Viņas pirksti uz viņa ādas bija dzīvojuši līdzi mūzikai. Viņš bija sācis saprast, ko Pestītājs domājis ar to, ka Dieva valstība ir te un tagad, viņas pieskārieni un viņas balss uzslēja viņam apkārt fizisko Paradīzi zemes virsū.
Viņš ieslīdēja sajūtā, ka viņš ir bērns. Viņš dzirdēja pats savu atbalss kameru, tā bija par deviņdesmit procentiem sievišķa, viņš jutās kā sieviete, absolūti receptīvs.
Viņš saklausīja atvieglojumu, brīdi neesot tikai vīrietim. Neesot tam, kuram jāliek visam ripot. Visam griezties.
Viņš piefiksēja mīlestību viņas pirkstos. Patlaban, īsu mirkli viņš bija pieņemts. Par savām skaistajām acīm. Par zilajām acīm. Par pliku neko. Tikai tāpēc vien, ka viņš bija.
Varbūt mīlestība iestājas tad, kad otram un pašam, abiem reizē, nekas nav iebilstams, ka tu esi tāds, kāds esi. Kaut arī tevi sauc Kaspers. Un tu esi sastāstījis sievietēm, ieskaitot šo, kura patlaban pieskaras tev, tik daudzas pasakas, ka vairs nezini, kur sākas Mūsu TēvsMāmiņas realitāte un beidzas paša safabricējums. Un kaut arī esi pārkāpis tik daudzas robežas, ka vairs nezini, vai atradīsi ceļu mājup.
Viņš bija sajutis kņudoņu kājās. Kas mudināja bēgt prom. No neizturamās apziņas, ka ar gandrīz simtprocentīgu varbūtību tāds brīdis kā šis nekad neatkārtosies.
Viņa modulējot pārslīdēja uz "Bona Nox". Balss bija reizē pieglaudīga un aizsargājoša.
Viņš juta, kā atveras klusums. Kā liela roka, kas gatavojas viņu pacelt. Viņš atvēra acis. Zilā dāma bija nolīkusi pār viņu. Viņa noglāstīja viņam pieri, ar mitru drānu.
Tu esi nogulējis divpadsmit stundu, viņa sacīja. Tu izdzīvosi. Atkal.
Viņš izpleta savu maņu uztveri. Apkārtne bija tik tikko saklausāma, tā bija gandrīz pagaisusi. Viņš zināja, ka tas skaidrojams ar abates klātbūtni. Viņš to bija savu reizi piedzīvojis jau agrāk, vispirms ar māti, pa kādai reizei ar Maksimiliānu. Ar atsevišķiem partneriem manēžā. Vēl ar Stīni. Ar Klāru Mariju. Viņam bija četrdesmit gadu, kad viņš nopietni uzdrošinājās tam noticēt. Ka dzirde ir kolektīva. Kad divu cilvēku kontakts top intensīvs, tad ārējā pasaule vispirms izblāvo un pēc tam sāk likvidēties. Jo šajos mirkļos katram no šiem abiem cilvēkiem Visumā eksistē tikai tas otrs. Tieši tas arī sāka norisināties tagad.
Kāda balss čukstēja, tā bija viņējā.
- Viņi ir izmantojuši meiteni, varbūt arī zēnu, lai prognozētu zemestrīces. Bērniem acīmredzot piemīt kaut kādas gaišreģa spējas. Viņi ir sapirkušies īpašumus, pilsētas centrā, viņi tos tūdaļ pārdos, drīz. Viņi turēs bērnus pie dzīvības vismaz līdz tam brīdim. Viņiem ir vajadzīga viņa, viņi abi. Lai radītu ticamību, ka zemestrīču vairs nebūs. Mums jādabū rokā policija.
- Tā nebūs problēma, viņa atbildēja. Policisti var būt klāt kuru katru brīdi. Jūs ar māsu Gloriju tikāt redzēti pilsētā.
Rīta saule bija gluži zema, baltā zelta krāsā. Ūdens virsma bija bez kādas kustības, kā stingri nostiepta folija. No nekustīgās plaknes dubultojās debesu saule. Pilsētas sākumu aizslēpa šaura baltas dūmakas apmale. Sieviete klausoties bija uzsūkusi visas ārējās skaņas.
Viņi būtu varējuši atrasties jebkurā mitoloģiskā pasaules vietā. Viņa gribēja viņam kaut ko pasacīt, bez vārdiem, ar savu klusumu, viņš to neuztvēra.
- Tev ir jāpaēd, viņa teica.
Māsa Glorija atnesa viņam paplāti, zupu un maizi. Viņš noskaitīja īsu galda lūgšanu, tad iekodās maizē.
- Ir brīnišķīgi pirms ēšanas noskaitīt lūgšanu, viņš sacīja. Lūgšana ļauj lūdzējam piedzīvot mikroskopisku nāvi un atdzimšanu. Tu atbrīvojies dievišķajā bezveidibā. Pēc tam topi no jauna un augšāmcēlies kā zīdainis, ar visām smadzeņu šūnām un visām garšas kārpiņām, un pilnu potenci, un neskartu dzirdi. Ideālā gadījumā.
