Garāmgājēji apstājās. Vistuvāk kāpnēm stāvēja kāda sieviete. Vienu fantastisku mirkli Kasperam šķita, ka tā ir Asta Borello. Tas būtu bijis monumentāls sinhroniskums.
Tad viņš ieraudzīja, ka tā ir svešiniece. Un savā ziņā tas bija atvieglojums. Kad kosmoss ceļ priekšā labvēlīgas sagadīšanās, ir tīkami, ja nepārdozē.
Kains aizlocījās garām sievietei un metās skriešus, prom pa Bredgādi. Kaspers pamāja skatītājiem ar roku. Klanīdamies viņš atpakaļgaitā atkāpās uz garderobēm.
Viņš devās pa gaiteni, apģērbās, ārā iedams apstājās pie vienas no mazajām kabīnītēm. Vannā sēdošais vīrietis bija aizslēpies aiz avīzes, Kaspers ienāca telpā.
- Piedošanu par traucējumu, viņš teica, bet es vados pēc skaņas. Mani neliek mierā ilgas vēl pēdējo reizi paklausīties, kā skan Scbaffbausen Kara zirgs. Un iemest aci tavā avīzē.
Vīrietis paņēma avīzi malā, tas bija Veidebīls, viņi abi lūkojās uz tīkkoka krēslu blakus vannai, uz rūpīgi salocītajām drēbēm stāvēja rokas pulkstenis.
Advokāts pasniedza Kasperam avīzi, viņš uzgāja meklēto, Dānijas Loto pēdējās izlozes rezultāti bija pēdējā lapā. Kaspers izvilka savu biļeti, viņa pirksti pārskrēja pār numuriem, viņš atrada savējo, viņa loterijas biļete bija vinnējusi. Viņš palika rāmi stāvam, kādu minūti.
- Manai loterijas biļetei ir vinnests, viņš sacīja. Seši miljoni. Šī te ir astotdaļas loze, tas nozīmē, ka es esmu nopelnījis septiņsimt piecdesmit tūkstošus. Un man ir jāatzīst, ka tikko, pirms pāris sekundēm, bija īss brīdis, kad mani piepildīja ne jau pateicība Dievišķajam, bet gan sarūgtinājums par to, ka es reiz Kampmansgādē neaizgāju atpakaļ pie savas iemīļotās tiesu izpildītājas Astas un neaizņēmos taukšķi, un nenopirku veselu lozi, vai saproti, par ko es runāju?
Advokāts papurināja galvu.
- Alkatība, Kaspers teica, ir viens no garīgā progresa visāķīgākajiem šķēršļiem. Tomēr, paldies Dievam, es jau nākamajā mirklī sajutu, kā aizsākas sirds lūgšana, tā skan vēl tagad, es lūdzos Svēto Cecīliju, es nezinu, vai tu viņu pazīsti, viņa ir mūzikas svētā aizbildne.
Kasperam aiz muguras bija kustība, gaitenī stāvēja diakons.
- Es atvainojos par pirmītējo incidentu, Kaspers bilda, ber kā jums var ienākt prātā atvērt durvis tādam mandrilam kā Kains, tas iet pāri manai saprašanai.
- Ja kāda vieta vai atmosfēra ir vispatiesākajā nozīmē dievišķa, diakons atbildēja, tad tā nevar būt slēgta nevienam.
Visi trīs vīrieši saskatījās. Kaspers apjauta, ka ir kļūdaini novērtējis Austrumu baznīcu. Varbūt tā tomēr beigās atvērsies modernajai pasaulei un pārdzīvos to.
- Vai tas attiecas arī uz mūsu draudzeni, viņš iejautājās, Māti Mariju — Bagsvērdas metropolīti?
Diakonam vajadzēja brītiņu, lai atbildētu.
- Pie tā mums vēl būs jāpiestrādā, viņš sacīja.
Kaspers salocīja loterijas biļeti.
- Uz šīs biļetes ir vairāki numuri, viņš sacīja. Tālruņa numuri un citi. Arī vinnesta numurs. Man neviens no tiem nebūs vajadzīgs. Tur, uz kurieni es dodos.
Viņš iebāza loterijas biļeti diakonam virssvārku kabatā.
- Simbolisks pienesums, viņš bilda. Kristietības darbam, integrējot sarežģītas kundzītes.
Diakons pavadīja viņu ārā.
- Kā būtu ar mazo vārdiņu "paldies"? Kaspers vaicāja. Lai nu kā, tas ir tuvu pie miljoniņa.
- Pahoms, večuks atteica, apmēram 307. gadā vairākus no tiem klostera likumiem, ko piemērojam vēl šodien, saņēma pa taisno vīzijā no Dieva. Vīzijā tika arī sacīts, ka tad, ja kāds sniedz žēlsirdības dāvanu brāļiem un māsām, tad jāpateicas ir devējam.
Kaspers un diakons saskatījās. Tad Kaspers palocījās.
- Paldies! viņš sacīja. Tev. Austrumu baznīcai. Un Dānijas Loto.
