Sienas bija no stikla. Griesti bija no stikla. Grīda bija no stikla.
Balstīta uz šauriem hromēta tērauda nesošajiem elementiem. Telpas forma bija kā lidojošajam šķīvītim. Viņiem zem kājām bija metrus astoņdesmit augsts kritums līdz jūrai. Aiz izliektajiem logiem atradās Kopenhāgena. Viņi bija tik augstu, ka varēja redzēt pilsētas meteoroloģiju. Viņi atradās virs mākoņiem, kas gūla pār Frederiksbergu. Virs kaut kā, kas varēja būt negaiss uz dienvidiem. Vakara saule pār pilsētas centru.
Cauri telpai strāvoja milzīga riteņa siluets. Tā bija helikoptera rotora ēna, pats agregāts stāvēja tieši virs viņiem, nosēšanās laukums atradās uz stikla jumta.
Pie gara flīģeļa stāvēja ļosefs Kains.
Ikvienam klaunam ir paplašināta pieredze ar sejām, kas pauž pārsteigumu. Kaina seja bija pagalam īpaša. Kaspers to bija redzējis dažu labu reizi iepriekš. Saskarē ar patiesi izciliem šovbiznesa personāžiem. Tiklīdz kāds ir uzsēdies domai, ka viņu var izbrīnīt vienīgi pats Kungs, viņš ir savā ziņā padarījis sevi viegli ievainojamu.
Kādā dīvānā sēdēja Klāra Marija, viņai līdzās melnīgsnējs zēns.
Viņa pietraucās kājās un metās pāri telpai.
Viņa ieskrēja Stīnes apskāvienos. Piespiedās viņai.
- Mammu! viņa izsaucās.
Viņa piespieda galvu Stīnei pie vēdera. Un atkārtoja šo vārdu. Aina bija skaista. Bet varbūt uz robežas ar sentimentālu. Meitenes seja pagriezās pret Kasperu. Tā bija eņģeliska, līdz pārplīsa lielos smieklos. Kosmoss nekad nepieļauj sentimentalitāti sevišķi ilgu laiku no vietas.
- Tēti! viņa izsaucās.
Kaspers pameta skatienu apkārt. Lai redzētu, kuram aiz muguras stāvošajam ir veltīta uzruna. Neviena nebija.
- Es biju stāvoklī, Stīne sacīja. Kad es aizbraucu. Viņa ir tava meita.
Griestos acīmredzot bija kāda izeja, Kaspers to bija atstājis nepamanītu. Un vienu mirkli dzirde bija viņu pievīlusi. Vīrietis, kurš piezemējās uz grīdas, droši vien bija lēcis no četru metru augstuma. Tikpat viņš piezemējās kā kaķis. Tas bija Ernsts. Apsējs viņam bija noņemts. Izskatījās, ka viss dzīst patiesi labi. Maķenīt pūdera, un viņš būtu varējis pozēt fitnesa studijas reklāmai. Viņa skanējums bija maigs un modrīgs. Lūpas kustējās, it kā viņš runātos pats ar sevi. Kaspers pēkšņi saprata, ka dzirdes aparāts ir skaļrunis un mikrofons. Viņš turēja rokās ieroci. Brīdī, kad viņš ķēra zemi, viņš nošāva afrikānieti.
Tā bija šāvienu sērija, tik blīvā kārtā, ka izklausījās pēc klepus. Ložu spēks pacēla afrikānieti no grīdas un trieca viņu pret sienu. īsu jo īsu brītiņu ķermenis šķita paliekam karājamies gaisā, tad tas nogāzās ar seju pret grīdu.
Vīrietis pārsvieda ieroci uz Kaspera pusi. Vienu mirkli viņu samulsināja sievietes apģērbs. Kaspers sasprindzinājās trāpījuma gaidās. Viņš paguva sajust sevišķu saldmi no atskārtas, ka lūgšana ne brīdi nebija apstājusies. Viņš mirs, atdevies lielajai mīlestībai. Pēc labākajiem paraugiem. Jēzus. Gandijs. Princese Pemasala.
Maksimiliāns nosvieda kruķi un nostājās priekšā Kasperam. Lodes nāca augšupejošā līknē, tās trāpīja viņam gūžā, virs krūtīm, tēvs šķita atmuguriski lidojam virsū Kasperam. Izejošo ložu trajektorijas atvēra viņa muguru kā rāvējslēdzējs, Kaspers tika nošķiests ar asinīm un miesu. Tad tēvs uzlidoja viņam virsū, un abi novēlās uz grīdas.
Plecīgais vīrietis aplaida skatienu telpai. Lai pārliecinātos, ka tajā ir miers, iekams viņš pabeidz savu projektu. Kaspers sajuta sevī uzplaiksnām apbrīnu. Ikviens dižs improvizators pazīst otru. Pēc spējas, sekmīgas norises vidū, atcerēties par kopainu.
Triecienšautene tika pavērsta pret Kasperu.
Tajā brīdī viņš atjēdza, ka afrikāniete ir dzīva.
