Afrikāniete palaida Ernstu vaļā. Kaspers redzēja, kā viņš cenšas nolikt ieroci pozīcijā. Redzēja, kā viņš apjēdz, ka rokas vairs neklausa. Tad zemspiediens sāka vilkt viņu uz aizmuguri, pirmajā brīdī lēnām. Viņš nokrita uz ceļiem, lai atbrīvotos no vilkmes, tas neizdevās. Viņš tvēra pēc kolonnas, bet rokas bija pārāk nespēcīgas. Tad viņš tika iesūkts tālu jūrā.
Virs sevis Kaspers izdzirda helikoptera rotoru uzņemam ātrumu. Viņš dzirdēja skaņu, ar kādu tiek atvērti stiprinājuma tauvu slēdža sprūdi. Tad vējš aizrāva lidaparātu prom no ēkas.
Kaspers neskatījās augšup. Viņš vērās sava tēva sejā. Viņi gulēja cieši līdzās. Maksimiliāns smaidīja.
Viņam izdevās pacelt roku. Viņš noglauda Kasperam vaigu.
- Es zinu, ko tu teiksi. Ka tas bija skaisti. Aizkustinoši. Ka es upurējos tevis dēļ. Lai izlīdzinātu kādu daļu no tā, kur mēs ar māti tevi iepinām. Un tā arī ir. Tā, velns parāvis, arī ir.
Viņš mēģināja elpot. Kaspers redzēja tēvam mutē divu krāsu asinis. Tumši sarkanās, kas gāzās no savainotajām vēnām. Un gaiši sarkanās artēriju asinis. Pēdējās izdeva skaņu, kā klusu mutuļošanu, to radīja mikroskopiski skābekļa burbulīši, kas pārplēsa šķidruma virsmu.
- Es esmu vīrs, kam ir lielas rezerves, Maksimiliāns čukstēja. Es varu atļauties tev piekrist. Tikai vienu vienīgu reizi. Te, pie pašām beigām.
Kaut arī viņa balss bija vairs tikai visvārgākā gaisa svilpoņa, tā bija vitāla. Tāda, kādu Kaspers to atcerējās no laikiem, kad tēvam varēja būt gadi četrdesmit. Maksimiliāna ķermenis bija šujamdiegs izplatījumā. Bet viņa apziņa bija nevājināta.
- Ej nost, viena no lietām, kas man patika vislabāk, bija nāves ainas. Vai atceries Basotol Viņi turpināja nākt atpakaļ un mirt vēl vienu reizi. Mēs aiz smiekliem gandrīz piečurājām bikses. Bet šī te. Šī būs pēdējā.
- Vai esi pārliecināts, vecotēv?
Runātāja bija meitene. Mirstošais pievērsās viņai.
- Vai nav tā kā pavēlu, viņš čukstēja. Iepazīstināt mani ar mazbērniem?
- Diemžēl agrāk tas nebija iespējams, Kaspers sacīja.
- Tev nevajag runāt, meitene teica. Tev vajag domāt par to, ka tu mirsi.
- Ko, pie joda? Maksimiliāns izgrūda.
Meitene bija pārliekusies pār viņu. Uzlikusi roku viņam uz krūtīm. Otru roku viņam uz pakauša.
- Bastian! viņa pasauca.
Melnīgsnējais zēns nometās uz ceļiem Maksimiliānam pie galvas. Apkārt abiem bērniem sakopojās tāda koncentrētība, kādu Kaspers nekad nebija dzirdējis bērniem. Tik tikko pieaugušajiem.
Kaspers saudzīgi piespieda tēva ķermeni sev klāt. Viņš juta, ka uz viņa rokas pusi kaut kas kustas, gluži kā dzīvnieks. Viņš atskārta, ka tā ir tēva sirds. Lodes bija atdarījušas krūškurvja mugurpusi, vēl arvien pukstošā sirds bija atkailināta.
- Patiesībā, meitene sacīja, ne no kā nav jābaidās.
Kaspers saklausīja klusumu. Tas lodveidīgi izpletās no centra, kas atradās starp abiem bērniem, un izšķīdināja visas skaņas. Tas attālināja vēju. Stikla telpu. Ķermeņus. Tagadni. Dāniju. Pēdējais, ko Kaspers redzēja, bija tēva seja. brīdī, kad apziņa tika aizsūkta prom no acīm un uz aizmuguri ievilkta tunelī. Pēc tam viss pagaisa.
ASTOTĀ DAĻA
1
Viņi aizveda viņu uz to Vērlēses aviobāzes daļu, ko Gaisa spēki bija paturējuši savā rīcībā. Uz pamazu, pa pusei zemē ieraktu baraku kompleksu, blakus teritorijai, kas bija nožogota, izcaurumota ar drenāžas urbumiem un apjozta ar plāksnēm ar uzrakstu "Piesārņots".
Lietus sāka līt, kad viņi brauca caur Jonstrupu. Lietus nerimās tās trīs diennaktis, kamēr viņu nopratināja.
