- Es arī, viņš teica.
Kaspers pacēla vienu roku, lai atturētu tēvu. Māsa Glorija nostājās līdzās slimniekam. Paņēma viņu zem rokas.
- Manā tautā, viņa sacīja, luo, karā līdzi ņem vismaz vienu viedo vecumdienu pārstāvi.
- Bet vai izvēlas strauji progresējoša Alcheimera slimnieku? Kaspers jautāja.
Viņi pagāja viņam garām. Kaspers š|ūca viņiem nopakaļ. Viņš paņēma no krēsla slimnīcas halātu. Aplika to tēvam.
8
Klostera ātrās palīdzības mašīna stāvēja autostāvvietā Felledparka pusē, līdzās slimnieku viesnīcai. Tikai tagad Kaspers ieraudzīja, ka tā ir identiska Valsts slimnīcai piederošajām, ja neskaita Dagmāras krustus uz sāniem. Francs Fībers sēdēja pie stūres.
Uz kušetes gulēja Kaspera koferis. Stīne atvēra to. Kaspera mantu tajā vairs nebija, bija plāni, zili virssvārči, salocīti. Gari, plāni cimdi, salocīti.
Stīne atlocīja virssvārčus un izdalīja tos. Viņi nejautādami uzvilka mugurā, arī Kaspers. Maksimiliāns bija spiests nolikt halātu, lai varētu uzvilkt savējo, vienu brīdi viņš stāvēja apakšbiksēs, Kaspers bija spiests novērsties.
Stīne izdalīja pieres lampas, diodes korpusa mazais plastmasas ietvars nostiprināts ap galvu ar gumiju. Stīne ieslēdza savējo. Pat dienas gaismā tā piepildīja ātrās palīdzības iekšieni ar griezīgi zilu spožumu.
Viņa pakāpās malā. Afrikāniete pieķērās kādam riņķim grīdā, pavilka to. Pacēlās pusotrs kvadrātmetrs automašīnas apakšdaļas. Kaspers vērās lejup uz formu, ko viņš pazina, uz meandra apmali. Ātrās palīdzības mašīna bija piebraukta virs kanalizācijas lūkas.
Stīne pasniedza afrikānietei riņķim uzmontētu āķi. Viņai pašai rokā bija līdzīgs. Āķi derēja divos masīvās dzelzs ripas caurumos.
Abas sievietes iecēla lūku mašīnā un nokabināja nost, it kā tā būtu Tupperivare izstrādājums.
Atrās palīdzības mašīnu piepildīja no lejas nākošais aukstums. Zem lūkas tumsā grima tunelis. Tuneļa malā atradās rinda piemetinātu pakāpienu.
Stīne krišus iekrita caurumā, viņa pazuda kā iluzioniste. Kaspers palūkojās lejā, viņa bija pieķērusies pakāpieniem un jau trīs metrus zemāk.
- Kaspers aiz manis! viņa sacīja.
Viņš saklausīja pats savu paļāvību uz Stīni. Patiesībā tā nekad nebija gājusi zudībā. Patiesībā viņš vienmēr bija zinājis, ka tieši viņai viņš uzdrošinātos sekot pa taisno pazemes valstībā. Problēma bija bijusi dabūt atļauju.
Vienalga viņš pārmeta krustu pret sirdi. Tik tādu maziņu. Neko uzkrītošu. Noskaņoja lūgšanu. Tad iemetās tunelī viņai pakaļ.
Bija aukstāks, nekā viņam bija šķitis. Pēc viņa nāca afrikāniete. Uz kreisās rokas viņa nesa Maksimiliānu, bez grūtībām, kā lupatlelli. Kaspers redzēja, ka viņai padusē iespiesti divi maisiņi ar šķidrumu, kas ar vadiem un injekciju adatām bija savienoti ar viņa tēva roku.
Pakāpieni beidzās uz šaura laukumiņa. Pēdējais lejā nonāca Francs Fībers. Kad viņi bija sapulcējušies, Stīne pagriezās. Diožu gaismas konuss atkailināja apkārtni.
Pirmais, ko Kaspers ievēroja, bija kanalizācijas smirdoņa. Ta pārspēja visu, ko viņš bija piedzīvojis virs zemes, pat cirkā. Nākamais bija daiļais skats. Savā ziņā tas padarīja smirdoņu nebijušu.
Viņi stāvēja milzīgā tunelī, kas šķērsgriezumā bija ovāls. Tā dibenā tecēja mālaina, melna upe.
Stīne pamanīja viņu bijību.
- Kanalizācijas vads, viņa teica. Izrakts ar rokām. Deviņpadsmitā gadsimta beigās. Četrreiz seši metri. Dibens izbetonēts. Mūra sienas. Vadi ir mazās PVC kanalizācijas caurules.
Tagad Kaspers tos ieraudzīja, plastmasas cauruļu kūļus, iekārtus kabeļos gar sienām.
