Starp zemi un debesīm. Un tovakar, kad mana māte atradās pusceļā starp mastiem, desmit metrus virs zemes, izmainījās viņas skanējums. Un es izdzirdēju ko tādu, ko agrāk nebiju dzirdējis.
Viņš tuvojās pirmās daļas noslēgumam, simulēto balsu skaits bija maksimāls, viņš nekad nebija līdz kaulam sapratis, kā Baham tas izdevies, dažbrīd viņš bija domājis, ka varbūt nav tādas vienas "Čakonas", varbūt ir plūstoša, tonāla virtualitāte, kas turpina daudzkāršoties un kurai nekad nepienāks gals. Varbūt ar cilvēkiem ir tāpat, varbūt ikviens no mums ir nevis viens indivīds, bet gan bezgalīga unikālu tagadnes konstelāciju sekvence, vai arī tas kļūst par sarežģītu, vai kā? Tieši tāds ir jautājums lielo improvizāciju laikā — vai varam tikt atpakaļ uz tēmas un pamattoņa?
- Ilgas pēc Dievišķā, viņš sacīja. Ilgas pēc tā, ko nekad īsti nevar ietilpināt fiziskajā veidolā, tās bija mātē pieņēmušās spēkā. Pēdējo mēnešu laikā. To es biju dzirdējis. Tā bija neliela novirze. Taču izšķirīga. Parasti es viņā allaž varēju sadzirdēt to viņas daļu, kas nepārtraukti centās saklausīt mani. Manu tēvu. Treniņus un mājas uzkopšanu, un iepirkšanos, un ēdiena gatavošanu, un reālo dzīvi. Bet tajā brīdī, tad šī daļa noklusa. Skaļāk tika pagriezts kas cits. Es zināju to vēl pirms tam, kad tas notika. Ka viņa ir aizmirsusi visu citu. Un atceras tikai Dievu. Es ieskatījos viņai acīs. Tās bija aizklīdušas tālumā. Bet pilnīgi laimīgas. Un tad viņa nogāzās.
Tēma atgriezās, nomanāma, pirmā daļa bija galā, notīs pauzes nav, bet Kaspers apstājās.
- Es piegāju pie viņas. Visi citi bija paralizēti, es biju vienīgais, kurš kustējās. Es dzirdēju viņas skanējumu. Ķermenis bija miris. Bet skanējums bija dzīvs. Tas nebija nelaimīgs. Tas bija pacilāts. Tas nebija nelaimes gadījums. Ne no augstāka skatupunkta raugoties. No augstāka skatupunkta raugoties, viņa vienkārši bija izvēlējusies noteiktas durvis. Savā ziņā vislabākās durvis, kādas pastāv.
Viņš sastapa Zilās dāmas skatienu. Viņas frekvence bija tā pati, kas viņam. Viņš nezināja, kādas ciešanas ir sagādājusi viņas dzīve. Bet viņš juta, ka viņa pazīst viņējās. Un daudz vairāk par tām.
- Bet man un manam tēvam nebija tik viegli.
Loks atrada stīgas.
- Otrā daļa ir mažorā. Žēlsirdīga. Dziļas sēras. Man tā bija kā balzams dvēselei. Bahs bija piedzīvojis zaudējumu, tāpat kā es, es to dzirdēju. Un atradis ceļu caur zaudējumu. Es spēlēju to vēl un vēlreiz. Lūdzu, ieklausies — mierināšana kļūst gandrīz triumfējoša. Viņš liek vijolei atdarināt trompetes. Te, sākot no 165. takts, viņš pastiprina fanfaru efektu, uztaktī pirms otrā sitiena spēlējot ar trešo pirkstu uz Re nots, reizē spēlējot vaļējo La noti. Tādējādi pastiprinās La virstoņi. Paklausies — tas turpinās līdz 177. taktij. Te sākas dziļais, rāmais prieks. Ar neskaitāmām lejupejošām intonācijām, kas piešķir ilgpilnu sajūtu. Viņš ir samierinājies ar nāvi. It kā ar to nepietiktu. Bet nepietiek. Briest vēl kas lielāks. Sākot no 201. takts, gaisā sāk celties kosmosa kuģis. Otrā daļa noslēdzas ar arpeggio pasāžām, tāpat kā pirmā. Un tagad paklausies trešās daļas sākumu!
Viņš nospēlēja lauzto akordu.
