Mūki mazliet atrāvās no viņa, tieši ar to arī viņš bija rēķinājies. Kad Kaspers iegāja tualetē, viņi palika stāvam aiz ārējām durvīm.
Viņš pazina tualetes. Slēgtajā nodaļā viņš bija bijis vairākas reizes, labajos gados, ar audzēkņiem, robežgadījumu diagnozes un šizofrēniķi, kuru Domāšanas traucējumu koeficients bija 1,0. Tolaik viņš bija parakstījies uz jebko, ja vecākiem bija nauda. Un dažkārt, jau tolaik, arī aiz līdzjūtības. Skaista likās doma, ka šī līdzjūtība tagad atgiezās pie viņa, kā maigi karmiskie nokrišņi.
Gan Asīzes Francisks, gan Ramana Maharši ir sacījis, ka apgaismotajam tieši pasaule ir trakonams, turpretī slēgtās nodaļas var šķist atbrīvojoši normālas. Viņi abi bija sevi dēvējuši par "Dieva klaunu".
Viņš iegāja sieviešu tualetē. Krosenes stāvēja aiz klozetpoda. Tas bija viņējās. Zilā dāma acīmredzot bija tās atradusi viņa koferī.
Tām piemita debešķīgs skanējums. Viņš iztaustīja tās un sajuta naudaszīmes. Piecus tūkstošus kronu, piecsimt kronu banknotēs. Bors izskatījās veselāks nekā iepriekšējo reizi.
Spoguļi virs izlietnes bija slīpēta nerūsējošā tērauda plāksnes. Viena toreizējā Kaspera audzēkne bija aizmukusi no kādas tualetes, pa griestiem, viņa tā arī neatradās. Kas ir pa spēkam klientiem, jābūt iespējamam arī psihoterapeitam. Viņš uzkāpa uz poda bākas un tālāk uz roku žāvētāja. Griestu plāksnes bija Rockfon ražojums, daudzi psihiskie traucējumi rada paaugstinātu skaņas jutīgumu. Kā, piemēram, viņējo. Viņš paspieda vienu plāksnes sekciju augšup un uzvilkās ventilācijas šahtā.
Viņš izkļuva no tās pie tukša kabineta, kas bija vērsts uz Henrikharpestrengsveju, nolēca no palodzes zaļā mauriņā pretī slimnīcas veļas mazgātavai. Pa atvērtu logu viņš no kādas kaudzes izķeksēja zilas darba bikses.
Viņš devās atpakaļ uz centrālo ieeju, laimīgas iedomas vadīts.
Reģistratūrā nosauca Lones Borfeltas vārdu, viņam pateica stāvu, nodaļas un palātas numuru, viņš brauca augšup.
Palāta atradās ķirurģiskajā nodaļā, tā bija daudzvietīga. Gultā pie loga gulēja kāds vīrietis, apsaitētu galvu, bet ar vitalitātes skaņu un vispārējo atmosfēru ap sevi, virs pārsēja kā drēbju suka slējās melnie mati.
Uz krēsla pie gultas sēdēja Lone Borfelta. Viņa bija pēdējā grūtniecības posmā, kad gan ķermenis, gan skanējums šķiet atrodamies uz eksplozijas robežas.
Es paņēmu papildu dežūru, Kaspers sacīja. Savā galvenā ārsta blakusdarbā, lai apklaušinātos par veselības stāvokli, vai atļausiet?
Viņš pielika ausi sievietei pie vēdera, gultā guļošajam vīrietim pārskrēja spazma.
- Izklausās stabili, Kaspers teica. Viņš ir piedzīvojis satricinājumu. Bet pamazām atlabst. Bērni spēj paciest neticamas lietas. Viņš būs pilnībā iznēsāts rakaris. Kā klājas līgavainim?
- Viņam vēl jāpiesargās ar runāšanu, sieviete sacīja.
- Izbaudi to! Kaspers teica. Kamēr vēl var. Mēs visi runājam par daudz.
- Kā ir ar bērniem?
- Viņi ir atpakaļ. Pie tēta un mammas.
Viņai acīs sariesās asaras.
- Kains ir pazudis, viņš sacīja. Vai tev būtu kāds ierosinājums, kur es varētu viņu atrast? Ar nolūku pieklājīgi apmainīties viedokļiem par notikušo.
Viņa papurināja galvu.
- Vienīgais, kas atkārtojās, viņa sacīja, bija tas, ka tuvumā vajadzēja atrasties pirtij.
Kaspers atkāpās uz durvīm.
- Mēs gribētu pateikties, viņa bilda.
- Bēthovens, Kaspers teica, kad publika šņaukājās par daudz, sacīja: "Mākslinieks negrib asaras. Viņš grib aplausus."
- Mēs gribētu tevi uzaicināt uz kristībām, sieviete sacīja.
No pārējām palātas gultām slimnieki sekoja līdzi vārdu apmaiņai.
- Tādam cilvēkam kā man, Kaspers teica. Parasti ir jāsargā privātā dzīve no savas pārmērīgās popularitātes. Taču šajā gadījumā es varētu izdarīt izņēmumu. Tā ka es būšu. Kā labā feja. Dāvana, ko likšu šūpulī šim mazgadīgajam noziedznieciņam, būs vissmalkākā dzirde. Un vislabākās manieres.
