Lapa stāvēja rāma. Piliens tāpat. Nekas nekustējās. Viņš dzirdēja, kā sūknis uzceļ augšā pēdējo ūdeni.
- Un tad, gaužām īsu brīdi, ir tā, it kā nebūtu nekādas atšķirības starp pilienu un mani.
Saudzīgi, pagalam saudzīgi, viņa nolika lapu uz pelēkā betona.
- Kad tā notiek, kad retu reizi tā notiek, tu apjaut, ko tas maksātu. Pa īstam nokļūt tur. Tādu cenu, ko neviens zinātnieks nevar samaksāt. Joprojām palikdams zinātnieks. Tas maksātu pašu sapratni. Nav iespējams pilnībā piekļūt kaut kam klāt, un reizē gribēt to saprast. Vai mēs runājam par vienu un to pašu?
Cilindram ārpusē bija pakāpieni. Kāpiens bija mazliet vairāk nekā trīs metri. No sūkņu stacijas izejas veda trīs caurules. Mazākās diametrs bija kādi septiņdesmit pieci centimetri.
Cilindrs bija aizvērts ar lūku, kurai bija elektriska atslēga, tā bija atsprāgusi vaļā. Stīne droši vien bija atvērusi to no gaismas paneļa.
- Tagad viņi zina, viņa sacīja, uzraudzības centrālē. Ka kaut kas nav kārtībā. Pēc piecām minūtēm būs klāt pilsētas dienesti. TDC un bruņotie spēki. Cits pār citu klupdami. Ar suņiem un dūmu aizsargmaskām. Bet līdz tam laikam mēs būsim gabalā.
Viņa pārmetās pāri sūknētavas malai. Kaspers mēģināja tikt viņai līdzi. Viņa ķermenis atteicās. Viņa uzvilka Kasperu augšā sev līdzi. Divas caurules bija noslēgtas, ar elektriskiem ventiļiem. Atlikusī stāvēja vaļā. Stīne ieslēdza pieres lampu.
Viņi ielūkojās dzelmaini zaļā, nevainojamā pasaulē. Caurule bija pilnīgi apaļa, iekšpusē izoderēta ar zaļu materiālu, kas atstaroja klusinātu atspulgu, kā silti baltas gaismas diožu lampas.
- PVC, viņa teica. Aarsleff. Šis uzņēmums veicis kanalizācijas tīklam mūžu paildzinošu apstrādi, tā ka tas vēl kādu laiku dzīvos. Caurulēs ir ievilkta PVC "zeķe".
Bija sajūta, ka ir iespējams redzēt bezgalīgi dziļi iekšā un lejā.
- Gluži kā ieskatīties pašam savos dzemdību ceļos, viņš sacīja. ļoti skaisti. Vai novērošanas kameras ir atslēgtas?
Viņa pamāja ar galvu.
- Vai mums nevajadzētu, viņš teica, izmantot šo bez uzmanības atstāto brīdi nelielam skūpstam?
Viņa mēģināja tikt prom no viņa. Bet viņa stāvēja uz šauriem pakāpieniem.
- Es zinu, viņš teica, tu varbūt sacīsi, ka Dievs mūs redz. Bet Dievs ir mūsu pusē. Un Kirkegors. Vai neatceries, ko viņš saka "Mīlas darbos"? Ikvienas mīlas attiecības ir piedauzīgs trijstūris. Tu, es un Tas Kungs.
Viņa pakratīja galvu.
- Gēte, viņš teica, Un Jungs. Un Grofs. Un Bahs. Viņi ir absolūti vienisprātis. Pirms lielajiem panākumiem tu stāvi muti pret muti ar mīļoto pats savas dzimšanas priekšā.
Viņa izrāvās no hipnozes.
- Popsis, viņa sacīja. Tu nekad neesi bijis nekas cits kā popsis!
Viņas dusmu skanējums bija koncentrēts, kā skābe. Varbūt viņus aptverošās sūknētavas kolbas dēļ. Tā darbojās kā akustisks ieliektais spogulis, tā pastiprināja un koncentrēja skanējumu. Viņai bija melodiska balss. Uzspodrināta Sāles skolas meiteņu korī. Hesa-Teisena vadībā. Un vienlaikus tai piemita dzēlīgums. Viņš bija redzējis, kā viņa liek sastingt veselam superelipses sanāksmju galdam, ap kuru sapulcējušies galvenie inženieri.
- Es esmu izslāpis pēc tevis, viņš bilda.
- Tavas zināšanas, viņa atteica. Tās ir palienētas. Nozagtas. Sakompilētas!
Viņa ieķērās viņam žaketē.
- Tavas jūras. Nekāda dzijuma. Tu skrien, Kasper. Tu bēdz. Vienu dienu tevi panāks. Dziļums. Tavas atzīšanās mīlestībā. Tu dzīvo un runā tā, it kā nemitīgi atrastos manēžā.
Viņš sāka dungot. Akustika tērauda tvertnē bija fantastiska. Skaņa līda apkārt gar sienu un atgriezās, kā čukstu galerijā. Viņš nodungoja astoņas taktis, apburošas, neatvairāmas, pasakainas.
