Viņam nebija nekā. Tā vietā aizsākās lūgšana. Lūgšana ir nomoda papīrkuģītis pasaulīgajā noguruma straumē.
Viņš varētu padoties. Viņš varētu atklāt sevi. Ļaut, lai viņu aizved uz Audebo. Atdoties miegam. Nogaidīt, kamēr nokārtos viņa lietu. Viņi izpildītu solīto. Novembrī viņš varētu atgriezties Cirka namā. Pirmajā aprīlī ar Benneiveis cirku Bellahojā.
Viņš izdzirdēja Maksimiliāna balsi. Tā atplūda pie viņa pār trīsdesmit gadu distanci. Spirgta, it kā laiks būtu tikai akustisks filtrs, kuru mēs uzliekam, lai nebūtu jākonfrontējas ar faktu, ka visas skaņas vienmēr ir visur klātesošas. To maķenīt iekrāsoja dialekts, iegūts bērnībā Tenderē.
- Es nolēmu, ka tad, ja man kādreiz būs bērns, es šo bērnu naktī nemodināšu. Es viņu paņemšu no ratiem un aiznesīšu uz gultu.
I.ingbīvejena beidzās, viņi šķērsoja Vībenshūsrundēlas krustojumu.
Kaspers uzrunāja abas priekšā sēdošās muguras, kabatlakatā, šņukstēdams.
- Mēs dodam mūžīgos solījumus, viņš teica. Kad kļūstam par mūķenēm. Absolūta paklausība. Mums nekas nepieder. Nekādas seksualitātes. Pēdējais ir tas ļaunākais. Tāpēc arī es raudu. Iedomājieties manu situāciju. Sieviete drusciņ pēc trīsdesmit. Pilna apetītes uz dzīvi.
Abas priekšā sēdošās muguras bija sastingušas, it kā būtu sācis recēt spinālais šķīdums.
- Cilvēki no malas mūs nesaprot. Jūs zināt vulgāros stāsteļus par mūķenēm un jūrniekiem. Tā nav tiesa. Tas, par ko mēs patiesībā sapņojam, guļot ar galvu uz faķīra matrača un rokām virs segas, ir divi glīti policisti.
Policistu skaņa izplēnēja, kā cilvēkiem, kas ir tuvu ģībonim. Uz brīdi viņu kontakts ar reālo dzīvi bija pavājināts.
- Te pa kreisi, Kaspers teica.
Viņi nogriezās pa kreisi, pa Blegdamsveju.
- Te iekšā, viņš sacīja.
Mašīna iegriezās uz Valsts slimnīcas galveno ieeju.
- Apturiet te!
Viņi apturēja.
- Es iešmaukšu kioskā, viņš teica. Un paņemšu divas pudeles Bacardi. Un paciņu prezervatīvu.
Viņš izkāpa no mašīnas. Uzmeta kūkumu pret vēju. Dzirdēja, kā viņam aiz muguras reno sāk braukt prom no ietves. Dzirdēja, kā tas zogas prom. Nelīdzeni un rāvieniem.
7
Smagie aizkari bija aizvilkti, ari rullo žalūzijas, vienīgā gaisma telpā nāca no ieslēgta datora plakanā ekrāna, un no naktslampiņas līdzās gultai. Maksimiliāna Kronēs seja izskatījās pēc ādas maskas, tā izskatījās pēc Grauballes vīrieša. Acis viņam bija aizvērtas. Aiz saraustītās elpas Kaspers dzirdēja piepūlēto sirdi. No segas apakšas bija izlīdusi pēda, potīti klāja stāzes ekzēma.
Slimnieks atvēra acis.
- Darījumi tika reģistrēti Hestemellestrēdes kantorī pirms desmit minūtēm. Tas nozīmē, ka tic ir ierakstīti zemesgrāmatā. Izsole ir notikusi.
Maksimiliāns taustījās pēc apzeltītajām brillēm uz galda līdzās gultai. Roka un plauksta bija kārna un grumbaina, kā putna kāja ar nagiem.
Viņš uzlika brilles un nopētīja Kasperu. Nopētīja mūķenes tērpu.
- Es priecājos, viņš teica, ka tu te, pie manas nāves gultas, parādi sevi no labākās puses.
- Es tikko izmuku no policijas.
- To es arī domāju ar tavu labāko pusi.
Vārdus Kaspers uztvēra tikai ar lielām pūlēm, tēva balss bija fragments.
- Man ir draugi, kam ir biroji ar skatu uz ostu, Maksimiliāns čukstēja. Es viņus apzvanīju. Viņi dzird, ka es runāju ar viņiem no kapa. Viņiem ir bikses pilnas. Es zvanu, lai novēlētu jums priecīgus Ziemassvētkus, es saku. Jo uz to laiku es vairs nebūšu uz vietas. Un vēl es zvanu tāpēc, ka jums jāatceļ visas valdes sēdes un jāapsēžas pie loga ar tālskati, un jāskatās uz Tipenu. Uz Konon. Viņi saka, uz jumta kaut kas notiek.
