- Kāpēc, tu esi tikpat kā svešinieks?
Viņš centās piemeklēt tam vārdus, viņš redzēja maizi, kas stāvēja uz altāra.
- Kad es biju maziņš, viņas vecumā, un mums iedeva maizi, tikko kā no krāsns, vai saldumus, mēs dalījāmies ar citiem. Vienmēr bija tāds bariņš, artistu bērni, mēs vienmēr bijām izsalkuši.
Visi dalījās. Mēs kaut ko zinājām, kaut arī tas nebija izteikts vārdos. Mēs zinājām, ka maize garšo labāk, ja to sadala. Mēs nemēģinājām to skaidrot. Bet tā bija ļoti fiziska sajūta. Garša bija labāka. Vēlāk cilvēki to aizmirst, es biju to aizmirsis. Bet pēdējās dienās man tas ienāk prātā. Ko mēs tolaik nezinājām — ka lielās lietas nevar paturēt tikai sev. Ja viens ir badā, visi izjūt badu. Tāpat ar laimi. Privātas laimes nav. Un brīvības. Ja viņa nav brīva, arī es neesmu. Tikpat labi viņa varētu būt es. Varbūt tā ir mīlestība.
Viņš bija piekļuvis viņai klāt. Viņš to dzirdēja. Kupols virs viņiem fokusēja viņu skaņu, kā manēžā. Šis brīdis bija pilnskanīgs.
- Ko tu gribi, lai es daru? viņa jautāja.
- Lūdzu, novelc drēbes!
Viņas skanējums izslēdzās, it kā viņa būtu dabūjusi pa galvu ar dzelzs nūju.
Viņš novilka savu žaketi. Sāka pogāt vaļā bikses. Viņš varēja rīkoties tikai ar labo roku. Viņam pretī stāvošā sieviete izskatījās pēc cilvēka, kam uznākušas halucinācijas.
- Mēs apmainīsimies ar drēbēm, viņš sacīja. Tā ir vienīgā iespēja. Ārpusē gaida divas patruļas mašīnas. Mēs iesēdīsimies nepareizajās. Tevi viņi aizvedīs uz mājas arestu Audebo ciemā. Kad būsiet galā, tu atklāsi sevi. Mani viņi aizvedīs uz pilsētu. Es atradīšu veidu, kā tikt no viņiem vaļā.
Viņa nepakustējās. Viņš stāvēja vienos bokseršortos. Pamazām piezagās svētuma apgānīšanas sajūta.
- Tu laikam esi galīgi prātu izkūkojis, viņa teica.
Viņš pilnībā atbrīvojās, kā pirms augstas likmes blefa pokerā. Viņš noskaņojās sievišķīgi. Lai nepieciešamības gadījumā visu zaudētu.
- Tie cilvēki tur, mājā, viņš sacīja, policisti, viņi nav sastapuši tos, kuri savāca Klāru Mariju. Es esmu. Tie nav Amagera kungs ar kundzi. Tie ir ļaunais ķēniņš un ļaunā ķēniņiene.
Bērniem nav gaidāma atgriešanās. Viņiem ir gaidāma prombraukšana.
Viņa blenza uz Kasperu, tad pacēla rokas un atpogāja pirmo pogu.
- Aizgriezies! viņa sacīja. Un aizver acis!
Viņš aizgriezās un atspieda pieri pret biktskrēsla smaržīgo koku.
Viņš uzskaņoja dzirdi uz viņas kailumu, uz viņas ādu. Viņam nebija vajadzības to redzēt, lai noslīktu tajā. Tas bija viens no izlīdzinošajiem aspektiem, esot apveltītam ar tādu dzirdi kā viņējā. Peldbaseinā varēja nostāties pie sieviešu nodaļas un justies tā, it kā atrastos iekšā.
- Aizspied ausis! viņa sacīja. Vai arī būs beigta balle.
Viņš aizspieda ausis. Stīne piebungāja viņam pie pleca, viņš
pagriezās. Viņa bija uzvilkusi viņa drēbes. Viņa izskatījās pēc sevis vairāk nekā jebkad. Žakete, krekls un bikses pasvītroja viņas sievišķību. Ir cilvēki, kuru būtība staro cauri jebkuram kostīmam.
Viņš uzvilka viņas blūzi, pēc tam zilo virssvārci, viņš uzķēra savu atspulgu pret pagalmu vērstajā rūtī, viņš pabāza matus zem galvassegas.
- Saulesbrilles? viņš prasīja.
No somas, kas stāvēja uz grīdas, viņa izņēma saulesbrilles un mazu kosmētikas spogulīti.
Ja viņam būtu bijušas divdesmit minūtes un grima kaste, viņš būtu varējis kaut ko izdarīt ar savu seju. Tagad neatlika nekas cits, kā apslēpt to. Viņš atrada somā kabatlakatu, uzlika saulesbrilles, atlocīja kabatlakatu, pielika pie sejas tā, it kā gribētu noslēpt raudas.