Ieraudzījis, ka viņa sašauta nokrīt, viņš bija zinājis, ka viņai jābūt mirušai, un viņa dzirde bija izslēgusi sievieti no skaņas ainas. Tieši šāda veida prātīgums ierobežo mūs, cilvēkus, un traucē mūsu uzņēmībai pret patiesi brīnumaino.
Marokā, Sahāras nomalē, uzstādamies ar Cirque du Maroce, viņš bija redzējis pārojamies divus cirka lauvas. Tas bija noticis ceļā no manēžas priekštelpas uz krātiņu, visi bija devušies prom, arī zvēru dresētājs, visas durvis bija aizvērtas un aizslēgtas, Raspers iesēdās cirka džipā kopā ar tehniķi. Steigā tehniķim nokrita naģene, viņš atvēra durvis, izliecās laukā, lai to paceltu. No automašīnas līdz lauvām bija septiņdesmit pieci metri. Laikā, kādu viņam prasīja noliekties septiņdesmit piecus centimetrus, lauvu tēviņš pamanījās tikt līdz džipam. Brīdī, kad Kaspers ierāva vīrieti mašīnā un aizcirta durvis, lauvas nagi atsitās pret ūdens kannām virs kāpšļa.
Apkārt lauvam dzirdamo skaņu Kaspers bija vēlējies nekad vairs nepiedzīvot.
Bet piedzīvoja. Tagad. Un ap sievieti.
Afrikāniete uzlēca pa taisno no guļus stāvokļa. Un sasniedza Ernstu vienā kustībā.
Viņa iebelza vīrietim pa galvu ar izstieptu roku, kā ar klani. Tad sagrāba viņu aiz kakla un trieca viņa galvu flīģelī. Skaņa bija kā no ķīniešu tempļa gonga. Vīrieša ķermenis kļuva ļengans, viņš saļima skrodera pozā.
Afrikānietes kleita šķita sašķēlusies divās daļās, tās noslīdēja zemē katra savā pusē. Tā bija ķengursoma, pāršķelta uz pusēm kā ar plātņu grieznēm. Āda un dzelzs starplika acīmredzot būs nostrādājusi kā ložu necauršaujama veste.
Viņas rokas savilkās čokurā.
Nenogalini! Kaspers ierunājās. Mums jācenšas būt atvērtiem pret ļaunumu. Tas tevi vajās visu atlikušo mūžu. Ekeharts kādā vietā saka…
Afrikāniete paskatījās uz viņu. Viņam bija izdevies piekļūt viņai. Varbūt ne ar savu viedumu. Bet varbūt ar pārsteiguma efektu. Viņas apakšžoklis pamazām atkārās.
Vīrietis pie viņas kājām uzslējās uz ceļgaliem un iesita viņai ar ieroča tievo stobru. Kaspers dzirdēja, kā salūst augšstilba kauls.
Viņas acis sasārtojās. It kā baltā gļotāda apkārt varavīksnenei pieplūstu asinīm. Viņa pieliecās. Rokām apķēra lejā sēdošo vīrieti. Pacēla viņu augšā.
Viņa sāka viņu spiest. Stāvus turēdama deviņdesmit kilogramus smagu vīrieti plus pati savu svaru. Ar lauztu augšstilbu. Kaspers manīja, ka ieklausās nākotnē. Ka dzird priekšsajūtu tam, kas var notikt, kad Āfrika pēc laiciņa zaudēs pacietību un sacelsies.
Vīrieša acis sāka kāpt laukā no dobuļiem. Kaspers dzirdēja, kā salūst kāda plaukstas locītava. Ernsta pirksti bija iesprūduši mēlītes sargā.
Automāts sāka šaut. Ložu spiets iezīmēja pussirdi spoguļstikla rūtī. Rūts saplīsa un tika iepūsta telpā.
Tā saplīsa ēdamgalda lieluma stikla gabalos. Tajā brīdī Kaspers izdzirdēja vēju.
Tas bija pieņēmies spēkā. Kaspers bija ļāvies, ka viņu apmāna saule. Nepieradums atrasties tādā augstumā. Tas nebija parasts vējš. Tā bija strāvplūsma, aprīļa vētra.
Driskās saplēstā stikla siena izbrāzās caur telpu, sabirzdama putekļos Kasperam aiz muguras. Pēc stikla vējš sagrāba mēbeles, bērnus, Kainu, afrikānieti un trieca tos pret sienu.
Kaspers redzēja, kā flīģelis saslejas, it kā gribētu nostāties uz divām kājām. Tad tas tika aizsviests cauri telpai un sašķīda gabalos.
Uz īsu mirkli iestājās limbs. Tajā Kaspers paķēra abus bērnus. Viņš novilka viņus zemē pie Maksimiliāna un saslēdza pēdas ap kādu kolonnu.
Nākamajā mirklī, vējam atkāpjoties, nāca sūce, kā plūdu vilnis, kas atdūries pret krastu.
Tā radīja tādu vilcējspēku, it kā reaktīvajai lidmašīnai būtu izkritušas izejas durvis. Kaspers lūkojās pēc Stīnes. Viņa sēdēja, apķērusies ap kolonnu. Viņš redzēja, kā Kains pūlas tikt uz durvīm.