- Tad kāpēc tāda nelaipnība? Bēgšana, prom pa Strandvejenu? Pašā sākumā?
Viņa saminstinājās.
- Kad es stāvēju tev pretī. Hs sajutu visu to, ko tu nespēj kontrolēt. Tavu iekšējo haosu. Un vēl ko citu. Tad piepeši uznāca sajūta, ka tas ir nepārskatāmi. Ka tā ir pārāk daudz.
Pēdējās minūtes viņš bija priekšā dzirdējis troksni. Kā no lielajām turbīnām. Tagad skaņa pieņēmās spēkā, pieauga skaļumā, kā ūdenskritums. Vagoniņš apstājās. Tunelis beidzās ar betona sienu. Viņiem zem kājām tumšais ūdens tika iesūkts pa restītēm.
- Pusdienu pārtraukums, Stīne sacīja. Trīs minūtes.
Māsa Glorija attaisīja mugursomu. Izdalīja visiem maizi un
sieru. Kaspers cilāja maizi no vienas rokas otrā. Kanalizācijas smaka nebija pazudusi, kā varēja cerēt. Pamazām pierodot pie tās. Tā bija pieņēmusies spēkā. Un tagad vēl sajaukusies ar pūstošu taukvielu smaku, kā no virtuves izlietnes notekakas, kāpinātu brutālā pakāpē.
Tuneļa sienā atradās metāla lūka, Stīne atvāza to vaļā ar sarkano lauzni. Aiz lūkas atradās gaismas panelis, kādu Kaspers agrāk nebija redzējis. Francs Fībers pieslēdza pie paneļa portatīvo datoru. Viņš un Stīne pārliecās pār monitoru.
Tikmēr Stīne ēda. Netraucēta. Kaspers atcerējās pirmo reizi, kad viņa bija ienākusi tualetē, kamēr viņš sēdēja uz poda. Viņš bija kārtojis lielās rīta darīšanas, veicis rituālo izkārnīšanos. No mazā atskaņotāja uz tualetes plauktiņa Hanss Fagiuss bija spēlējis BWV 565 uz restaurētajām baroka ērģelēm Fālunas Svētās Kristīnes baznīcā. Stīne bija atvērusi durvis, ienākusi iekšā, pagriezusi atskaņotāju klusāk. Viņai rokā bija bijusi maizes šķēle, gandrīz kā tagad. Tikai ar avokado un svaigā piena kamambēru.
- Man ir kas svarīgs tev sakāms, viņa bija teikusi.
Viņš bija manījis, kā savelkas vēdera apakšdaļa. Visas dzīvas būtnes grib pakakāt mierā. Nav iespējams sist pretī, reizē atbrīvojot ķermeņa apakšgalu. Nav iespējams izdarīt sitienu ar galvu. Nav iespējams vest korespondenci ar Ieņēmumu dienestu.
Viņa bija nokodusi kumosu rikas. Uzvedusies, it kā nekas nebūtu. Viņš bija pēkšņi sapratis, ka pat dziļas aiztures ir kultūrnosacītas. Un ka viņai kaut kādā veidā ir izdevies izvairīties.
- Fs šorīt kaut ko atklāju,-viņa bija teikusi. Taisni tai brīdī, kad tu atvēri acis. Un visam vajadzēja sākties. Uznāca sajūta, it kā es sēdētu pie tavas nāves gultas.
Viņš nebija spējis neko atbildēt. Viņš sēdēja uz poda. Un viņa runāja tā, it kā tēlotu kādā Šekspīra gabalā. Viņam nebija neviena zināma atskaites punkta, no kura atsperties.
- Tajā brīdī, viņa sacīja, es sajutu, ka mīlu tevi.
Ko lai viņš būtu uz to atbildējis? Tādā situācijā?
- Esi tik laba, izej ārā! viņš bija teicis. Man jānoslauka dibens.
Viņa aizgrieza galvu no monitora.
- Mēs esam pie centrālās sūkņu stacijas, pirms vietas, kur caurules paiet zem ostas. Otrā pusē vajadzētu būt jaunam cauruļvadam, vēl nenodotam ekspluatācijā. Bet mums jātiek garām sūknētavai.
Viņa atgriezās pie monitora. Kaspers dzirdēja sev līdzās tēvu. Maksimiliāns atbalstījās pret kruķi, vienu no Franča Fībera kruķiem. Afrikāniete bija iebāzusi šķidruma maisiņus virsvalka krūšu kabatās. Tēvs un dēls kopā nolūkojās uz abām sievietēm un zēniņu. Noliekušos pie datora un gaismas paneļa.
- Viņi ir kā karavīri, Maksimiliāns ierunājās. Elites karavīri. Bet bez dusmām. Kas viņus dzen?
