Выбрать главу

-    Parasti cilvēks to zina ar vienu daļu būtības. Un ar lielāko daļu būtības negrib to zināt.

Viņa nogriezās uz Glostrupas pusi, uzbrauca uz apvedceļa, nobrauca no tā caur rūpniecisko kvartālu, novietoja mašīnu aiz pagalma.

Viņa sāka raudāt. Klusi, bet neapvaldīti un aumaļām. Viņa no­rādīja uz cimdu nodalījuma pusi, Kaspers padeva viņai papīra kabatlakatiņu paku.

Viņš bija kļūdījies par to naudu. Viņas bēdas nāca no liela dziļuma, dziļāka par vērtspapīru depozītu.

Viņa izšņauca degunu.

-    Pastāsti kaut ko par viņu! viņa lūdza. No savas bērnības.

Viņš pavērsa savu dzirdi pāri bērnībai, saklausīja kartupeļus.

-    Man bija desmit gadi, mēs dzīvojām Skodsborgā. Viņi vien­mēr bija nomadi, arī pēc tam, kad viņš bija sācis pelnīt naudu. Viņi nekad neiekārtoja vairāk par vienu istabu katram, plus manu istabu, gluži kā dzīvojamos vagonos. Pārējās tika aizslēgtas, lai taupītu siltumu. Viņi mainīja dzīvesvietu reizi gadā, Skods­borgā bija rekords, tur mēs nodzīvojām gandrīz četrus, tur vi­ņiem bija trīs bēgšanas ceļi — zunds, piekrastes dzelzceļš un Strandvejena. Tur es sāku žonglēt. Es strādāju ar kartupeļiem. Biju salicis uz grīdas segas un pledus, tikpat radās vibrācija, kad nenoķēru. Kādu dienu viņš laikam bija to sadzirdējis, jo pēkšņi viņš stāvēja durvīs.

Aizvēris plakstus, viņš to ieraudzīja savu acu priekšā.

-    Tie bija septiņdesmitie gadi, īstas nabadzības jau vairs ne­bija, bet viņš bija tādu pieredzējis. Zēna gados viņš bija dzīvojis badā un pārdevis krustnagliņas, un dziedājis namu pagalmos, viņš tā arī nav ticis tam pāri, tas ir tāpat kā ar cirka artistiem, kas kara laikā sabija koncentrācijas nometnēs, tas nekad nepāriet. Tāpēc viņš pameta cirku, viņš redzēja tikai vienu izeju — aug­stāko izglītību un drošus ienākumus. Un nu viņš stāvēja durvīs. Skolas grāmatas neatvērtas gulēja uz galda. Viņš paskatījās uz mani. Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi. Viņš būtu varējis mani aizsūtīt uz Herlufsholmas privāto internātskolu, viņš būtu varējis mani nodot par mācekli pie krāsu tirgotāja, viņš būtu va­rējis mani saliekt ragā. Bet viņš tikai palika stāvam durvīs, pa­visam kluss. Un tad es sajutu, kas notiek viņā iekšā. Mēs abi to sajūtām. Ka viņš atskārta, ka dažreiz ilgas ir lielākas par cilvēku. Un ka tad, ja tās aptur, cilvēks noiet dibenā. Tā nu viņš atmugu­riski izgāja laukā, nesacījis ne vārda, un aizvēra durvis, pavisam klusītēm. Mēs nekad par to nerunājām. Bet viņš vairs nekad ne­ienāca pie manis nepieklauvējis.

Viņas acis bija piekaltas viņa lūpām. Kad cilvēks iemīlas seš­desmit piecu gadu vecumā, sajūta droši vien ir tāda pati kā piec­padsmit gados. Ja viņš rādītu diapozitīvus un stāstītu anekdotes par Maksimiliānu, viņa trīs mēnešus paliktu sēžam pie viņa kājām.

-    Tādu mirkļu dēļ kā šis es viņu mīlu, Kaspers sacīja.

Situācija bija pilnskanīga. Ir svarīgi aiziet pašā labākajā brīdī.

Viņš izkāpa no mašīnas.

Viņa izkāpa pa savu pusi, apgāja apkārt radiatoram.

-     Un pastarpu šiem mirkļiem, viņa ievaicājās, kas bija tad?

Viņš tomēr bija kļūdījies, par to iemīlēšanos. Sešdesmit pie­cos gados cilvēks grib vairāk, lielāku kopsakaru.

-    Viņi centās viens otram noraut galvu, viņš atbildēja. Pa­starpu šiem mirkļiem bija nepārtraukta Brovallas kauja.

Viņš bija sācis iet, ārste viņu panāca un gāja līdzās.

-    Kā ir ar piedošanu?

-    Tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Esmu visu piedevis.

Viņa ieķērās viņam rokā.

-    Tu esi piedevis zināmu procentu. Ja mums izdosies šo pro­centu paaugstināt, vēl nebūs par vēlu iegūt laimīgu bērnību.

Viņš mēģināja tikt vaļā, nesekmīgi, viņai satvēriens bija kā Falck glābējam.

