētas āriju no "Pausta", "vai tas ir brīnišķīgs sapnis, kas mani reibina, vai arī esmu es nomodā?". Viņa nodungoja " Vokalīzi".

Viņa dziedāja kā Renē Fleminga. Tikai uz pusi mazākā ampli­tūdā. Bet tikpat nepiespiesti, viņa pielāgoja melodiju uz vietas.