Kaspers dzirdēja, kā viņējā un tēva sistēma sinhronizējas. Tā notiek visās ģimenēs. Starp visiem cilvēkiem, kas viens otram mīļi. Tikai reti. Un parasti nav neviena, kas to pamanītu. Pamanītu, ka īsu mirkli nokrīt maskas. Neirozes. Fundamentālās traumas. īsu mirkli nokrīt visas pagātnes kļūmes, ko mēs rūpīgi uzglabājam atmiņā gadījumam, ja rastos iespēja šantažēt vienam otru. īsu mirkli tas krīt, un ir dzirdama pavisam parastā cilvēcība. Trausla, bet neatlaidīga. Starp žurkām un sūknētavām, un kanalizācijas dūņu upēm.
- Viņus kaut kas pilda, slimnieks sacīja. Kaut kas tik spēcīgs, ka viņi varētu ļaut, lai viņus tā dēļ nogalina. Es to jūtu. Kas tas ir?
Tēva balsī Kaspers saklausīja ilgas.
- Tava māte, un Viviāna, Maksimiliāns turpināja. Šīs abas sievietes. Vēl tuvāk tam, lai palaistu kaut ko vaļā, man nav izdevies piekļūt. Bet vienalga. Kad pienāca tas brīdis, es tomēr neuzdrošinājos. Arī mīlestība pret cirku. Es neuzdrošinājos. Un pret tevi.
Viņi ieskatījās viens otram acīs. Nebija nekādu "bet".
- Tas, ka tu piedzimi un tā, Maksimiliāns sacīja. Tas bija pats labākais, ko mēs ar Helēni izdarījām. Vēl daudz kas bija labs. Bet tas bija pats lielākais.
Kaspers izstiepa roku un pielika to slimniekam pie deniņiem. Vienu brīdi Maksimiliāns izturēja šo intensitāti, tad aizvērsās. Tikpat tas bija ilgākais kontakts, kādu Kaspers atminējās jebkad piedzīvojis ar savu tēvu.
- Tas iztukšosies simt astoņdesmit sekundēs, afrikāniete teica. Pēc tam mēs iesim cauri.
Kaspers dzirdēja, kā mainās milzīgā sūkņa skaņa. Viņš pagriezās pret spožo cilindru, tas bija tik prāvs kā rūgšanas tvertne alus darītavā. Tā sienas bija spīdīgas no kondensāta. Vietā, kur ūdens pilēja uz tuneļa betona, auga, pretdabiski, kāds augs, tumši zaļš, ar spīdīgām lapām. Stīne pieliekusies noplūca lapu. Pacēla to viņam pret seju. Uz tumši zaļās, spožās virsmas atradās ūdens lāse.
- Kāda kumeļpēdas suga. Var iztikt ar avārijas apgaismojumu.
Viņa stāvēja viņam cieši līdzās.
- Man bija laba bērnība, viņa sacīja. Ne dienas ratiņkrēslā. Nekā trakāka par divām šuvēm un drusciņu hlorheksidīna traumpunktā. Bet man bija rotaļa.
Ūdens lāse sāka klejot, gar lapas malu.
- Es mēģināju izprast pilienu. Mēģināju izprast, kas satur to kopā. Neļauj tam sadalīties sīkākās daļās.
Kustībai vajadzēja nākt no viņas rokām. Bet tās bija nekustīgas. Lielākas nekā viņējās. Dzīslainas. Sākumā vēsas. Bet pēc tam, kad viņa bija pieskārusies viņam, glāstījusi viņa ādu, kaut minūti, tās bija kļuvušas ļoti siltas. Bet vienmēr mierīgas. Arī tagad. Tomēr zem šā miera viņš dzirdēja trīsas, tādu skanējumu, kas slēpjas zem rāgas. Viņam vajadzēja kādu brīdi, lai to identificētu. Tad viņš saklausīja, kas tas ir — bailes par bērniem. Un tomēr viņa saturēja kopā realitāti.
- Kas satur to kopā? viņa vaicāja.
Viņš bija mīlējis viņas zinātkāri. Tā bija bads, tā bija nepiesātināma. Tā bija kā klauna zinātkāre. Un bērnu. Atvērtība, apetīte uz dzīvi, kas neko nepieņem kā pašsaprotamību.
- Es joprojām spēlēju šo spēli, viņa čukstēja. Tikai drusku citādi. Drusku vairāk koncentrēšanās. Drusku stiprāks ekstrakts. Tā ari vienīgā atšķirība. Starp meiteni un sievieti. Starp bērnu un pieaugušo. Apziņā es savācu visu, ko mēs zinām par šķidrumu kohezlvo stiprību salīdzinājumā ar gaisu. Par piliena elastību. Tā cenšanos atrast iespējami mazāku spraiguma enerģiju. Dirihlē teorēmu. Parasti mēs vienlaikus varam prātā noturēt pāris apgalvojumu. Es mēģinu noturēt tos visus. Kā profesionālu intuīciju. Un tad, kad es gandrīz jau saprotu, esmu piekļuvusi ļoti, ļoti tuvu. Un reizē jūtu, ka mēs nekad līdz tam nenonāksim. Un prāts teju teju eksplodēs. Tad es palaižu vaļā visu saprašanu un iekritu iekšup pie piliena.