Viņš uzspieda tālruņa numuru, ko Kains bija uzrakstījis uz loterijas biļetes.
"Jā?
Atbildot uz telefona zvanu, ir jābūt piesardzīgam, kādu dienu var piezvanīt viens no lielajiem klauniem. Kainam būtu bijis jāļauj, lai telefons zvana, brīdī, kad viņš atsaucās, viņa atrašanās vieta bija noteikta. Kaspers brīdi paklausījās. Tad pārtrauca savienojumu.
Viņš brauca atpakaļ garām Anglikāņu baznīcai, uz tās gruntsgabala Krievijas cars sākotnēji bija plānojis vērienīgi iecerētu Krievu baznīcas būvniecību, varbūt isihazams — pie nedaudz lielākas veiksmes — būtu varējis gūt nedaudz lielākus panākumus dāņu publikā.
Kaspers nolika automašīnu laukumā pie Marmora baznīcas. Uzvilka žaketi. Dronningenstvergādes kioskā nopirka kāršu kavu. Pienācis pie Ņevska baznīcas, viņš brītiņu palika stāvam, ar tīksmi aplūkoja Broņņikova gleznoto Aleksandra Ņevska portretu, dziļi ievilka elpu, noskaitīja lūgšanu un ieklausījās baznīcā. Tās disciplīnā. Tās līdzcietībā. Tās spītībā. Tās dziļajā zināšanā, ka ir vajadzīgs treniņš, lai gūtu dievišķo pieredzi. Gluži kā cirkā. Lutera ideja par to, ka viss ir iepriekšnolemts, Kasperam vienmēr bija šķitusi esam tiešā pretrunā ar mūsu visu ikdienišķo pieredzi. Neilgi pirms Graučo Marksa nāves kāds žurnālists bija viņam lūdzis eksistenciālu kopsavilkumu, izcilais komiķis bija noslaucījis no sejas ironiju kā lateksa masku, tik tuvu nāvei nebija laika nekam sīkākam par patiesību. "Lielākā daļa no mums," viņš sacīja, "ir spiesti mēģināt savu zemo inteliģenci kompensēt ar uzcītību. Tas viss ir treniņš."
Viņš piespieda pogu, diakons atvēra durvis.
Man ļoti vajag nomazgāties, Kaspers sacīja.
Viņi izgāja cauri mazajai aulai, diakons atvēra kādas durvis, pasniedza Kasperam lielu raupja audekla dvieli, viņiem sejā sitās tvaiks, biezs kā dūmi.
Tā bija krievu pirts. Kaspers devās pa šauru, flīzēm klātu gaiteni, viņš saskaitīja piecas atvērtas durvis, kas veda uz mazām telpiņām, katrā no tām iegremdēta vanna, vairākās vannās gulēja vīrieši, pludojoši, bez svara, maigi tusnījoši, kā valzirgu mazuļi. Koridors noslēdzās ar koplietošanas telpu ar mazu, pilnīgi apaļu baseinu, karstajā ūdenī uz plauktiņa sēdēja seši vīrieši, trīs no viņiem — ar garu bārdu.
Kaspers novilka drēbes un nolika uz kāda krēsla. Pa stikla durvīm iegāja tvaika pirtī.
Uz telpas sienām bija uzgleznoti Jaunās Derības šķīstīšanās motīvi, Jēzus kristības, Jēzus uzstāj, ka mazgās mācekļiem kājas, toties Marija Magdalēna mazgā viņējās. Sieviete bija zīmēta ar aizgrieztu vaigu, lai viņai nevajadzētu nolūkoties pirts kailumā.
Gar telpas dibensienu atradās marmora lāvas trīs līmeņos, uz apakšējās sēdēja Kains. Kaspers pievilka krēslu pretī otram vīrietim un apsēdās.
Kains droši vien bija te sēdējis jau labu laiciņu, viņa seja bija sarkana un mikla, ādas virsmas asinsvadi pulsēja.
- Tu biji tas, kurš zvanīja, viņš sacīja, kā tu mani atradi?
Kaspers norādīja uz apkārtni. Viņi dzirdēja tvaika kluso šņākoņu, no ventiļiem virs marmora lāvas. Ūdens murdēšanu caurulēs. Kaut kur tālumā bija dzirdama mūzika.
- Čaikovska "Liturģija" un "Vakara lūgšana", Kaspers atbildēja. Es nedzirdēju ne tēmas, ne vārdus. Bet modalitāte bija saklausāma. Un zvanu virstoņi. Te ir jābūt zvaniem. Es neesmu dzirdējis tos zvanām. Bet, skanot dziesmai, tie šūpojas līdzi.
Viņš attaisīja kāršu kastīti, pārplēsa foliju, sajauca kārtis.
- Ir seši zvani, Kains sacīja. Būvēti kā zvanu spēle. Pēdējais zvaniķis, kurš pārzināja tehniku, nomira sešdesmit otrajā gadā. Baznīcai un tās mistērijām draud izmiršana. Es kļūšu par tās glābiņu.
