Nākamajā mirklī telpa bija ļaužu pilna, viņu ieslēdza rokudzelžos, melnos plastmasas savilcējos. Tomēr labāku krēslu viņam iedeva.
- Vai bērni prot kaut ko īpašu? viņi bija jautājuši.
- Viņi izskatījās pēc talantīgiem bērniem, viņš sacīja. Viņi noteikti māk gudri dirst. Kā būtu, ja pavaicātu viņiem pašiem?
Telpā bija iegarens spogulis, lāsmojošs, kā pārvilkts ar eļļu, vienvirziena rūts aizdomās turēto identificēšanai. Viņa gadījumā tā bija zemē nomesta nauda, viņš dzirdēja ik kustību otrpus stiklam.
Vienīgais, par ko viņš varēja sūdzēties, bija tas, ka stikls nogrieza dažu labu augsto frekvenci, gluži kā mikls gaiss.
Lielāko tiesu laika viņš dzirdēja Merku. Daju laika — Strandvejenas baronesi. Vīriešus un sievietes ar autoritatīvu skanējumu. Divreiz viņš dzirdēja kādu, kas varēja būt ārlietu ministrs, viņam prātā bija palicis skaņas raksts vienā no ložām kādas galā izrādes laikā. Vai arī tās visas bija iedomas. Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts, bija lietus.
Pēc divām diennaktīm viņš apjēdza, ka viņi meklē ne jau patiesību. Viņi meklē safabricējumu. Ar kuru varētu sadzīvot gan viņi paši, gan sabiedrība.
- Vai bērni tika seksuāli izmantoti? Vai tāpēc tas viss?
Viņš bija pacēlis galvu un ielūkojies viņiem acīs.
- Tāds bija motīvs, viņš sacīja. Bet viņi nepaguva. Tas un varbūt nauda. Klostera karitatīvais fonds ir bagāts. Kopš pagājušā gadsimta sākuma. Dāvinājumi no augstāko aprindu krievu imigrantiem. Kuri ieradās Dānijā, bēgot no revolūcijas.
Viņš sajuta, ka viņi ir viņam rokā. Kopš tā brīža viņam piederēja kontrole pār viņiem.
- Kas tornī bija darāms sievietei, inženierei?
- Bijusī draudzene. Es biju spiests izmantot palīdzību, kas bija dabūjama.
- Un tu pats?
Viņš iekārtojās uz žiletes asmens. Bija svarīgi nodrošināties ar Merka palīdzību. Un nomierināt viņam pretī esošo vīrieti un sievieti.
- Iekšlietu ministrijas policijas nodaļa vērsās pie manis. Tāpēc ka es biju pasniedzis meitenei stundas. Ierasta apjautāšanās procedūra. Es piedāvājos palīdzēt. Cerēju, ka tas varētu nākt man par labu tiesas prāvā.
Viņu seja nepauda nekādu izteiksmi. Bet atvieglojums līda laukā pa visām porām.
Kādā brīdī viņš laikam tomēr bija noģībis. Viņš nebija pamanījis pārmaiņas, taču piefiksēja, ka telpa ir kļuvusi citāda, sienas tagad bija dzeltenas, plazmatiskas.
Viņš gulēja uz plāna matrača, viņš dzirdēja tos, kuri viņu izprašņāja, viņš saprata jautājumus, bet neredzēja jautātājus.
Viņš zināja, ka piedzīvo sava veida psihozi, iekšēju. Starp viļņojošajām sienām veidolu ieguva cilvēka ķermeņi ar zvēra galvām, viņš tūdaļ saprata, ka cilvēki, kas negaidot iemesti tur, kur tagad atradās viņš, sajūk prātā.
Viņš piefiksēja, ka lūgšana ir tā, kas nodrošina sava veida nosvērtību. Ta skanēja stabili, kā dziļš, muzikāls akcepts apkārtējai nestrukturētībai. Lūgšana ir plosts, kas mūs sveikus un veselus izved cauri šķiršanās procesiem, cauri dzērumiem, sēņu halucinācijām, trešās pakāpes nopratināšanām, kā runā, pat cauri nāvei.
Lūgšana un mīlestība. Viņš domāja par Stīni.
Viņa bija sabijusi prom vairākus gadus. Viņš bija izmēģinājies visu, draudus un šantāžu pret Ģeodēzijas institūtu, viņš bija izmēģinājis Interpola Bezvēsts pazudušo personu nodaļu, privātdetektīvus, advokātus ar starptautiskiem sakariem, viņš bija publicējis privārsludinājumus Eiropas lielākajās avīzēs, bez rezultātiem.
Kādu pēcpusdienu viņš bija aizbraucis uz Holti, pie viņas vecākiem. Bija ziema, viņas tēvs rosījās dārzā, ar potējamo nazi apgraizīdams augļu kokus. Kādu laiciņu Kaspers stāvēja, skatīdamies, kā viņš strādā. Un reizē uzsūca vīrieša skanējumu. Kaut kas no tā atgādināja Stīni.
