Viņš nesaprata, kā viņa panākusi, ka viņu ielaiž. Bet, ja bija kāds, kas to spēja, tā bija viņa.
Viņš zināja, ka nedrīkst neko viņai jautāt. Visam būs klausītāji kā studijas ierakstā. Tikpat viņš pajautāja.
- Bērni un Stlne?
- Drošībā.
Viņa mēģināja saglabāt masku. Bet viņas acīs viņš redzēja savējo spoguļattēlu. Viņš droši vien izskatījās pēc rēga.
- Kains un sieviete?
- Pazuduši.
Viņai līdzi bija neliels pārnēsājamais atskaņotājs. Viņa nolika to uz galda un ieslēdza. Toms Veitss dziedāja "Cold Water" no "Mule Variations", dziļa vientulība un dziļa līdzcietība, un dziļas garīgās ilgas, kas nebija atradušas ceļu mājup un, visticamāk, šajā dzīvē arī neatradīs, simt četrdesmit decibelu skaļumā Otrā pasaules kara bunkurā. Tas paralizēs visus viņu sīkos kondensatora mikrofonus.
Viņa noliecās pie Kaspera.
- Es esmu redzējusi Valsts Tieslietu medicīnas ekspertīzes slēdzienu. Miris ar infarktu. Vai man panākt, ka to pārskata?
Viņš papurināja galvu.
- Kāds būs oficiālais stāsts? viņa jautāja.
- Kompromiss. Bērni nolaupīti. Seksuālu un ekonomisku motīvu sajaukums. Nolaupītāji nepaguva tos īstenot.
- Dzīves realitāti veido kompromisi, viņa teica. Tas ir tas, ko cilvēki spēj paciest. Daudzi mani slimnieki labprātāk grib mirt pie ieslēgta televizora. Mēs ar tavu tēvu. Mēs bijām tikuši tam garām. Mēs bijām ceļā uz nezināmu zemi.
Viņa bija prom. Nopratinātāju komanda bija atgriezusies, viņi kaut ko jautāja, viņš atbildēja, viņš nesaprata ne jautājumus, ne savas atbildes. Telpā stāvēja Mērks. Ar izbīdāmo nazi. Viņš pārgrieza savilcējus, Kaspers pateicīgi nobraucīja pietūkušās plaukstas.
- Kains un sieviete, viņš sacīja. Tas, ka viņi izmuka. Vai tas arī ietilpa darījumā?
Mērks papurināja galvu. Kaspers dzirdēja, ka tā ir taisnība.
- Avedēres aizsprosts ir aizvērts. Ūdens izsūknēšana ir sākusies. Pēc septiņiem mēnešiem atvērs pilsētas centru. Pēc astoņpadsmit mēnešiem pilsēta izskatīsies pēc sevis. Rētaina. Bet citādā ziņā tāda, it kā nekas nebūtu noticis.
- Tuksneša tēvi, Kaspers teica. Un Hēgelis. Un Kārlis Markss. Un Vecās Derības autori. Viņi atklāja, ka tad, ja cilvēkam vai pilsētai pienāk brīdinājums. No Dievišķā. Un viņi neklausās. Tad vēsture atkārtojas. Vispirms kā brīdinājumi. Un pēcāk kā katastrofas.
Zem Merka pārguruma Kaspers saklausīja dusmas. Tomēr ir svarīgi cilvēkus atmodināt. Un nav ne vainas tajā, ka dažkārt pirmais pamostas naids.
- Mani nekad nav interesējušas reliģijas, ministrijas ierēdnis sacīja. Un jo sevišķi mani neinteresē Kārlis Markss un tuksneša tēvi.
- Nekad nav par vēlu kļūt gudrākam, Kaspers atteica. Pat situācijā, kurā atrodies tu. Ar trim ceturtdaļām sistēmas kapā.
Mērks atkāpās atmuguriski. Bez manēžas treniņa, bez pieciem tūkstošiem nakšu kopā ar diviem tūkstošiem cilvēku, kuri nav ar pliku roku ņemami, sarunā ar klaunu ir grūti paturēt pēdējo vārdu.
Durvis aizcirtās. Kaspers nolika galvu uz galda un aizmiga.
2
Viņš pamodās dienas gaismā, kas ieplūda caur logu restēm, viņam izdevās pietrausties kājās. Viņš noskatījās uz Felledparku un āra baseinu, no otrā stāva. Viņš atradās Valsts slimnīcas A nodaļā, slēgtajā apakšnodaļā.
Viņš bija ģērbies slimnīcas drēbēs. T-kreklā un garajās apakšbiksēs. Uz galda gulēja loterijas biļete, viņa tintes pildspalva, četras kronas un septiņdesmit piecas ēras skaidrā naudā. Viņi bija paņēmuši viņa kurpes.