Kaspers izdalīja kārtis.
- Kā tādam stāvus bagātam godavīram kā tev, viņš jautāja, kuram pieder kūrorti un sanatorijas, ir modusies interese par mazu krievu tvaika pirti ar piederošu kapelu Bredgādē?
- Man par to izstāstīja Māte Marija. Šī ir reliģisko patriarhu tikšanās vieta. Te nāk Svētā Ansgara baznīcas mācītāji. Katoļu bīskaps. Virsrabīns. Karaliskais konfesionārijs. Māte Marija saka, tai dienā, kad uzaicinās arī viņu un imāmus, Dānijā pavērsies jauna reliģiskās kopbūtnes perspektīva.
- Un no kurienes tu pazīsti Māti Mariju?
- Mūs sapazīstināja Klāra Marija.
Kaspers sajuta pēkšņu, neizskaidrojamu un iracionālu greizsirdības dūrienu. Vīrieši nevēlas dalīt sieviešu uzmanību ar citiem vīriešiem, tam nav nekādas nozīmes, vai sievietēm ir pāri par septiņdesmit vai mazāk par divpadsmit gadiem, mēs viņas gribam paturēt sev vien.
- Pacel savas kārtis! Kaspers sacīja. Mēs spēlēsim Hold'em, divas kārtis rokā, piecas uz galda, trīs apļi.
Viņš apgrieza uz galda trīs kārtis, tur bija ercena dāma, kreiča kungs un pīķa dūzis.
Kains pacēla savas kārtis.
- Uz ko mēs spēlējam? viņš jautāja.
- Uz tavu dzīvību, Kaspers atbildēja.
Kains paraudzījās uz viņu. Kaspers atkal izdzirdēja vīrieša fizisko bīstamību.
- Likmes ir patiesības daļas, Kaspers teica. Godīgums. Es sākšu, vai dzirdi skaņas, kas mums apkārt? Atstarojumu no sienu marmora? Drusciņ mīkstāku nekā no granīta. Bet joprojām cietu. Un tomēr tvaika atmiekšķētu. Tas rada intimitāti. Pa vidu cietumam. Vai tu to dzirdi?
Tvaiki saslēdzās ap viņiem, telpas sienas sāka gaist.
- Šajā te intimitātē, Kaspers turpināja, sēžam mēs ar tevi. Kad vīrieši ir kopā kaili, parādās īpašs, turpat vai laimīgs skanējums. Tu esi brīvs no stīvinātās apkaklītes un tauriņa, un matu ruļļiem. Brīvs no sevis pasniegšanas, maska palikusi drēbēs. Tu esi mazliet tuvāk pats sev. Jo tev to ļauj tālas, laimīgas atmiņas par rotaļāšanos kailam liedagā. Priecīgi akustiskie suvenīri no futbola kluba ģērbtuvēm, vai tu spēj izsekot, vai tu to dzirdi? Prātā nāk Ekeharts: "Ar ko gan Dievs ir mīlējies, lai dzemdētu tik daudz skaņu?" Un visā šajā skaņu bungādiņu leiputrijā ieskanies tu. Tava alkatība. Tavi likumpārkāpumi un manipulācijas. Ar ko pietiek mūža ieslodzījumam. Un vistālāk dibenplānā — bērna slepkavība un izkropļošana. Soli nu! Tava obligātā likme ir patiesība par bērnu. Kur es esmu ko saklausījis aplam?
- Gadījumā ar bērnu, Kains sacīja. Vainīgs bija Ernsts. Kurš izgāja no rāmjiem. Viņš ir samaksājis.
Kains pacēla trīs kārtis un izlika tās uz galda, tur bija kreiča kungs, ercena devītnieks un kārava divnieks.
- Tu esi atbildīgs, Kaspers sacīja.
- Es nožēloju. Māte Marija apgalvo, ka neviens grēks nav tik liels, lai to nevarētu nožēlot.
- Un kā ar taisnīgumu? Kaspers jautāja.
-Tu esi nikns. Kā armija. Vai atbildēsi uz šo likmi, tu esi nikns kā viena vīra armija?
Kāršu vēdeklis sagriezās Kaspera acu priekšā.
- Kas ir pamudinājis uz tādu jēra dievbijību? viņš vaicāja.
- Tikšanās ar meiteni. Ar Māti Mariju. Es pārdošu visu. Nodošu visu Rābijas fonda rīcībā. Es nožēloju. Absolūti. Es gaidu, kad tu solīsi.
- Palīdzi man ar hronoloģiju! Kaspers teica. Pērnā gada augustā visi divpadsmit bērni ir sapulcējušies Kopenhāgenā. Viņi griežas pie tevis. Tu kaut ko piedāvā. Vai nokārtot zemestrīces? Vai viņi spēja panākt, ka tās notiek? Vai viņi spēj manipulēt ar fizisko pasauli? Vai tikai prognozēt to?