Ar mīlestību nevajag būt pārlieku sentimentāliem, Kaspers sacīja. Lielākā tiesa no tā, ko cilvēki sauc par mīlestību, arī te, Holtē, vienlīdz labi būtu iespējams ar kādu citu. Mīlestībā ir ļoti daudz praktiskuma, es to dzirdu, un ar to viss ir kārtībā. Bet, jo precīzāk cilvēki sader kopā, jo vairāk tu esi gatavs ielaisties ar otru, jo mazāk ir izvēles iespēju. Es nemāku to izskaidrot, ber ar to ir līdzīgi kā ar manu nodarbošanos, no manis nekas cits lāgā nebūtu sanācis, alternatīvas ir dažas vai neviena. Ar Stīni un mani bija tāpat, kā tāda izrāde, tā tika pārtraukta vēl tad, kad bija tikko sākusies, un iepriekš ir pārdoti divdesmit četri tūkstoši biļešu, man ir atbildība pret skatītājiem. Un skatītāji ir visi tie manas un Stīnes būtības elementi, kas grib viens otru, tie ir ne tikai iekšējais princis un princese, tie ir arī iekšējie kropļi, punduri, iekšējie resgalīgie bērni. Viņi sēž un gaida, jo zina, ka šī izrādei ir nolemta tam, lai to nospēlētu līdz galam. To ir pasūtinājis kaut kas augstāks. Kaut kur, ārpus parastās sīkmanības, ir parakstīts līgums, kurš, kā es jūtu, ir jāpilda.
Vīrietis pacēla skatienu. Acīs viņam bija asaras.
- Es tur neko nevaru iesākt, viņš sacīja.
Kaspers bija aizbraucis pie sava tēva. Maksimiliāns bija pārvācies atpakaļ uz Skodsborgas savrupmāju, ir gan jābūt piesardzīgam, pārvācoties atpakaļ uz vietām, kur esi piedzīvojis lielos zaudējumus, savrupmāju pildīja Helēnas Kronēs atbalss.
Viņi bija apsēdušies dzīvojamā istabā jūras pusē, ap viņiem bija visas pareizās mēbeles, pareizās gleznas, pareizais skats pa logu, diemžēl ar materiāliem vien ir par maz, kādam ir jāiedveš tajos dzīvība, kādam ir jāiepūš instrumentā.
- Tu vienmēr esi ļoti daudz ko turējis noslēpumā, Kaspers teica, es to pilnībā atbalstu, arī man ir sava noslēgtā puse, bet ir kaut kas attiecībā uz Stīni, es vienmēr esmu to dzirdējis, tev kaut kas ir zināms, tagad tev tas būs jāpasaka.
Maksimiliāns bija aplaidis acis apkārt, neatrazdams meklēto, izeju, tas ir viens no trūkumiem, ja iedzīve ir dārga, bet vienkārša, apkārtējā vide vairs nepiedāvā aizbildinājumus un paslēptuves.
- Policijai ir centralizēts reģistrs, es apskatījos viņas vārdu. Viņa ir sēdējusi divus gadus Horsensas cietuma sieviešu nodaļā. Par slepkavību. Detaļas man neizdevās noskaidrot.
Viņš pavadīja Kasperu laukā.
- Mana problēma, Kaspers sacīja, ir tā, ka pat tad, ja viņa būtu nobendējusi un apēdusi veselu ģimeni, es viņu mīlētu tik un tā.
Maksmiliāns atvēra durvis.
- Es arī, viņš teica.
Tēvs un dēls nolūkojās uz sniegotajiem mauriņiem. Viņu skanējums bija radniecīgs. Ļoti bieži kāds noteikts vientulības aspekts tiek pārnests no vienas paaudzes nākamajā.
- Tik un tā mums ir jādzīvo, Kaspers teica. Es pamazām noskaņoju savu prātu uz to, ka varētu satikt medmāsiņas tipa būtni. Nenāktu par sliktu, ja viņa darbotos Ētikas padomē. Un būtu iesaistīta brīvprātīgajā draudzes darbā.
- Kad būsi viņu atradis, Maksimiliāns sacīja. Ja viņai būs māte vai vecāka māsa. Vai tad tu piezvanīsi savam tēvam?
Strandvejenas baronese izdabūja viņu no psihozes. Atgrieza realitātē, kas nebija necik labāka par to, no kurienes viņš nāca. Viņa noteica viņam pulsu. Atvēra acu plakstiņus un iespīdināja viņam acīs. Zināmā mērā tas tomēr nomierināja Kasperu. Acīmredzot viņiem bija svarīgi noturēt viņu pie dzīvības.
Kādā brīdī, uz beigām, kaut arī tobrīd viņš nezināja, ka tuvojas beigas, viņi izgāja no telpas. Ienāca Viviāna Bargā. Sākumā viņš neredzēja sievieti, viņa redze bija slikta, arī atmiņa. Bet viņš pazina viņas La bemol mažoru. Skaņkārtas dziļumu. Tas līdzjūtību. Viņš atcerējās, kā Mocarts bija daudz komponējis teātrī. Uzskaņojies uz dziedātājiem. Un tad sacerējis tieši viņu skaņkārtai. Viņai viņš būtu sacerējis āriju par lauztu sirdi. La bemol mažorā.