Viņš bija uzmetis skatienu Kasperam.
Esmu zaudējis laika izjūtu, viņš teica. Pirms divdesmit gadiem viņi neļāva man aiziet. Tagad viņi pazemoja mani. Ar savu garlaikošanos. Par visu ir jāmaksā.
Istabā bija ienākusi meitene. Jaunāka nekā Stīne. Elfai līdzīga. Ar platu muti un šauru seju. Ar savu tiesu Stīnes skanējuma. Un skaistuma.
Viņš savācās pēc šoka. Uzskaņojās uz meiteni. Bija traucēta saikne starp mentālo un simbolus veidojošo meitenes apziņas daļu. Skaniskais kopums bija nestrukturēts. Toties sirds — atvērta, pāri plūstoša, labdabīga. Viņš bija tādu dzirdējis agrāk, labdarības izrādēs. Acīmredzot Viljamsa sindroms. Hromosomu defekts.
- Es esmu Stīnes draugs, viņš bilda.
- Tu esi viņas mīļākais, māte atteica.
- Viņa ir aizgājusi no manis, viņš sacīja. Es nezinu, kur viņa ir.
Sieviete ielēja tēju.
- Kad Stīne bija maziņa, viņa teica, viņa neļāva sevi barot. Nekādos apstākļos. Beigās es liku viņu uz grīdas. Ar visu šķīvi. Viņa negribēja arī turēties pie rokas. Kad mēs iepirkāmies. Man pietrūka padoma.
Viņa pasniegusies pieskārās vīram. Kaspers saklausīja seksuālo spriegumu starp viņiem. Absolūti svaigu. Pēc tik daudziem gadiem.
- Viņa ir aizbraukusi, māte teica. Nekādu adresi mums neiedeva. Mums pienāk vēstules. Bet uz tām nav nosūtītāja.
- Ja es varētu apskatīt aploksni, Kaspers sacīja. Es varētu sadzīt viņai pēdas. Man ir neierobežoti resursi.
Viņi paskatījās uz viņu. Viņš zināja, ka viņi saprot viņa izmisumu. Viņš juta viņu līdzcietību.
- Viņai ir jādod atļauja, tēvs teica. Un mēs nevaram viņai pajautāt.
Kaspers būtu varējis izdarīt slepkavību. Paņemt viņus pie rīkles. Sadedzināt māju viņiem uz galvas. Viņš bija vienkārši palicis stāvam.
Māte bija izvadījusi viņu laukā. Viņas līdzība Stīnei bija nomācoša. Vārdi, kas tika izteikti, nāca pār Kaspera lūpām. Bet kurš tos artikulēja — to viņš nezināja.
- Kad tu pieskaries cilvēkiem. Vai tavas rokas kļūst siltas?
Viņa apmulsusi palūkojās uz Kasperu.
- Jā, viņa atbildēja. Tā runā. Apmēram pēc minūtes tās kļūst ļoti siltas.
Viņš bija klīdis pa ceļiem, neatjēgdams, kur pats iet. Kad viņš spēja saredzēt skaidri, viņam bija zudusi orientācija, kaut kur Vasernes purvā. Kad viņš atmaldījās atpakaļ uz mašīnu, bija nolaidusies nakts.
Viņiem aiz muguras, caurules tunelī, viņš dzirdēja trīs līdzbiedru klusinātos švīkstus. Sinkopēto dunoņu, kruķim atsitoties pret sienu.
- Tu biji noilgojies pēc manis, viņa teica.
Viņa to sacīja brīnoties, atvērti, it kā to patiesi būtu sapratusi tikai tagad.
Slīpums kļuva stāvāks.
- Mēs esam tuvu galapunktam, viņa sacīja.
Caurules izliekums kļuva lēzenāks, kustība apstājās. Viņi iededza pieres lampas, tunelis beidzās viņiem pie kājām.
Viņi iegāja kvadrātveida telpā, piecreiz piecus metrus lielā. Betona un plastmasas caurules krustu šķērsu. Stīne uzlika roku uz vislielākās.
- Centrālais kabeļu instalācijas kanāls. No Kopenhāgenas uz Amageru.
Sienā atradās tērauda plāksne. Viņa pieskārās tai ar pirkstu galiem. Tā atslīdēja vaļā.
- Avārijas izeja ir obligāta prasība, viņa teica. Es piedalījos, kad Kopenhāgenas pilsētas Tehnikas un būvniecības departaments izsniedza atļauju jūras baseina piepildīšanai iepretim Tipenai. Mēs izvirzījām noteikumu, ka jābūt šai avārijas izejai. Mēs nonāksim taisnā ceļā zem Konoti.
Francs Fībers atstāja cauruli. Pēc tam afrikāniete. Viņa bija piesprādzējusi Maksimiliānu pie ķengursomas. Viņa tēvs turēja rokā telefonu.
- Viņi ir nosēdinājuši helikopteru, viņš sacīja. Tajā ellīgajā vējā.