3
Viņš novietoja mašīnu Nībrovejā. Tāpat kā iepriekšējo reizi. Tikai šoreiz, apbūvei beidzoties, viņš devās uz ezera krastu.
Viņš bija spiests iet gluži lēnītēm. Viņš varēja būt nokrities par piecpadsmit kilogramiem. Nebija atlicis nekādu tauku, pat uz pakaļas ne. Viņam bija asinsizplūdumi jau no sēdēšanas uz krēsla, kamēr viņu nopratināja.
Viņš atrada kādu vietu iepretim mazajai kupola baznīciņai, taču skatu uz klosteri aizsedza koks. Viņam izdevās kaut kā pārtrausties pār sētu. Bet viņš bija spiests palikt guļam zālē, minūtes desmit, iekams varēja turpināt ceļu.
Viņš iegāja galvenajā ēkā pa sānu durvīm. Gaiteņi bija tukši. Tālumā viņš dzirdēja misi. Viņas dziedāja kaut ko no Baha, vienu no Lieldienu kantātēm, ar vārdiem "Priecājieties, sirdis!".
Aiz mūzikas viņš saklausīja meklēto.
Viņš uzbrauca ar liftu uz viesu spārnu. Viņas bija iemitinātas tajā cellē, kas bija bijusi viņējā. Kad viņš vēl bija mūķene.
Viņš pieklauvēja un iegāja iekšā. Stīne un Klāra Marija sēdēja uz gultas un dzēra tēju. Viņām starpā atradās leļļu kalns. Viņš paņēma krēslu, to, uz kura bija sēdējusi Zilā dāma.
Skanējums apkārt viņām bija lielāks nekā telpa, tas bija velvjains, kā katedrāle. Viņš bija to dzirdējis iepriekš, ka vecāku un bērnu interference mēdz pieņemt šādu formu, kad ir mīlestība. Un kad gan sieviete, gan bērns izskatījās kā no sengrieķu mitoloģijas nākušas.
Viņš nebija piederīgs šai skaņu ainai. Viņam tajā nebija vietas. Viņš neizturēja kvalifikāciju. Viņu nekad tajā neielaidīs. Bija par vēlu.
- Labi gan, ka tu atnāci! meitene sacīja. Tev būs man jālasa vakara pasaciņas. Un pēc tam jāspēlē. Gan uz vijoles, gan uz klavierēm. Kaut ko no tā tur Baha. Katru vakaru.
Viņa panācās tuvāk.
- Es sēdēšu tev klēpī. Tev būs jāmīļo mani. Katru vakaru. Es esmu ļoti mīlīga.
Viņa sāka dungot. "Bona Nox".
Viņam sāka svīst paduses.
- Būs vajadzīgs ilgs laiks, viņa teica. Ilgs, ilgs laiks. Iekams tu būsi samaksājis. Par to, ka tevis nebija, kad es biju maziņa.
Viņa noplātījās uz leļļu pusi.
- Divsimt Rratz lelles. Viņas bija man apsolījušas piecus simtus. Viņas bija man apsolījušas!
Viņa piecēlās.
- Čau! viņa sacīja. Es eju ārā spēlēties.
Nonākusi viņam pretī, meitene apstājās. Pārlaida ar pirkstu galiem gar žokli. Kā pieaugusi sieviete.
- Viņa ir mana, viņa bilda. Mana mamma. Tikai mana.
Viņš pamāja ar galvu.
- Man šķiet, tev nevajadzētu viņai neko teikt, viņa sacīja. Neko tādu, ko arī es nevarētu dzirdēt.
Viņš vēlreiz pamāja ar galvu. Meitenes starojums bija nesatricināms. Kā Karajanam. Neviens nebija varējis neko iebilst Karajanam. Ne Rihters. Pat ne Bergmans.
Un prom viņa bija.
Viņš nogaidīja, kamēr izveidojās Stīnes pašas skanējums. Arī tas bija telpa. Mazliet savādākas formas nekā tā, kas viņai bija kopā ar meiteni. Viņš bija dzirdējis šo telpu kopš pirmās reizes. Jūrmalā. Viņam bija uznākusi vēlēšanās ieiet tajā. Vēlēšanās nebija īstais vārds. Viņš bija iesūkts tajā. Un pēc tam nekad nebija ticis laukā. Nebija gribējis.
Tā bija brīva telpa. Nekādu mēbeļu, uz kurām piemesties. Nekādu lamatu. Nekādas rezervētības. Un tomēr. Kādā vietā ieeja vienmēr bija bijusi aizliegta. Bet tagad viņam vairs nebija nekā, ko zaudēt.
- Tu divus gadus sēdēji Horsensas cietumā, viņš sacīja. Pirms es tevi satiku. Par slepkavību.
Viņš bija sēdējis pretī dažnedažādiem noziedzniekiem. Tāds ir cirks. Vispusīga pasaule. Slepkavības vienmēr ietvēra sevišķs skanējums. Kaut kāds galējību skanējums. Tas parādījās tagad, cellē. Vārdiem piemīt tāda īpašība. To skaņas kvalitāte vien aktivizē gabaliņu realitātes, ko tie nosauc.