- Pat ja tavā priekšā stāvētu ercenģelis, afrikāniete teica, tu palaistu muti.
Viņš iekodās maizē un domāja par savu māti. Apaļmaizīte bija tikko no krāsns, garoza plāna, spīdīga un cieta kā stikls. Krakšķis, viņa zobiem to salaužot, viņam vēstīja, ka tā cepta keramiski augstā temperatūrā pēc tam, kad noziesta ar jogurta, eļļas un jūras sāls maisījumu. Smarža bija dziļa un komplicēta, kā ķermenim.
- Pirmoreiz, kad es te biju, viņš sacīja, pirms gada, naktī, tu gaidīji ārpusē pie Zilās dāmas durvīm. Kāpēc?
- Māte Marija bija man to lūgusi.
- Kad?
- Iepriekš tai pašā dienā.
Zupa bija vārīta no liellopa gaļas, tā garšoja pēc mūžīgās dzīves un pēc tā, ka visas dzīvas būtnes cita citu aprij.
- Iepriekš tai pašā dienā viņa nevarēja zināt, ka es ieradīšos.
- Viņa to zināja gadiem. Mēs redzējām tevi televīzijā. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es biju Dānijā. Dažreiz Mātei Marijai patīk skatīties televīziju. Sevišķi cirku. Mēs redzējām Cirque du Soleil. Viņa pajautāja, kas tas par klaunu. Viena no māsām atbildēja: "Viņš ir dānis." Viņa sacīja: "Viņš mūs apciemos." Tikai to vien. Neko vairāk. "Viņš mūs te apciemos."
Kaspers pamērcēja maizi zupā. Mehāniski sakošļāja.
- Māte Marija, afrikāniete teica, ir sacījusi, ka ir tādi cilvēki, kas uzskata — izcilie komponisti ir svētie, kuri ļāvušies piedzimt starp mums. Lai palīdzētu mums visiem. Tad tā lieta ir saprotamāka. Ar Bahu.
Viņa joprojām bija apmulsumā no serenādes. Tas bija aizkustinoši. No otras puses, ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem tikt vaļā no viņu aizraušanās.
- Ari izcilie pavāri, viņš attrauca. Jums, šķiet, virtuvē tāds ir. Ja nu tu atstātu vecotēvu mierā. Man ir jāsagremo.
Zilā dāma atradās cellē. Viņš nebija dzirdējis abati atnākam.
- Nevar sabūt cirkā trīsdesmit piecus gadus, viņš sacīja, un nesastapt slepkavas. Kad ieklausījos tajā viņu sistēmas vietā, no kurienes bija izdarīta slepkavība, es nekad nedzirdēju viņus pašus. Es dzirdēju apsēstību. Ar kaut ko citu. Jautājums par vainu ir sarežģīts. No akustiskā viedokļa.
Viņa neatbildēja.
Viņš manīja savas dusmas.
- Es esmu viņu identificējis, viņš teica. Vīrieti, kurš noslepkavoja bērnu. Es varētu izņemt viņu no aprites. Reizi par visām reizēm.
- Nav ne mazāko šaubu, ka tu varētu, viņa sacīja.
Viņa dusmas atkāpās. Atstājot bēdas. Bezizejas sajūtu.
- Kains, viņš teica. Darbojās ar katastrofas sekām, ja tāda notiktu Kopenhāgenas apkaimē. Un tagad mums ir zemestrīces.
- Tiem, kuri lūdzas, viņa sacīja, uzkrītošu nejaušību skaits pieaug.
Galvas pagriešana viņam prasīja ilgu laiku. Kad varoņdarbs bija veikts, viņas krēsls bija tukšs. Viņa bija prom. Vai viņa vispār bija te bijusi?
Afrikāniete stūma viņu pa baltajiem gaiteņiem.
- Es noslēdzu līgumu ar Zilo dāmu, viņš sacīja. Ka es riskēšu ar savu karjeru. Mēģināšu nolikt pie vietas tos, kuri vajāja Klāru Mariju. Atbalstīšu jūs. Ja viņa zināja, ka es nākšu, kāpēc tādi nosacījumi?
Viņi brauca ar liftu lejup. Viņi bija nobraukuši lejā un iztikuši no lifta, iekams viņa atbildēja.
- Māte Marija, viņa teica, ir bieži sacījusi, ka cilvēkiem nenāk par labu, ja reliģisko mistēriju viņi saņem pārāk lēti. Tad viņi nespēj to novērtēt. Jo sevišķi banku darbinieki.
- Banku darbinieki?
- Kad mēs redzējām tevi televīzijā. Mēs krietni izsmējāmies. Arī Māte Marija. Vēlāk viņa teica: "Tad mēs arī uzzināsim, vai viņš sirds dziļumos ir klauns. Vai arī bankas darbinieks ar īpašiem talantiem."