Viņš lūdzās. "Mūsu TēvsMāmiņ, ļauj man nodzīvot pietiekami ilgi, lai izgatavotu vudū lelli un piedurstītu Zilo dāmu pilnu ar adatām!" Tad viņš atjēdza, ko dara. Viņš ļāvās pats sava niknuma sāpēm, puse visa niknuma ir vērsta uz iekšu.
Kustība bija apstājusies, ratiņkrēsls stāvēja uz vietas.
Viņam uz pakauša tika uzlikta plauksta. Caur pieskārienu viņš sajuta siltumu, viņā ieplūda pateicība. Viņš dzirdēja, ka šis bija vistuvākais tam, ko afrikāniete jebkad spētu paust kā atvainošanos. Tas arī bija tuvu diezgan.
Viņi bija apstājušies pie kādām durvīm, tās atvērās, afrikāniete izstūma viņu nelielajā parkā.
2
Zilā dāma sēdēja uz akmens sola, viņai padusē bija Kaspera vijoles futrālis. Viņa piecēlās, pārņēma ratiņkrēslu savās rokās. Afrikāniete pazuda, abate lēnītēm vizināja Kasperu pa taku gar ezeru.
Pavasara gaisma un skaņas ieplūda viņam dzīslās, kā nevaldāms vīns, kā pirmā glāze pilnībā nobrieduša vintage Krug, izcilajiem šampaniešiem dzīvību iedveš pats Radītājs, tai brīdī, kad tie piepilda mutes dobumu, un pēc tam šī dzīvība atgriežas atmiņā, punktveidīgi, nevilši un šokējoši, gadiem ilgi, kā pirmšķirīga psilocibīna reibuma pēcdarbība.
Rēnā vēja čabināšanās pa to, kas pēc brīža pārtaps par skābarža lapotni, spēlēja "Svētpavasari", tikpat kaut kur pasaules tapšanas ziedoņa mūzikas iekšienē viņš dzirdēja ziemu. Kaut kur šampanieša garšā uzglūnēja angostūra.
- Tev pakaļ ir atbraukuši divi vīri no policijas Imigrācijas nodaļas, sieviete sacīja.
Viņa ielika vijoles futrāli viņam klēpī.
- Lielajās garīgajās tradīcijās, viņa teica, skolotājs nevar mudināt mācekli uzdot jautājumus. Pat spiedīgās situācijās ne. Pat tad ne, ja ir nonākts līdz pēdējai iespējai, kad vispār var uzdot jautājumus.
Viņas balss bija nopietna. Bet dziļi dziļumā viņš šķita uztveram tādu kā zobošanos. Viņš sajuta gandrīz vai fizisku nepatiku. No šī viņas takta trūkuma.
- Ir jau arī skaidrs, kāpēc, viņa teica. Skolotājs nevar māceklī radīt atvērtību. Neviens cilvēks nevar atvērt otru. Mums atliek vienīgi gaidīt. Un tad strādāt atvērtībā, kad tā iestājas. Vai tā nav arī klauna metode?
Viņa bija apstājusies. Viņš tomēr dzirdēja viņas līdzcietību. Tā bija apjomīga. Izpletusies pār Bagsvērdu un kaimiņu pašvaldībām. Tajā ietilpa arī zobošanās, to viņš pēkšņi saklausīja. Un tajā ietilpa arī zināms dabisks raupjums.
Viņas vārdi tiešā ceļā krita viņa domās.
- Vairākas pasaules reliģijas ir gājušas par tālu. Centienos nošķirt ļauno no labā. Arī kristietība. Ne jau tas, ka mums nevajadzētu tos pazīt. Tomēr tad, ja nošķīrums kļūst pārāk stingrs, tas kļūst necilvēcīgs. Man vienmēr ir ļoti paticis Leibnics. "Teodicejā" viņš raksta, ka Dievs ir kā virtuvene. Izcepusi maizi, viņa to ir izdarījusi pēc labākās sirdsapziņas. Un tai piederas it viss. Arī garozas melnumiņš. Savā ziņā arī ļaunumam jābūt nākušam no Dieva. Citādi te nebūtu izturams. Cilvēkiem esot. Ar mūsējām kļūdām. Es vienmēr esmu jutusi, ka Leibnics bija dižs starecs. Mēs tikai vēl neesam viņu kanonizējuši. Ja viņš būtu pieejams, viņš būtu vīrietis, kādu es gribētu.
Tas lika Kasperam satrūkties. Viņš būtu varējis izkrist no ratiņkrēsla. Bez nekaunības iztikt nevar. Bet patents uz to pieder klauniem. Tā neiederas baznīcā. Baznīcai ir jātur kamertonis. Un tad mēs, pārējie, varam pievērsties nepareizajiem intervāliem.
Ratiņkrēsls stāvēja pie kāda sola, viņa bija apsēdusies uz tā.
- Vienreizējās lietošanas ķermenis, viņa sacīja. Tā Māte Rābija dēvēja mūsu fizisko veidolu. Tas nav nošķirams no seksualitātes. Neviens, cilvēks, kuram joprojām ir fizisks veidols, nav permanenti aseksualizēts. Es nebūtu varējusi iztikt bez vīriešiem. Vēl arvien nevaru. Un arī nevarēšu.