No caurules, ko viņi bija pametuši, atskanēja tāla šņākoņa. Stīnes seja zaudēja izteiksmi.
- Ūdens, viņa teica. Viņi ir pieslēguši mūs pie galvenā vada, kas nāk no Tingbjergas. Viņi grib mūs noslīcināt.
Viņa papurināja galvu.
- Kurš? viņa jautāja.
Maksitniliāns klusi iesmējās.
- Neatkarīgi no tā, kurš nospiež pogu, viņš sacīja, aiz viņiem ir sistēma, kas uztur realitāti.
Viņi saspiedās mazajā kabīnītē. Iekšējās durvis, ar stikla rūti, aizslīdēja ciet. Ārējās durvis sāka vērties ciet. No vinila caurules izšļācās ūdens straume. Tā pārvērtās par masīvu strūklu, strūkla trāpīja pa pretējo sienu, ar pērkonam līdzīgu skaņu. Mazā kabīnītē tika pacelta uz augšu.
- Lūgsim visi kopā! Kaspers bilda. Tikai brītiņu.
Pārējie lūkojās uz viņu.
- Lūgšana, viņš teica, ir īstenās Jēkaba kāpnes, pa kurām Dieva eņģeļi staigā augšup lejup, lielum lielais lifts, turklāt — mums tā būs vajadzīga.
Vienu brīdi visi aizvēra acis.
Tas bija ātrgaitas lifts. Viņi tika nospiesti uz ceļiem, pēc trīsdesmit sekundēm uz mirkli iestājās īstens bezsvara stāvoklis.
Viņi izkāpa slīpēta granīta telpā. Kaspers pazina akmens virsmas struktūru. Acīmredzot viņi bija Konon pagrabos. Taisni pretī divviru durvis veda uz ēkas iekšējo liftu. Viņi sakāpa tajā. Kabīne bija pietiekami liela, lai tajā sarīkotu ballīti.
Stīne vilcinājās. Pirkstu uzlikusi uz pogas.
Kaspers dzirdēja, kā pārbīdās telpiskā autoritāte. Nu viņi tuvojās citiem cilvēkiem. Klauna darba laukam.
- Kā būtu, ja mēs novilktu virssvārčus? viņš ierunājās. Tie izskatās pēc formastērpiem.
Viņš saskaitīja divdesmit stāvu, plus gabaliņu, kur nebija stāva atzīmju, tad sākās bremzēšana.
Lifta durvis atvērās uz vienu no visgaumīgākajām telpām, kādu viņš jebkad bija redzējis. Pretī esošā siena bija ovāla, apšūta ar krastā izskalotiem baļķiem. Kokam jūras ūdens bija piešķīris sudrabpelēku patinu, tā formas bija piekrastē noslīpētas apaļas, iespaids bija reizē raupjš un ārkārtīgi izsmalcināts. Grīda bija no marmora. Citos apstākļos viņš būtu palicis rāmi stāvam. Lai izbaudītu skatu. Un visnotaļ īpašo telpas skanējumu.
Bet ne tagad. Lifta priekšā stāvēja vīrietis zaļā formastērpā. Ar triecienšauteni. Tas bija Aske Brodersens.
Kasperam nekad nebija patikuši ieroči. Nekad viņš nebija gribējis pat ne tādu mazumiņu kā korķa pistoli savā izrādē. Pat ne tāda veida revolveri, kuram no stobra izšaujas karogs, uz kura rakstīts "blaukš!".
Iemesls, kāpēc viņš tomēr pazina sev pretī esošo ieroci kā automātisko Bushmaster, bija tas, ka viņš tādus bija redzējis tirgus laukumos. Ar Krievijas Valsts cirku viņš bija bijis turnejā pa Austrumu pierobežas provinci, tirgos stāvēja sakrautas automātu ķīpas, opija ķīpas, cieši līdzās, viņš nekad neaizmirsīs svaigu karija lapu un bezskābes ieroču eļļas, un jēlopija smaržu.
Viņš sašūpināja zilo kleitu ap gurniem. Pārlika balsi augstā tembrā.
- Kur ir sieviešu tualete? viņš jautāja.
Pretī esošais vīrietis apstājās. Dāņiem pieklājība ir dziļi asinīs, karmiski, tā ir atvedināma līdz absolūto monarhiju aptverošajām feodālajām struktūrām. Kaspers pārslīdēja pāri telpai.
- Pavadi mani turp! viņš nočukstēja.
Tad iebelza vīrietim ar galvu.
Aske Brodersens nošļuka uz ceļiem, it kā lai lūgtos. Afrikāniete izņēma ieroci viņam no rokām. Viņa turēja to aiz stobra, ar laidi uz leju.
Viņiem pretī esošajā sienā bija cēlkoka durvis. Izliektas tāpat kā siena. Divus metrus platas. Tās atvērās uz gaisa spilvena, bez skaņas un pretestības. Viņi iegāja gaismas telpā.