Viņi ļāva viņam gulēt apmēram trīs stundas diennaktī, šis laika intervāls bija viņa minējums, pulksteņa nebija. Viņi nedeva viņam neko ēst, bet piedāvāja kafiju un sulu, viņš dzēra tikai ūdeni — gadījumam, ja viņi būtu kaut ko piejaukuši sulai un kafijai.
Viņš dzirdēja lietu spēlējam uz jumta, varbūt tas atskaņoja Baha kantātes. Pēc divām diennaktīm viņš sadzirdēja sešus Haidna stīgu kvartetus, pilnīgi skaidri, tos, kurus viņš bija sacerējis pēc desmit gadu pārtraukuma. Un pēc tam sešus Mocarta kvartetus, kas bija atbilde uz Haidna kvartetiem. Tajā brīdī Kaspers bija sācis redzēt nakts sapņus vaļējām acīm. Viņš atskārta, ka tā mūzikas un lietus būšana ir tādēļ, lai izdzīvotu. Lai radītu kopsakaru realitātē, kas bruka kopā.
Viņi bija trīs pārinieku komandas, pa vīrietim un sievietei katrā, viņi acīmredzot bija sapratuši, kādas ir viņa sajūtas ar sievietēm. Sievietes bija sirsnīgas un mātišķas, ikviena nopratinātāju komanda strādā ar pretrunu starp labo un slikto vecāku, viņam gribējās izraudāties sievietēm pie krūts, divreiz viņš to izdarīja, jautājumi tikmēr turpinājās.
- Kāpēc bērnus nolaupīja?
- Es nezinu, viņš teica. Vai tas nevar būt saistīts ar izpirkuma maksu, ar seksu?
- Tu tiki runājis par gaišredzību.
- Tas noteikti ir pārpratums, viņš sacīja. Gaišredzība ir māņticība, es neesmu māņticīgs, vai jums tas ir rakstveidā, vai ierakstā?
- Kāpēc tu atgriezies Dānijā?
- Esmu atgriezies mājās, lai nomirtu savā ligzdiņā. Man ir četrdesmit divi gadi. Jūs zināt, tāpat kā ziloņi. Man Dānija ir ziloņu kapsēta.
- Kāpēc tu lauzi savus līgumus?
- Man vairs nav tās enerģijas, kas agrāk.
- Kur tu iepriekš biji saticis šos bērnus?
- Nekad agrāk viņus neesmu redzējis.
- Meitene apgalvo, ka viņa ir tikusies ar tevi iepriekš.
- Viņai nepareizi palicis atmiņā. Tā ir tiem, kurus mīl un dievina, un redz avīzē. Bērniem un pieaugušajiem šķiet, ka viņi tevi pazīst. Es turēju aizdomās arī jūs. Par to, ka vienkārši gribat atrasties tuvumā slavenībai.
- Pirmoreiz klosterī tu biji pērnā gada aprīlī.
- Pirmoreiz es tur biju pirms mēneša. Taisnā ceļā no lidostas.
- Kāpēc viņas aizbrauca tev pakaļ?
- Pajautā viņām! Viņas ir žēlsirdīgās māsas. Vai nomaldījušos dvēseļu kopšana nav viņu darbs?
Pēc divām diennaktīm sākās draudi.
- Sieviete, viņi sacīja. Un bērns. Mēs varam abus aizturēt uz neierobežotu laiku. Civilais ārkārtas stāvoklis atceļ likumu spēku.
- Kāds tam sakars ar mani?
- Rīt tevi izdos Spānijai.
Viņš iekšēji smējās. Klusus, privātus smieklus. Viņš vairs nejuta baiļu. Cilvēkam var atņemt tikai tik un tik daudz. Pēc tam viņš ir brīvs.
- Kains, viņam pretī sēdošā sieviete jautāja. Ko tev izsaka šis vārds?
- Vai tas nav no Bībeles?
- Kad tu pirmoreiz satiki viņu?
-Ja es varētu mazliet pasēdēt tev klēpī, Kaspers atteica. Un sakopot domas. Tad varbūt kaut kas atpeldētu.
Viņi bija piešķīruši viņam krēslu ar slīpu sēdekli. Viņš nemitīgi slīdēja nost no tā. Viņš bija dzirdējis par tādiem krēsliem, vairākus marokāniešu cirka māksliniekus bija nopratinājis Ārzemju leģions, Ajačju, Korsikā. Viņi stāstīja, ka ar krēslu bijis ļaunāk nekā ar piekaušanu. Kaspers bija to izturējis dažas stundas, līdz "Disonanses kvarteta" vidum.
- Man vajag citu krēslu, viņš sacīja. Tam nav obligāti jābūt Eames. Bet tam jābūt labākam. Citādi es nodarīšu jums ļaunu.
Viņi nebija reaģējuši. Nebija domājuši, ka viņam baterijās vēl ir strāva. Viņš bija piecēlies kājās, ar pēdu uzmetis krēslu gaisā un iebliezis ar to vīrietim pa galvu.