Viņa laimīgi iesmējās kā maza meitene. Kaspers juta šampanieti uz mēles. Saklausīja jaunu skaņu. Tas bija dziļāks uzticēšanās līmenis. Skaņa nāca no viņa paša sistēmas.
- Man ir jautājums, viņš teica.
Viņš bija atvēris vijoles futrāli un izņēmis instrumentu.
- Tas ir saistīts ar "Čakonu", viņš sacīja.
Viņš uzskaņoja vijoli. Tad ieskrējās un lēca. Iekšā mūzikā. Reizē runādams. Pa pusei runādams, pa pusei dziedādams. Sekojot mūzikai. It kā šie vārdi būtu to korāļu teksts, kurus Bahs komponējot bija tajā iekļāvis.
- Tā ir trīsdaļīga, viņš sacīja, tā ir triptihs, kā altārglezna. Es vienmēr zināju, ka šajā skaņdarbā meklējamas durvis uz Debesīm, tā ir skaņas ikona, tas bija skaidrs jau kopš pirmās reizes, kad to dzirdēju. Es vienmēr zināju arī, ka tā vēsta par nāvi. Pirmoreiz es to dzirdēju, kad man bija četrpadsmit gadu, kad man tikko bija nomirusi māte.
Mūzika prasīja visus viņa spēkus, "Čakonā" nav nevienas pašas takts, kuras nosaukums nevarētu būt "Vīrietis vai sieviete cīnās ar vijoli". Tik un tā viņš ievēroja Zilās dāmas koncentrētību. Tā bija milzīga. Tā pievērsa ezeru un mežu, un debesis šai situācijai un izšķīdināja tos uzmanībā. Apkārtne izplēnēja, bija tikai viņš un viņa, un vijole, un Bahs.
- Viņa bija nenospriegotās virves karaliene, viņš sacīja, vaļīgā virve ir tehniski visgrūtākā cirka disciplīna. Mēs runājam par 70. gadu sākumu, kad drošības tīkli vēl nebija obligāti, reizumis viņa uzstājās bez tīkla.
Viņa pirksti kustējās žiglāk.
- Re minors, viņš teica. Runa ir par nāvi. Bahs bija zaudējis Mariju Barbaru un divus bērnus. Un viņš bija mīlestībā pieķēries viņiem un viņai. Šī tēma ir nāves tēma. Sadzirdi nepielūdzamību, likteņa nepiekāpību, mēs visi mirsim! Un, lūdzu, paklausies, kā viņš te, pirmajā daļā, nomaina reģistru, izmantojot akordu spēli pa visām stīgām, lai radītu ilūziju par vairākām vijolēm, kas sarunājas cira ar citu. Tie pārtop par tām daudzajām balsīm, kas mājo ikvienā cilvēkā, mūsos visos. Dažas no šīm balsīm ir gatavas pieņemt nāvi, citas ne. Un nu sākas garā arpeggio pasāža, virpuļojoša, enerģijas akumulācijas sajūtu pastiprina kustība pār trim vai četrām stīgām, vai dzirdi, varētu apzvērēt, ka tur ir vismaz trīs vijoles.
Viņš redzēja tikai viņas acis. Viņas skaņa bija kļuvusi bezkrāsaina. Viņas līdzcietība bija ap viņu uz visām pusēm, viņš atradās kolbā, pilnīgas izpratnes un akcepta koncertzālē.
- Es redzēju māti no manēžas priekštelpas. Tās bija varbūt reizes divas gadā, kad viņa uzstājās bez tīkla. Mans tēvs nebija redzējis it nevienu no tām izrādēm. Ja vilka uz to, ka viņa gribēja, lai tīklu noņem, tad viņš jau bija gabalā. Bet es vienmēr tās noskatījos. Es vienmēr biju sapratis māti. Ir grūti to izskaidrot vārdiem. Taču tajos vakaros viņas skanējums bija visnotaļ īpašs. Pilnīgi mierīgs. Ja kaut kas jāsaka, tad ir jāteic, ka viņa uzstājās bez tīkla divu iemeslu pēc. Viens bija mīlestība pret cirku un skatītājiem. Cirks vienmēr ir bijis ļoti tuvu nāvei. Cirkā ir ļoti maz blēdības. Ļoti maz aizkulišu. Nekā tāda kā slīpi dēļi, lai piešķimi lēcieniem mākslīgu augstumu. Nekādu kaskadieru, nekādu aizvietotāju. Cirks ir ekstremāls skatuviskā godīguma paveids, šis godīgums viņai bija izšķirīgi svarīgs, cirks viņai savā ziņā bija mīlestības rīcība.
Mūzikas gandrīz žēlabainā uzstājība pieņēmās spēkā zem viņa pirkstiem.
- Otrs iemesls bija saistīts ar viņas dziļākajām ilgām. Nekad viņa par to nerunāja. Bet es to dzirdēju. Dzirdēju neatslābstošo noti viņā, sirds ērģeļpunktu, vai saproti, ko es domāju? Tas ir saklausāms atsevišķos dižajos mūziķos. Atsevišķos dižajos komiķos. Alpīnistos. Es to saklausīju Tatī. Mesnerā. Jūsu trakajā šoferī. Tās ir ilgas pēc atbildēm uz lielajiem jautājumiem. Ilgas pēc Dievišķā. Bez grima. Bez totāli mākslotā meikapa. īstās ilgas. Un tas ir vissmalkākais līdzsvars. Mums, ko tās piemeklējušas.