- Mēs esam atpakaļ re minorā. Tas ir tas pats akords, kuru Brāmss izmanto savā Pirmajā klavierkoncertā, ievadtēmā. "Čakona" izstarojas cauri visai klasiskajai mūzikai. Mēs tuvojamies 229. taktij, kur tā pāriet uz kustību, kas šūpojas starp vaļējo La stīgu un notīm, kas kustas pa Re stīgu. Tas ir reizē raudoši un absolūti spēcīgi. Te atgriežas pirmās daļas nāve, tikai tagad to izgaismo otrās daļas mierinājums un triumfs, un sirds miers. Tā ir mūzika, kas izlido caur griestiem. Tas ir veids, kā dzīvot — nāve visu laiku ir blakus, un tikpat ir milzum daudz spara un enerģijas, un līdzjūtības. Lūdzu, paklausies šo, no 241. takts un tālāk. Tā ir pati nāve, apziņas izgaismota. Bahs ne vien pasaka, ka var paturēt acis plaši atplestas nāvei cauri. Viņš to pats izdara, mūzikā viņš izdara to. Kas ir tas noslēpums? Tāds ir mans jautājums.
- Piedošana, viņa atbildēja. Noslēpums ir piedošana. Piedošana nav emocionāla, tā ir ļoti pietuvināta veselajam saprātam. Tā iestājas brīdī, kad tu atskārsti, ka tas otrs cilvēks nevarēja rīkoties citādi. Un ka tu pats nevarēji. Tikai retajam no mums, izšķirīgās situācijās, pastāv reāla izvēle. Tu esi piedzīvojis zaudējumu. Par kuru kopš tā laika tu vaino visas sievietes. Arī mani.
Viņa apklusa. Viņš būtu gribējis pajautāt vēl kaut ko. Uz kurieni dodas Maksimiliāns. No kurienes plūda mīlestība pret Stīni. Mīlestība pret Klāru Mariju.
Jautājumi jau bija atbildēti. Viņš un Zilā dāma atradās tur, iekšā, kur ir atbildes. Vai arī uz sliekšņa, viņa bija aizvedusi viņu turp. Viņš nezināja, kurš atskaņo mūziku, bet atskaņota tā tika, kāds, vārdā nenosaukts, gādāja par visu veselumu. Viņš redzēja sev pretī esošo sievieti, bet viņa vibrēja, itin kā būtu daļa no "Čakonas". Viņš dzirdēja arī Klāru Mariju, Stīni, Maksimiliānu. Arī savu māti. Uz mūžiem mēs esam ieausti nošu un sirdsjūtu audeklā, šim audeklam būtībā nav nekādas starpības, vai cilvēki ir dzīvi vai miruši.
Viņš ielika vijoli futrālī, kāds ielika vijoli futrālī.
Viņš piecēlās no ratiņkrēsla, pats nesaprazdams, kā. Bībele gan ir pilna stāstu par kurlajiem, kas dzird, un triekas ķertajiem, kas staigā, tomēr viena lieta ir klausīties stāstus, pavisam cita — nonākt tur pašam.
Viņš uzsēdās jāteniski viņai virsū, kā sieviete būtu varējusi uzsēsties virsū vīrietim.
- Es nezinu, vai es drīkstētu pieskarties tavām krūtīm? viņš jautāja.
Viņa atdarīja virsvalkam līdzīgo formastērpu. Viņa rokas pārslīdēja pār viņas ādu. Viņai bija vismaz septiņdesmit gadu. Āda bija reizē pergamentam līdzīga un trīsuļojoša no dzīvības.
Audu stingrums zem Kaspera rokām atgādināja viņam, ka viņa nekad nav zīdījusi.
- Kāda ir sajūta, viņš sacīja, tā arī nedzemdējušai bērnus?
- Bija tāds bridis, viņa teica, man varēja būt gadi sešpadsmit, starp Māti Rābiju un mani gadījās situācija, iespējams, mēs varētu sacīt, ka savā ziņā tā bija līdzīga tavam nelaimes gadījumam. Tā bija no tādām situācijām, pēc kurām vairs nekas nav gluži tā, kā bijis. Tajā reizē man radās sajūta, ka visi bērni būtībā ir manējie. Ka nebūtu pilnīgas jēgas, trauslas bioloģiskās piederības dēļ, dažus bērnus saukt īpaši par manējiem. Kopš tā brīža es piederēju — man šķiet — visiem bērniem.
Pamazām viņa atguva savu parasto skanējumu un krāsu. Atgriezās apkārtne. Tai līdzi afrikāniete.
Viņa stāvēja, pieklājīgi nogaidīdama, gabaliņu tālāk pa taku. Viņai blakus stāvēja pāris bērnu. Kaspers sazīmēja savu Kristiansbriges partneri, zēnu ar uzmanības deficīta sindromu un ūdeni galvā.
Viņš pārvācās atpakaļ uz ratiņkrēslu. Pastūmās uz priekšu. Afrikāniete pienākusi nostājās viņam aiz muguras.
- Dziļajiem mācekļiem, viņš sacīja, vienmēr ir bijusi vajadzīga īpaši intensīva garīgā pavadība.
Bērni domīgi noraudzījās uz viņu.
- Manuprāt, tas tev jāpasaka Imigrācijas policijas ļaudīm, afrikāniete teica. Viņi gaida jau stundu.