Viņš uzvilka kājās viņas sandales, viņai derēja tāds pats izmērs, kā viņam. Kasperu vienmēr bija valdzinājušas viņas kājas, lielas, spēcīgas, plakanas, pirksti vēdeklī izstarojās no pleznas, viņš saklausīja, cik daudz viņa bērnībā skraidelējusi basām kājām, pa Skāgenu, pa skujiņraksta parketa grīdām, pa nolīdzinātiem mauriņiem un privātām pludmalēm. Viņš uzmeta vēl pēdējo skatienu kruķiem. Tad viņi sāka kustēties.
Par spīti sāpēm, viņš iegrima savā sievišķībā. Sajuta olnīcas. Iekrita sievišķās gaitas smagumā, soļa elastīgumā, vieglajās gurnu šūpās. Viņa atvēra durvis. Viņi izgāja pagalmā. Viņiem sejā iesitās vējš.
- Šis te ir groteski, Stīne sacīja.
- Tu esi pārliecinoša, viņš atteica. Vīrietis kas vīrietis. Aiz durvīm stāv mans koferis. Paņem to klēpī! Ej tā, it kā tas būtu smags! Nesot lielus smagumus, vīrieši un sievietes iet vienādi. Pacel koferi, lai tas daļēji aizsedz tev seju! Apsēdies aizmugurē, nerunā ar viņiem!
- Labi nebūs.
- Tas ir nolemts veiksmei. Šis te ir laimīgs arhetips. Kā "Fidelio". Viņa meklē savu mīļoto pazemē. Pārģērbusies par vīrieti. Kad mīļotie pa īstam tuvojas viens otram, viņi ir spiesti izzināt pretējo dzimumu sevī pašā. Šā ceļojuma otrā galā gaida lielā mīlas tikšanās.
- Otrā galā gaida tas, ka es tevi vairs nekad neredzēšu.
- Tu tiksi no viņiem vaļā. Pārliecināsi afrikānieti un Franci Fīberu. Viņi ir mani lojālie balsti. Jūs paņemsiet auto. Savāksiet mani Valsts slimnīcā. Pēc stundas.
Zilā dāma acīmredzot bija stāvējusi un gaidījusi. Pie baseina. Aiz krūmiem. Klausījusies ūdenī. Nu viņi atradās viņas priekšā.
Viņa paskatījās uz viņiem. Pirmoreiz Kaspers dzirdēja viņu izkrītam no līdzsvara un iegāžamies reālā šokā. Bet gandrīz tūdaļ pat atjaunojās klusums.
Viņa nekliegs. Viņa pagriezīsies, lai šķērsotu pagalmu un pasauktu Merku, tā, lai netiktu izjaukts miers. Brīdī, kad viņa pagriezīsies, viņš apliks šalli viņai ap muti. Tas būs vēl viens solis pretim ētiskajam pagrimumam, vardarbība pret vecāka gadagājuma sievieti un klostera priekšnieci. Bet tas būs nepieciešams.
Viņa skatījās garām Kasperam, taisni virsū Stīnei. Uz viņas vīrieša drēbēm un zēngalviņu.
Kasper Kronē, viņa sacīja Stīnei. Gaitenī tevi gaida divi policisti. Stīne dosies tik uz vārtiem, kur stāv patruļas mašīna. Policisti ir apsolījuši aizvest viņu uz Kopenhāgenu. Lai Dievs stāv jums klāt!
6
Pie ieejas stāvēja divas automašīnas — patruļas auto un civils reno. Pie patruļas auto gaidīja divi policisti. Viņš devās uz reno. Noliecies pret vēju. No mašīnas izkāpa abi mūki.
Kaspers izdzirdēja divas reakcijas brīdī, kad viņi ieraudzīja viņu. Pārsteiguma un līdzcietības amalgamu, kabatlakatiņa un raudu dēļ. Un to uzjundītu instinktu kņudoņu, kas tādai sievietei kā viņam būtu jāatmodina abos vīriešos, ja viņi nebija kastrāti vai eņģeļi.
Viņi pieturēja viņam durvis, viņš iesēdās aizmugurē.
Stīne iznāca no ēkas, viņa bija pārvilkusi žaketi pār galvu. Mērks nāca tūdaļ aiz viņas, Zilā dāma gāja blakus, viņa bija tā, kura runājās ar policistiem.
Es palūdzu viņam apsegt galvu, viņa sacīja. Viņš ir jāsaudzē, ja uzrastos prese. Mēs negribam riskēt, ka viņu kāds sazīmētu.
Reno, kurā sēdēja Kaspers, tika iedarbināts un izlingoja laukā pa iebrauktuvi.
Viņš iegrima sēdekļos, pie pārguruma, pārgurums ļoti bieži sēž un gaida mūs automašīnā. Viņš atcerējās to saldmi, kāda bija, bērnībā iemiegot ģimenei piederošajā Vanguard, sajūtu, Helēnes Kronēs kailajam delmam skarot viņa vaigu. Viņš vēlējās, kaut viņa tagad būtu te, viņam līdzās, vai ir jākaunas, ka ilgojies pēc mātes, kad tev ir četrdesmit divi gadi un tu staigā pa nospriegotu virvi, kas novilkta pār sabrukumu? Viņam locekļos bija smiltis. Kuram bija bijusi kafija, kuram bija bijis armanjaks, kuram bija bijusi drusciņa organiskās ķīmijas, ar ko noturēties nomodā?