- Par to, Lone Borfelta sacīja, skatienam slīdot pār viņa darba biksēm un T-kreklu, mēs, iespējams, varētu tev palīdzēt ar mazliet pieklājīgākām drēbēm.
Viņš gāja pa Blegdamsveju. Izdzirdējis sirēnas, viņš ienira Felledparkā. Viņš uztaustīja to vietu sevī, kur lūgšana saka: lai notiek Mūsu IevsMāmiņas griba, pat ja tas nozīmē, ka mani saņems ciet. Un kur mēs tikpat lūdzam, lai tiek dota vēl kaut stunda.
Skriešus solī viņu apdzina kāda sieviete. Smalkvilnas sporta tērpā un krosenēs.
Viņš uztaisīja spurtu. Pieskrēja viņai blakus. Tā bija nodaļas priekšniece Asta Borello.
- Es esmu izmucis no slēgtās nodaļas, viņš sacīja.
Nesamazinot ātrumu, viņa pagrieza galvu. Ieraudzīja slimnīcas T-kreklu.
Viņš nebūtu spējis sevišķi ilgi ieturēt vienu soli ar sievieti, par laimi, tas arī nebija nepieciešams, viņa nobremzēja un sāka iet. Stīvi raudzīdamās uz priekšu. Viņš juta viņai līdzi, viņam bija pazīstama šī sajūta. Cerēt, ka tev pretī ir fatamorgāna. Un reizē apzināties, ka diemžēl tā vis nav.
- Es gribu tev pastāstīt, ka es neturu ļaunu prātu, viņš teica.
Viņa gribēja mesties skriešus, bet kājas neklausīja.
- Es savus nodokļus maksāju ne tikai ar prieku, viņš turpināja. Es tos maksāju ar līksmu sirds drebēšanu. Bet es gribu tev palīdzēt tikt uz priekšu. Tavā personības attīstībā. Tas risks, ko rada Valsts ieņēmumu dienests un pārspīlēta nodarbošanās ar sportu. Tas ir tāds, ka tu zaudē savu dabisko, plūdeno, sievišķīgo spontanitāti. Padomā par to!
Viņam bija jādodas tālāk. Viņš laidās rikšos. Ticis līdz rožu dārzam, pie Esterbro Pasta nodaļas, viņš pagriezās atpakaļ un pamāja ar roku. Viņa neatbildēja uz Kaspera sveicienu. Bet pat no tāda attāluma viņš dzirdēja, ka šī tikšanās ir atstājusi paliekošu iespaidu uz sievieti.
Viņš gaidīja krūmos, iepretim ieejas kāpnēm. Nepagāja ne piecas minūtes, iekams apstājās kāda mašīna, vīrietis izkāpa no tās, lai iemestu pastkastē vēstuli, atslēga palika iekšā, motors darbojās.
Kaspers iesēdās vadītāja sēdeklī. Uz blakus sēdekļa gulēja žakete auduma maisiņā un ieslēgts mobilais telefons, kā gan var paveikties! Jo, kam ir, tam dos (Marka 4:25). Viņš ieslēdzās un drusku nolaida logu.
Vīrietis bija gaišmatainais Princis Drošsirdis, profesors Franks.
Kaspers ieklausījās situācijā. Tās dievišķajā neiespējamībā. Viņš zināja, zināja, bet tomēr neaptvēra, ka atrodas uz robežas ar to vietu, kur tiek rakstīts viņa dzīves scenārijs.
Fs esmu ētisks cilvēks, viņš sacīja pa loga šķirbiņu. Dziļi ticīgs. Bet man ir vajadzīga mašīna. Es jūtu, ka tas nav nejauši, ka tā būs tavējā. Es jūtu, ka mums ar tevi ir dāvāts mazs ieskats tajā, kā darbojas kompensējošā karma. Sava veida liktenīga atmaksa. Un tomēr es tev saku — tu vari paņemt savu auto rīt. Pie Bellahojas telšu laukuma. Atslēgas būs virs saulessarga.
Tad viņš uzgāzēja.
Viņš pārbrauca pāri Langelinjebroena tiltam un piestāja krastmalā pie Toldbodenas. Veselais saprāts viņam stāstīja, ka viņam būtu jābūt sagumušam zem lielajiem, neatrisinātajiem eksistenciālajiem jautājumiem — kur ir sieviete, kur ir bērns, kas būs ar atriebi? Tomēr veselais saprāts ir tikai viena no daudzām iekšējā zēnu kora balsīm. Tā vietā viņš dzirdēja pavasari. Dzirdēja dzīvi sev apkārt. Pat tad, kad jūrmalas promenādē cilvēki ir stipri aizņemti ar naudas raušanu bez jebkādas citas perspektīvas, kā vien sagādāt lielvēderainas vecumdienas un atstāt krietnu sīceni bērniem, kuriem tikpat ir viennozīmīgi kaitīgi mantot prāvākas summas, pat tad tas izklausās brīnišķīgi. Un bija jau ne tikai cilvēki. Kaspers dzirdēja arī gājputnus, ceļā uz Falsterbo, pavasari, kas rautin rāvās uz Zviedriju.