-    Pārāk vārīga būšana, viņš sacīja. Viņš un es, mēs abi esam piedzīvojuši dziļas traumas.

-    Jūs abi esat kaušļi. Jūs esat villojušies četrdesmit gadu. Ta­gad jums ir ne vairāk kā trīs nedēļas, lai noslēgtu mieru.

Viņa devās atpakaļ uz mašīnu. Viņš sekoja pakaļ.

-    Trīs nedēļas?

Viņa iesēdās mašīnā.

-    Viņš ir stiprs kā vezumnieks, Kaspers atteica.

-    Es vadu Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļu. Esmu bijusi klāt tūkstoš piecsimt nāves procesos. Ir atlikušas ne vai­rāk kā trīs nedēļas.

Viņa gribēja aizvērt durvis, viņš neļāva.

-    Nāve nav noslēgums. Es esmu dziļi ticīgs. Pēc pēdējā elpas vilciena iestājas ģenerālpauze. Pēc tam apziņa iemiesojas jaunā fiziskā ķermenī, un atkal spēlē mūzika.

Viņa ielūkojās viņam acīs.

-    Ko man, vienai guļot gultā, viņa sacīja, līdz apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir kāds zīdainis, kurš sūc pupu, un ka šajā zīdainī mājo apziņa, kas piederējusi manam mīļākajam?

Viņš atbalstījās pret mašīnu. Neapbūvētajos gruntsgabalos zāli vēl klāja sarma.

-    Es mīlu viņu, viņš sacīja.

-    Es arī, viņa atteica.

Viņš pieliecās pie viņas.

-            Vai tas apstāklis, ka esam satikušies šajās dziļajās jūtās, varētu būt par atspēriena punktu aizdevumam piectūkstoš kronu apmērā?

Viņa sameklēja savu maku, atvēra to, iedeva viņam divas tūk­stoš kronu naudaszīmes. Aizvēra durvis, nolaida logu.

-    Kas tur ir ar to bērnu? viņa vaicāja. Un zīmējumu?

Viņas acis bija ietilpīgas. Viņš būtu varējis tajās iesēsties ar

visām savām bēdām, un tur vēl būtu palikusi brīva vieta. Viņš papurināja galvu.

-    Nepārproti mani, viņa sacīja. Tev būs jāmaksā man procenti. Diskonta likme plus divi procenti.

Logs aizvērās, mašīna iedarbojās un uzņēma ātrumu. Kā brau­cot pa Jitlandes apļa ārmalu. Viņš sajuta nevilšu apbrīnu pret tēvu. Par to, ka Maksimiliānam, ar visām viņa psiholoģiskajām novirzēm, tomēr ir izdevies nocopēt ziloneni.

8

Viņš iegāja kabinetā un nolika sievietes dotos divus tūkstošus kronu Dafijam uz galda.

-    Daļa iekavētās īres naudas, viņš sacīja.

Pārvaldnieks pasniedza viņam vēstuli, bez pastmarkas, ar kur-

jerdienesta zīmogu. Padeva viņam papīra nazi no galda.

Aploksnei piemita transcendentāla izsmalcinātība, kas nav izskaidrojama dabaszinātniskās kategorijās, bet ir sastopama, kad iekšā ir gan vēstule, gan čeks. Vēstulē bija divas mašīnrak­sta rindiņas.

"Ar šo paziņojam, ka Klāra Marija turpmāk neieradīsies uz nodarbībām. Pielikumā divdesmit tūkstoši."

Nekāda paraksta. Čeks bija bankas izsniegts.

Viņš apsēdās uz krēsla. Kad esi nonācis pašā dibenā, labums ir tāds, ka zemāk vairs nav, kur krist.

Atvērās durvis. Tās pieturēja zēns ar vīraka traukiem. Kabi­netā ienāca Merks.

-    Tu esi izraidīts no valsts, viņš sacīja. Tev ir astoņpadsmit stundu, lai nokārtotu, kas kārtojams. Rīt no rīta tevi iesēdinās lidmašīnā uz Madridi.

Varbūt nekāda dibena nav. Varbūt ir mūžīgs kritiens. Kas­pers piecēlās. Atvēra durvis. Izgāja pagalmā.

Viņš nometa žaketi. Kreklu. Divi strādnieku pulciņi kvernēja uz soliem pie noliktavu ēkām. Bariņš kostīmu šuvēju, kurām darbs bija beidzies, dzēra kafiju, sasēdušas ap vienu no galdiem. Viņš novilka kurpes un zeķes. Bikses. Nu viņš stāvēja vienos arlekīna zīmējuma bokseršortos. Šūtos no zīda. Viņam ar zīdu bija tā, kā savulaik Vāgneram.

-    Visu prom, viņš teica šuvējām. Ir svarīgi visu atdot prom. Bagātnieks no Bībeles līdzības tā izdarīja. I.ists tā izdarīja. Vitgenšteins. Longčenpa tā izdarīja septiņas reizes. Kad vairs nav nekā, ko cilvēkam atņemt, viņš ir brīvs.