Viņš palika guļam, pavisam rāms. Mēģināja uzsākt sarunu ar savu nervu sistēmu.
No paviljona kafejnīcas skaļruņiem viņš dzirdēja kādu saksofonistu ķeramies klāt pie bezcerīgā uzdevuma atmaksāt kādu drusku mūsu kopējā parāda Koltreinam.
No stāvvietā noliktas automašīnas radio dziedāja Čets Beikers, to laiku ierakstā, kad viņš vēl bija palaists apgrozībā kā Dīns Mārtiņš, ar zobiem mutē un matiem uz galvas. Svings bija tāds, kādu Kaspers spēja iedomāties saceļam vienīgi debesu pulkus, kad tie riņķo ap Dieva troni.
No plunčāšanās baseina atlidoja bērnu balsis un smiekli, tie sakopojās "Otrā Brandenburgas koncerta" fragmentos. Arī Bahs bija piedzīvojis svingu.
Kaspers ieklausījās caur sienu. Sadzirdēja divus vīriešus, kuriem vēl nebija izveidojies dziļāks kontakts ar sievišķo, tie bija abi mūki.
Atvērās durvis, palātā ienāca Zilā dāma, aiz viņas mūki. Viņa turēja rokas paceltas uz sāniem, viņi veica sievietes apskati, izgāja, aizvēra aiz sevis durvis.
Viņa pievilka viņam klāt krēslu, viņš piecēlās gultā sēdus. Tā viņi abi sēdēja kādu brītiņu. Ap viņiem sabiezēja klusums.
- Bērni ir drošībā, viņa sacīja. Stīne ir drošībā. Viņus nopratināja, tas nebija nekas jautrs, bet nu tas ir galā. Tagad viņiem ir miers.
Viņš palocīja galvu.
- Benneiveis cirks ir izsūtījis rudens programmu, tu arī tur esi, jau ir sadrukāti plakāti, izskatās, ka tev ir bijis pašiecelts impresārijs, kāda sieviete, kas televīzijai izteikusies, ka Iekšlietu ministrija ir sniegusi viņai tiesiski saistošu iepriekšējo apstiprinājumu, ka tu atgūsi savu Dānijas pilsonību. Es aprunājos ar Parīzes Patriarhātu, viņi ir vērsušies pie Spānijas karaļa, apžēlošanas jautājumā. Tad jau redzēsim.
Sieviete piecēlās.
- Es gribu tikt ārā, Kaspers teica. Es gribu redzēt Stīni un Klāru Mariju.
- Viņi grasās tev veikt lielo tiesu psihiatrijas izmeklēšanu. Arī Drošības policija nav tikusi ar tevi galā. Arī H nodaļa ne. Viņi saka, tas prasīs trīs mēnešus. Tevi izlaidīs augustā.
Viņš sagrāba sievieti aiz formastērpa. Viņa maigi noņēma viņa rokas.
- Pienāk brīdis, viņa sacīja, kad jūtas skolotāja un mācekļa starpā ir sasniegušas tādu dziļumu, kura dēļ palīdzība un kontakts būs vienmēr. Taču mums allaž jāpiesargājas, lai tas nepāraugtu lutināšanā.
Kasperā izšāvās niknums, kā klauns no lādītes.
- Tev jāvar man dot ko vairāk, viņš teica. Paraugies uz manu situāciju! Man ir vajadzīga informācija. Mierinājums un svētība.
- Es varu tev iedot autobusa talonu.
- Viņi ir atņēmuši man kurpes, viņš sacīja. Tas ir efektīvāk nekā važas un rokudzelži. Bez kurpēm es netikšu tālāk par Nerrealeju.
- Pirms nācu palātā, viņa bilda, es biju iegājusi tualetē. Tepat pa gaiteni uz priekšu. Sieviešu tualetē. Tur es aizmirsu tās kurpes, ar kurām atnācu. Dievišķīgas nejaušības pēc tās bija krosenes. Man pārāk lielas. 42. izmērs. Sajūta bija kā klauna kurpēs. Par laimi, kabatā man bija šīs.
Viņa pastiepa uz priekšu pēdas pacēlumu. Viņai kājās bija baltas treniņčības.
Viņa piecēlās.
- Es nebūšu tā, kas tev pastāstīs, ka Stīne un Klāra Marija atrodas Rābijas fonda mājā. Bet vairs ne ilgāk kā divdesmit četras stundas.
Viņa bija aizgājusi.
Viņš atvēra durvis.
- Man vajag uz tualeti, viņš teica.
Mūki gāja viņam katrs savā pusē, turēdami viņu zem rokas.
- Lūdzu, esiet kāds tik mīļš un ienāciet man līdzi! viņš sacīja. Pēdējās dienas ir paplosījušās nervus, man nepatiktu kakāt vienatnē.