Viņš gaidīja. Varbūt viņš bija izbiedējis Merku. Lai izraidīšanai no valsts būtu juridisks spēks, tā ir jāpaziņo arī rakstveidā.
Nočaukstēja papīrs, Mērks stāvēja viņam aiz muguras.
- Vai vārds "Kains" Tev kaut ko izteiktu?
- Svaigā atmiņā. No Bībeles stāstiem.
- Josefs Kains.
Kaspers neatbildēja.
- Izraidīšana no valsts, ministrijas ierēdnis sacīja. Tavā žaketē ir taksometra kvīts. Uz kuras ir tālruņa numurs. Ja nu tev kaut kas ienāk prātā. Par tavu mazo audzēkni.
Kaspers aizvēra acis. Kad viņš tās attaisīja vaļā, Merka vairs nebija. Kāds bija aplicis viņam ap pleciem segu, tas bija Dafijs.
Viņi sēdēja viens otram pretī, pie rakstāmgalda. Kaspers bija ietinies pledā, tas bija garš kā balles kleita. Viņš bija pamiris. Varbūt no aukstuma.
Dafijam priekšā atradās pirmītējā vēstule, viņš būs to izlasījis.
- Šī audzēkne man šo to nozīmē, Kaspers sacīja. Viņi ir parādā man naudu, viņi vairs neatgriezīsies. Man nav ne adreses, ne kādu pēdu.
Pārvaldnieks pacēla plaukstu. Ta bija tukša. Viņš apgrieza to otrādi. Arī otrā pusē nekā. Viņš pārvilka to pār galdu. No galda virsmas izlīda vizītkarte.
- Garais. Ķeizars. Viņam tā bija makā.
Kaspers pacēla vizītkarti. Uz tās bija iespiests vārds, Aske Brodersens. Apakšā ar zīmuli pierakstīts tālruņa numurs, kas sākās ar "70". Viņš apgrieza vizītkarti. Otrā pusē ar to pašu zīmuli bija uzrakstīts kāds vārds vai vietas nosaukums, Borfelta.
- Šie vārdi uzziņās nav pieejami, Dafijs bilda. Numurs nav reģistrēts.
Kaspera bērnībā telšu strādniekus un amatniekus sauca par "cirka speciālistiem". Viņi bija dāņi. Sezonas sākumā viņi izlīda no zemes, oktobrī pazuda bez pēdām. Vēlāk viņus pārdēvēja par "tehniskajiem darbiniekiem". Nu tās bija poļu vai marokiešu brigādes, kas brigadiera vadībā ceļoja pa Eiropu kā augsti specializētas kuģa apkalpes. Kad cirks iebrauca dokā, viņi devās tālāk uz nākamo vietu. Viņu skanējums bija palicis nemainīgs, tajā bija dzirdama disciplīna, profesionāla pašpārliecinātība un brutāla efektivitāte. Viņam tas vienmēr bija paticis, viņš to bija dzirdējis kopš pirmās reizes, kad satika Dafiju, arī tagad.
Bet bija bijusi vēl kāda skaņa, to viņš bija palaidis garām. Līdz šim brīdim.
Pārvaldnieks nolika viņam priekšā telefonu. Kaspers vērās laukā pa logu.
- Diez cikos riet saule? viņš jautāja.
Dafijs pagriezās pret plauktu. Tur bija daudz rokasgrāmatu. Pārāk daudz pārvaldniekam, kurš skolā nav gājis vairāk kā septiņus gadus. Plauktā bija arī universitātes gadskārtējais almanahs ar kalendāru. Dafijs atvēra to.
- Pēc piecpadsmit minūtēm, viņš atbildēja.
- Tad es gribu piecpadsmit minūtes pagaidīt. Runāšana man vislabāk sanāk saulrietā.
Pārvaldnieks pacēla abas rokas. Pārlaida tās pār galda virsmu. No nekurienes izlīda Kaspera tintes pildspalva, vizītkartes, sīknauda. Loterijas biļete. Atslēgas. Atskaitot to, kuru Kaspers bija iedevis Astai Borello.
- Mont Rlanc Legend, Dafijs sacīja. Lieliem parakstiem.
Bet pārējās kabatās nav atsvara. Ne kredītkaršu. Ne portmoneja. Banknotes šur un tur. Nauda nav uz palikšanu. Ne vadītāja apliecības. Ne pastāvīgas adreses. Cilvēks bez saknēm. Profesionāļa skatījumā. Neuztver to personiski!
Tā nebija Kaspera paša griba, kas uzrāva viņu kājās. Pats viņš labprātāk būtu palicis sēžam. Tās bija oranžās, bezpersoniskās dusmas, ko uzjundi pamatota kritika.
Līdz galdam bija nepilns metrs. īsajās distancēs viņš bija ašs kā ķīniešu galda tenisists.
Viņš nepaguva. Dafija labā roka izšķīda. Tūdaļ pat rematerializējās. Ar konisku statīvu, apvilktu ar ādu, tik garu kā divas trešdaļas biljarda nūjas. Apstrādātu kā pātagu. Ar gludu lodi galā, tik lielu kā stikla acs.
