Pulksteņa ietvars bija no zelta. No pirmā skata pulkstenis gan šķita necils. Brūna ādas siksniņa.
Kaspers pagrieza to otrādi. Necilība i/gaisa. Pulksteņa otra puse bija safīra stikls. Caur stiklu bija redzama no tīra zelta izgatavotā mehānisma detalizētā daudzpusība. Ar 1500 detaļām.
- II Destriero Scafusia, viņš teica. International Watch Company ražojums. Mazliet blīvāku skaņu nekā Grande Complication. Zelta dēļ. Pasaules dārgākais rokas pulkstenis. Kā tur ir ar to kristīgo pazemību?
Bruņurupucis pietvīka.
- Vediet viņu prom! viņš sacīja.
Zilā dāma pacēla roku. Tā apstādināja visus telpā esošos.
- Viņš nav saņēmis svētību, viņa teica. Tas ir pēdējais līguma punkts. Es parādīšu viņam baznīcu. Tas neprasīs vairāk par desmit minūtēm.
4
Viņa aizvēra vārtus Kasperam aiz muguras, pagalmā viņi bija vieni. Pat aizvēnī viņš manīja, ka ir sacēlies vējš. Viņa palīdzēja viņam piecelties no ratiņkrēsla. Iedeva kruķus. Fiziskā ziņā viņš atveseļojās.
- Viņi zina visu nepieciešamo, Zilā dāma sacīja, par bērniem. Bet viņi nevar to atzīt publiski. Viņi negaida, ka bērnus nogādās atpakaļ. Viņi plāno akciju.
- Es viņiem esmu vajadzīgs, viņš teica. Es biju tas, kurš tika viņiem uz pēdām. Es zinu ko tādu, ko viņi nezina. Man tur jābūt klāt.
Viņi stāvēja pie baznīcas. Tā bija miniatūra. Kā prāvs mazdārziņa namelis.
- Viena no vismazākajām krusta kupola baznīcām pasaulē,viņa sacīja. Un viena no visskaistākajām. Celta I 865. gadā, reizē ar Bredgādes Krievu baznīcu. Austrumu baznīcai ienākot Dānijā. Tai pašā laikā, kad Gruntvigs pārtulkoja bizantisko gaismas mistiku.
- Izlaid mani laukā! viņš teica. Sētā jābūt kādām durvīm.
- Bez kruķiem tu nevari paiet. Un pat ar kruķiem necik tālu.
Viņai bija taisnība. Viņa atvēra baznīcas durvis. Viņi iegāja
iekšā.
- Nartekss. Neviens nekristītais nedrīkst iet tālāk.
Telpā bija vēss un kluss.
Baznīca bija vērsta uz dienvidiem. Viņš apsvēra, vai viņam izdotos izdauzīt kādu no krāsainajām mozaīkām. Tikt līdz ezera krastam. Atrast laivu. Viņš zināja, ka tas ir bezcerīgi.
Viņa atstūma vaļā vēl vienas durvis, viņš pakāpās soli atpakaļ.
Iesākumā izskatījās, ka viņiem priekšā slejas uguns siena. Tad viņš ieraudzīja, ka tās ir ikonas. Siena ar ikonām. Izgaismota no augšas, ar saules stariem, kas pludoja lejup no vietām, kas acīmredzot bija ielaidumi kupola struktūrā. Gaisma izšķīdināja ikonu virsmu, un radās dažādu krāsu uguns. Zelta uguns. Sudraba uguns. Purpurs, zila gaile, zaļas liesmas, kā degošs ūdens. Un ugunī iekšā — klusie, intensīvie tēli. Pestītājs, bērns, sievietes. Svētie vīri. Vēl sievietes, vēl bērni. Vairāk Pestītāja.
- Te mēs uzstājamies, viņa stāstīja. Ik dienas. Uzsildām vīnu līdz divdesmit septiņiem grādiem. Ar šķēpu caururbjam maizi. Dziedam. Dejojam. Kosmiskais cirks. Tev tas ietu pie sirds.
Viņš parāvās prom no viņas.
- Spānijas krimināllikumā ir kāds apžēlošanas iespējas gadījums, viņa teica. Ja apsūdzētais iet uz mūžu klosterī. Tad izredzes ievērojami palielinās.
Viņa aizšķērsoja viņam ceļu. Kaut kas spieda viņu pāri durvju slieksnim, pretim ikonu sienai, varbūt tas bija viņas skanējums.
- Es neesmu kristīts, viņš bilda.
- īpašos gadījumos, viņa sacīja, mēs esam spiesti būt nekonvencionāli.
- Es vienmēr esmu centies neaizvainot, viņš teica. Tas slikti iespaido biļešu pārdošanu.
- Tev ir piecas minūtes, viņa atbildēja. Varbūt tev derētu atmest rūpes par biļešu pārdošanu. Un pievērsties būtiskajam.