- Pārteces ietaise, Stīne stāstīja. Paredzēta tai vienai reizei desmit gados, kad rodas aizdambējums un kanalizācijas tīkls applūst. Pārpalikums tiek aizvadīts pa taisno uz Eresundu. Otrs maģistrālais cauruļvads ved no Nerrebro zem Frederiksbergas un dzelzceļa teritorijas un ieiet Teglverksgrāvena ezerā.
Viņa sāka iet, pārējie lēnām sekoja. Tumsā ap gaismas konusu Kaspers redzēja sīkas, pērļainas gaismiņas, kā zvaigžņu ņirboņu virs pašas ūdens virsmas. Pavērsis pieres lampas gaismu pret galaktiku, viņš ieraudzīja žurkas. Nevis simtiem, bet tūkstošiem, uz kabeļiem, uz šaurās taciņas otrpus upei, pašā ūdens malā. Pirmoreiz mūžā viņš pamanīja šo dzīvnieku eleganci, viņš dzirdēja to, dzirdēja žurku lokanumu, plašā spektra inteliģenci, pielāgošanās spējas. Viņš atcerējās kādu izmēģinājumu, viņš bija bijis par konsultantu Dānijas Tehniskās augstskolas Akustikas institūtā, eksperiments notika Lauksaimniecības augstskolas izmēģinājumu saimniecībā Tostrupā. Tika pārbaudīta mūzikas ietekme uz mājlopiem. Viņš bija ierosinājis govīm atskaņot Hendeli. Lielas, četrstūrainas mūzikas kastes. Cūkām Sen-Sānsu. Kāds bija iekļāvis eksperimentā žurkas. Tās mīlēja Bahu, viņš bija to jutis. Saklausījis to viņu dzīvespriekā. Atskaņoti tika Baha klavierkoncerti, tie bija divkāršojuši viņu fertilitāti.
- Man viņas vienmēr ir patikušas.
Stīne stāvēja viņam aiz muguras.
- Kad es kļuvu par galveno inženieri. Tika sarīkota ballīte. Es biju ļoti jauna. Un pirmā sieviete šajā amatā. Tai pašā rītā es biju atradusi divus žurku mazuļus vienā no kanalizācijas tīkla iegremdētajiem sūkņiem. Es ar tiem uzposos uz ballīti. Kā ar auskariem. Tie karājās aiz astēm. Šūpojās man ap kaklu.
Viņa nejokojās.
- Kāpēc?
Viņa meklēja atbildi, sevī.
- Varbūt, viņa teica, es vienmēr esmu gribējusi parādīt cilvēkiem, kas slēpjas aiz tā visa. Zem tā visa. Ko tas maksā.
- Vai viņi spēja to sagremot?
- Neviens nevarēja norīt ne kumosa. Es biju spiesta tos noņemt. Noskalot tualetes podā.
Viņi bija gājuši minūtes desmit. Ūdens gausā tecēšana rādīja, ka tunelim jābūt ar pavisam nelielu kritumu. Viņš dzirdēja, kā tā sienas atkāpjas. Skaņas atgrieze ievilkās, viņi acīmredzot bija nonākuši līdz tādai kā grotai.
No augšas plūda vāra gaisma. Kā no ielaiduma baznīcas kupolā. Griesti atvērās uz šahtu.
- Ventilācijas šahta un avārijas izeja. Šajā vadā vien tādu ir četri simti.
Stīnes lampas gaismas konuss norādīja uz cauruļu atverēm dažādos līmeņos.
- Elektrība, telefons un platjoslas vadi ir vistuvāk zemes virsmai, tiem nav vajadzīgs nodrošinājums pret salu.
Gaismas konuss pārmetās metru zemāk, uz dziļāku instalāciju.
- Militārie kabeļi. Šis ir NATO maģistrālais kabelis nedigitālās informācijas pārraidīšanai. Tas iet gar Roskildevejenu līdz administratīvajai ēkai Koldsosā.
Gaismas konuss virzījās lejup.
- Gāze, ūdens. Centrālapkure. Un tad kanalizācijas tīkls. Kopenhāgenas apakšzeme nav monolīta. Tā ir poraina kā šūnu kāre.
Gaismas konuss nostājās horizontāli. Tas kavējās pie metāla durvīm ar augstsprieguma brīdinājuma zīmi.
Afrikāniete piegāja pie durvīm, ar nelielu lauzni. Viņa atrāva durvis vaļā, kā attaisa alus bundžu.
Tās bija dekoratīvās durvis. Aiz tām atradās īstās aizsargdurvis, četri kvadrātmetri nerūsējošas bruņu plāksnes, kas būtu varējusi izturēt raķešu uzbrukumu.
Francs Fībcrs klusināti svilpoja.
- Visa vadība notiek no šejienes, Stīne sacīja. Mums jātiek iekšā.
Francs Fībers atvēra savu diplomātu, uz melna samta gulēja spoži instrumenti, kā žokļa operācijai paredzēti. Viņš norādīja uz metāla kastīti, kas pēc lieluma un formas atgādināja matu fēnu, tā atradās metru pa labi no durvīm.