Tā bija zvēru dresētāja runga. Kasperam tādas bija palikušas atmiņā no 60. gadu sākuma, kad vēl plēsīgo zvēru menažērijas nebija aizliegtas. Vīrs, kam bija kārtīgs labās puses sitiens un kas zināja, kur jātrāpa, varēja ielauzt galvaskausu lauvam.
Kaspers apstājās. Viņš bija palaidis garām šos Dafija būtības izsmalcinātos toņus. Gluži kā ar jaunības dienu Bēthovenu. Pasaule tikai tagad pamazām atklāja viņu. Klusinātie dārgumi bija noslīkuši starp vēlākā laika virsotnēm.
Pārvaldnieka rokas izkrita no redzesloka. Atgriezās klātienē. Ar laboratorijas statīvu, bļodiņu ar neapstrādātiem dimantiem, sērkociņu kastīti, divām glāzēm, sļivovicas pudeli. Viņš iestiprināja dimantu statīvā, pielēja glāzi ar alkoholu, sasildīja to plaukstā, uzšķīla sērkociņu. Pielika to pie šķidruma virsmas. Zila, kāra, nemiera dzīta liesma līpinājās gar glāzes malu. Viņš pastūma glāzi zem dimanta. Liesma aizķēra minerālu, tas sāka kust un pilēt glāzē, tas bija gabalu cukurs.
Kaspers ieklausījās saulrietā. Pievilka telefonu pie sevis, sakoncentrējās un uzgrieza uz vizītkartes rakstīto numuru.
-Jā?
Runātāja bija sieviete mazliet pēc četrdesmit.
- Esmu ļoti tuvs Askes draugs, viņš teica. Es redzēju sapni, kuru gribu viņam izstāstīt.
Sieviete aizgāja, klausuli atstājusi guļam, viņa bija prom piecpadsmit sekundes. Viņš būtu varējis atvienot sarunu, visa informācija, kas viņam vajadzīga, bija rokā. Bezspēcība un absurda cerība kaut kur fonā sadzirdēt Klāras Marijas balsi lika viņam neatlaisties.
Sieviete atnāca atpakaļ.
- Viņš ir aizceļojis.
- Ne tālāk par vīriešu tualeti, viņš attrauca. Manuprāt, tev jāaiziet uz turieni viņam pakaļ. Šis ir dziļš sapnis. Viņam ļoti nepatiktu, ja viņš to neuzzinātu.
Viņš būs stāvējis līdzās, tagad viņš paņēma klausuli.
- Tu esi dabūjis savu naudu. No kurienes tev šis numurs?
- Klāra Marija, es gribu runāt ar viņu.
Viņš dzirdēja savu balsi no malas. Ta piederēja cilvēkam, kas kuru katru brīdi zaudēs savaldīgumu.
- Viņa ir sista, viņš teica. Tur sanāk lieta par vardarbību, es aprunājos ar advokātu.
Klausule tika nolikta.
Verdošais cukurs čukstēdams pilēja sļivovicā. Dafijs piestūma glāzi Kasperam.
- Klaidoņa dzīve ir paciešama līdz četrdesmit gadiem, pārvaldnieks ierunājās. Pēc tam vajag pastāvīgu dzīvesvietu, lai apturētu lejupslīdi. Jo īpaši tad, ja tā ir tik strauja kā tavējā.
Kaspers iedzēra. Aizvēra acis. Bija fizisks pacēlums, kādu droši vien izjūt lielie plēsīgie putni, paceldamies spārnos. Koncentrētie augļi, alkohols, cukurs un tropu svelme izšāvās caur ķermeni, nonāca pašos tālākajos kapilāros. Aiztrauca badu, salu un nogurumu. Applūdināja ciešanas ar zeltainu gaismu.
- Un šī dziļā gudrība, viņš atteica, tad nu tavā gadījumā ir novedusi pie žilbinošās pārvaldnieka karjeras Glostrupā.
Dafijs pasmaidīja. Kaspers to redzēja pirmo reizi. Sešos mēnešos, kopš viņš šo vīru pazina.
- Man piepalīdzēja tiesas spriedums. Man iedeva četrus gadus nosacīti. Ar noteikumu, ka es mainīšu arodu.
Kaspers savāca savas mantas. Paņēma rokā vēl arvien karsto glāzi. Nolika čeku uz galdu.
- Daļējai parāda atmaksai, viņš noteica.
Dafijs apnāca apkārt galdam. Atvēra viņam durvis.
- Kāpēc saulrietā? Kāpēc runāšana vislabāk sanāk saulrietā?
Kaspers palūkojās uz pārvaldnieka rokām. Dafijs būtu varējis būt tik slavens, cik slavens Bahs kļuva tikai pēc nāves. Tik bagāts, cik bagāts Rihters nekad nebija kļuvis. Un nu viņš stāvēja, pieturēdams durvis.