Viņš devās iekšā un nostājās zem kupola. Pretī uguns sienai.
- Grēksūdzei mums ir divi vārdi, viņa sacīja. Penthos, nožēla. Un metanoia, nākšana pie prāta.
Viņš sekoja viņas skatienam. Miniatūrajā sānu jomā atradās mazmazītiņa būdiņa uz riteņiem, izgatavota no eļļota palisandra.
- Mēs, viņa turpināja, un pāris citu Austrumu baznīcas kongregāciju, esam paturējušas biktskrēslu. Vai ir vēl kāda labāka vieta, kur tev pavadīt pēdējās piecas minūtes?
Viņš piegāja pie biktskrēsla un atvēra durtiņas. Tā platība nepārsniedza vienu kvadrātmetru, kā standarta tualetei dzīvojamā vagoniņā. Tur stāvēja saliekams krēsls ar plīša pārvalku, viņš apsēdās. Iepretim viņa sejai atradās tonēta stikla rūts, kurai apakšā bija mikrofona perforējums. Viņš pievilka durvis ciet. Ieslēdzās blāvs nakts apgaismojums, kā fotolaboratorijas lampa. Caur koku un stiklu viņš dzirdēja, kā sieviete apsēžas otrā pusē. Šī situācija simbolizēja attiecības starp vīrišķo un sievišķo. Un starp Dievu un cilvēkiem. Absolūti apsēstiem ar vēlmi izveidot kontaktu, bet vienmēr pagalam plānas membrānas atšķirtiem.
- Es gribu izsūdzēt grēkus, viņš sacīja.
- Laipni lūdzu!
Tā nebija abates balss. Viņš atmeta ar roku centieniem to identificēt. Viņš te nebija nācis, lai nodarbotos ar tipoloģiju, viņš bija nācis, lai ļautos bez nosacījumiem.
- Es sevī nēsāju ļoti smagas bēdas, viņš teica.
- Vai esi mēģinājis lūgties?
- Un kā vēl! Bet ar to nepietiek. Mani ir pametusi kāda sieviete.
- Kāda tajā bija tava daļa?
Jautājums samulsināja viņu. Viņš mēģināja sakopot domas.
- Es turēju savu sirdi pārāk atvērtu, viņš teica.
- Ko tu gribi, lai mēs iesākam? Kanonizējam tevi, vai?
Sākumā viņš neticēja pats savām ausīm. Tad viņš attaisīja durtiņas, pietrausās no krēsla. Atstājis kruķus bez ievērības, viņš metās apkārt būdiņai uz visām četrām un atrāva vaļā durvis, to visu vienā rāvienā.
Viņai mugurā bija zilpelēkais formastērps, un sākumā viņš redzēja tikai to. Tad viņa noņēma galvassegu, un viņš ieraudzīja viņas matus un seju. Viņš bija zinājis, ka tā būs Stīne. Un tomēr nebija zinājis.
- Tu ļaunprātīgi izmanto sirds uzticību Dievam, viņš sacīja.
- Tu esi ienācis klauzūrā. Tā ir Dieva zaimošana.
Viņš sakopoja pirkstus, lai sistu, viņa uzšāvās no krēsla kā kaķis, bez iepriekšēja sasprindzinājuma. Viņš saminstinājās, un tādējādi tas bija nokavēts, vardarbībai jābūt spontānai un svaigai. Apsvērta vardarbība ir necilvēcīga.
Zilā dāma stāvēja viņam aiz muguras.
- Četras minūtes, viņa sacīja. Tad viņi aizvedīs tevi uz Audebo. Un Stīni uz darbu.
Un prom viņa bija.
5
- Tu piedalies, viņš sacīja, šajā mahinācijā. Arī toreiz. Tu biji karnevāla mūķene.
Viņa neko neatbildēja.
Viņš būtu gribējis apsēsties, bet nebija, uz kā sēdēt. Viņš sajuta ķermeņa paralīzi. Senu paralīzi. To, kas rodas, kad ar tevi manipulē sievietes. Ne tikai šajā dzīvē. Bet daudzās dzīvēs pirms šīs.
- Tu esi man parādā fantastisku paskaidrojumu, viņš teica.
- Un tu man to sniegsi. Bet ne tagad.
Viņa neko neatbildēja.
- Viņi joprojām nav atraduši bērnus. Viņi grib mani nocelt no trases. Mani tūlīt aizvedīs prom. Ārpusē gaida patruļas mašīna.
Viņš raudzījās prom. Lai neredzētu viņas seju.
- Mums visiem gadās pievilt kādu bērnu, viņš teica. No tā nevar izvairīties. Tāpēc arī es negribēju bērnus. Tas bija patiesais iemesls. Tomēr tagad es esmu kaut ko apsolījis bērnam. Klārai Marijai, es apsolīju viņai, ka ieradīšos pēc viņas. Es esmu spiests turēt šo solījumu.