Atvērās durvis. Stīne stāvēja palātā, joprojām vīrieša drēbēs. Viņai aiz muguras afrikāniete un Francs Fībers. Slimnieks nebija dzirdējis viņus ienākam.
Kaspers atrada taksometra kvīti. Uzgrieza Merka numuru.
-Jā?
- Uz jumta kaut kas notiek, Kaspers sacīja. Uz Konon jumta.
- No kurienes lai tu to zinātu? Sēdēdams Audebo, bez sakariem ar ārpasauli.
- Es uztaisīju Hudini triku. Esmu Kopenhāgenā. Rokas stiepiena attālumā no visa.
Kaspers dzirdēja sarunbiedra elpu, stresainu mi minoru, raižu un bēdu sagrauztu.
- Es esmu noņemts no lietas, Mērks teica. Ministrs pats ir pārņēmis vadību. Vēl viens kļūmīgs solis, un mani aizlaidīs piespiedu pensijā. Es pat neatzīšos, ka esmu pieņēmis šo telefona zvanu.
- Policijas helikopteru. Tikai divpadsmit policistu. Tās ir divu bērnu dzīvības.
- Brauc uz Audebo! Izbaudi mieru! Sagatavo nākamo batuta numuru! Paklausies Prokofjeva "Pēterīti un vilku"! Vai vācies ellē!
Klausule tika nolikta. Stīne šķērsoja palātu.
Viņa apskāva slimnieku. Ļāva pirkstiem pārslīdēt pār ādas masku. Maksimiliāna seja sāka blāvi kvēlot, pretdabiski. Itin kā līķis būtu uzcelts no mirušajiem. Kaspers to bija dzirdējis jau agrāk. Kā vedeklas dažkārt spēj uzcelt tiltu pāri Filipīnu dziļvagai, kas šķir tēvus un dēlus.
- Es vienmēr esmu jutis, ka mūs vieno savstarpēja izpratne, Maksimiliāns čukstēja. Ciešanās. Esot likteņa saistītiem ar to tur transvestisko robežgadījumu. Bet kad es tagad redzu tevi viņa humpalu drēbēs. Tad man nudien uznāk šaubas.
Kaspers atvilka malā brokāta aizkarus. Uzrullēja žalūziju. Sākumā gaisma bija žilbinoša. Viņš palūkojās uz Nordhavnas ostu. Tipena bija aizslēpta aiz konteineru ostas un biroju ēkām.
- Es sadabūšu ieroci, viņš teica. Ielauzīšos iekšā. No ielas, ļaunā veidā. Vēl nav bijis tādas barjeras, ko es nespētu forsēt. Es viņai apsolīju.
Viņš dzirdēja, kā citi jūt viņam līdzi. Viņa tēvs. Stīne. Zilā dāma. Viņš pameta skatienu apkārt. Abates nebija palātā. Viņa acīmredzot bija kaut kur viņā iekšienē. Varbūt sirdī. Tā bija nevis balss, ko viņš dzirdēja, bet gan jēga. Ka viņš ir iztērējis savu dzinējspēku. Viņš nevarētu tikt cauri.
Maksimiliāns pacēla mobilo telefonu. Viņa balss bija pārāk vārga, lai viņi to dzirdētu. Viņi piegāja tuvāk.
- Viņi zvanīja, Maksimiliāns teica. Mani ložas brāļi no Holmenas. Uz Konon jumta mēģina nosēdināt helikopteru. Kaut arī vējš pūš ar divdesmit metriem sekundē.
- Cik laika mums ir?
Jautātāja bija Stīne. Kaspers nesaprata, kāpēc.
- Stunda.
Runātājs bija Francs Fībers.
- Viņi nevar lidot šādos laika apstākļos. Bet vējš pamazām rimstas. Pēc stundas būs ciešami.
- Mēs varam būt iekšā pēc stundas, Stīne sacīja.
Kaspers vērās uz viņu. Papurināja galvu.
- Reiz tu man uzticējies, Stīne teica. Tu vari uzticēties atkal.
Kaut kas Kasperā padevās. Vai atsprāga vaļā. Kā atspere mehāniskā rotaļlietā. Viņa iekšienē aizsākās lūgšana. Adresēta sievišķajam. Jaunavai Marijai. Marijai Magdalēnai.
- Lai tad iet! viņš atbildēja.
Stīne apmetās uz papēža.
Kaspera priekšā Maksimiliāns cēlās no gultas.
Sajūta bija tāda, kā lūkojoties taisni kapā. Viņš bija izdēdējis kā Neienganimē izdzīvojušais. Viņam varēja būt mazāk nekā piecdesmit kilogramu. Tas, kas viņu virzīja, vairs nebija bioloģiskie procesi. Tā bija griba un nefiziska sajūsma.