- "Parīzes simfonija", viņš sacīja. Pirmās daļas izstrādājuma posmā. Kur notiek galvenās tēmas modulācija crescendo. Un pēdējā daļā. Ekspozīcijas noslēgumā. Viņš simulē fūgu. To neizstrādājot. Tas ir popsis. Viņš pats to zina. Raksta no Parīzes tēvam — ko es tev pastāstīšu, tēt, es darīšu tā un tā, tajā un tajā taktī, klausītāji raudās puņķodamies, viņi iemīlēs to. Popsis. Bet tas nostrādā. Aiziet līdz pašai sirdij. Tehniskā ziņā tas nav nekas sevišķs. Nekāda profesionālā dziļuma. Bet tas apbur. Tas darbojas. Tas nostrādā pilnīgi perfekti.
Viņš pieliecās viņai klāt.
- Sirds. Un intensitāte. Šo divu lietu dēļ es gāju manēžā.
Viņu sejas bija viena otrai pretī. Viņš neatkāpās ne par sprīdi.
Viņa ierāpās caurules atverē.
- Pa diviem reizē, viņa uzsauca uz aizmuguri. Šis ir jūsu mūža brauciens pa amerikāņu kalniņu. Tā kritums ir sešdesmit metru zem jūras līmeņa. Bremzējiet, spiežot pēdas un elkoņus pret malām!
Viņš aizkļuva viņai līdzās. Viņi atlaida tvērienu.
9
Sākumā sajūta bija kā brīvajā kritienā. Ar plastikātu nebija gandrīz nekādas berzes, sajūta bija, kā braucot ar gaisa spilvenu. Viņš atmeta saspringto turēšanos pretī, atlaidās, sajuta Stīnes ķermeni piespiestu pie savējā. Vienīgā skaņa bija pagalam vārga atbalss, audumam slīdot pār pamatni. Un tāla, tik tikko sadzirdama nojausma par to, kas gaida priekšā.
Līkne kļuva lēzenāka.
- Vēl dažas minūtes, viņa sacīja. Šis ir visgarākais amerikāņu kalniņš Ziemeļeiropā. Aarsleff, pabeidzis darbus, saaicināja galvenos inženierus izmēģināt to. Mums ļāva nobraukt ar šampanieša glāzi rokā. Šī ir augstspiediena caurule. Nekādu ventiļu. Nekādu salaiduma vietu.
Ap viņiem kļuva aukstāks.
- Tu uzmeklēji manu tēvu un māti, viņa sacīja.
Tas notika, kad viņa bija sabijusi prom trīs nedēļas. Viņam bija šķitis, ka viņš nojūgsies. Viņš bija malies ap Stīnes dzīvoklī paņemto adresi, kā slims zvērs. Tad bija devies turp.
Māja atradās Holtes nomalē, netālu no ezera, uz robežas ar laukiem un mežiem, vecu augļkoku dārza dziļumā. Māte ielaida viņu iekšā un uzvārīja tēju. Viņa līdzinājās Srīnei tādā veidā, ka viņam teju vai ļima kājas. Tēvs bija palicis stāvam, tad un vēlākās sarunas laikā, lai itin kā rastu atspaidu no plaukta. Nesacīdams ne vārda.
Ari Kaspers neko neteica. Vārds bija piederējis dzīvojamo telpu atmosfērai.
Savā ziņā tā bija pieticīga māja. Gan vīrietim, gan sievietei piemita pieticīgs skanējums.
Tomēr tā bija tā sevišķā pieticība, kas parādās, kad tava ģimene divsimt piecdesmit gadu ir sērfojusi uz pilsoniskās kultūras un finanšu kapitāla viļņa. Kaspers bija sastapis šo skaņu jau iepriekš, bet ne tādā tuvienē. Tai piemita kaut kas neierobežots, abiem padzīvojušajiem cilvēkiem viņam pretī nebija nekādas rezervētības, itin nekā, ko viņiem vajadzētu pierādīt, astoņās paaudzēs viņu aizmugure bija pārmaiņus bijusi augļotāji un pianisti, un Skāgenas gleznotāji, un filozofijas zinātņu doktori, un bija aizritējis vien drusku vairāk par simt gadiem, kopš Hanss Kristiāns Andersens bija piecēlies no ģimenes vakariņu galda, un ko lai mēs iesākam ar Zelta laikmeta gleznām, kurām otrā pusē ir mākslinieku novēlējums vecvecvecvecmāmiņai, ja mums ir to tik daudz, ka pie sienām tām nav vietas?
Kaspers bija ieklausījies, lai sadzirdētu, ko tas maksā, kāda ir cena par izsmalcinātību un augsto lidojumu? Pēdējo reizi, kad Rivels uzstājās Kopenhāgenā, Kasperam bija ar viņu kopīga ģērbtuve Cirka namā, zaļā garderobe. Rivels bija pārsniedzis laiku. Kaspers bija to dzirdējis, Rivels pats bija to dzirdējis. Vecajam klaunam, iznākot no manēžas, acīs bija asaras.