- Viņš bija mīļākais, viņa sacīja. Viņš mani izvaroja. Tas notika, kad viņš sāka mani tvarstīt otru reizi.
Viņš ieklausījās viņas sistēmā.
- Tādā gadījumā, viņš teica, izvarošana ir ceļš, kuru es neparko neizvēlēšos iet.
Viņa piecēlās, pienāca klāt un apstājās viņam aiz muguras.
- Par to man ir prieks, viņa sacīja. Par to man, nolādēts, ir prieks.
Viņa ar roku noglauda viņa skaustu. Viņa releji atslēdzās. Smadzenes atslēdzās. Sinapses pārstāja šaudīties. Viņš bija dabūjams par pliku paldies, ja vien tiktu savākts. Viņam nebija nekādu bloku pret Stīni. Ārā viņš dzirdēja bērnu smieklus.
- Cik ilgi viņi te būs? viņš jautāja. Bērni.
- Viņi lidos mājup rīt. Visi, izņemot Klāru Mariju.
- Kā tur bija ar to zemestrīces prognozēšanu?
- Man bija kaut kas jāizdomā. Lai izskaidrotu tev viņas un manējo kontaktu.
Kaut kur dziļi, dziļi iekšā viņam iezvanījās trauksmes signāls. Bet tas bija pārāk tālu prom. Viņš sajuta viņas delnu siltumu. Gluži kā sveloņu. Viņa dzirde izslēdzās.
4
Viņš pamodās un zināja, ka sieviete un meitene ir viņu pametušas.
Viņš bija gulējis ciešā miegā. Sapnī bija rādījušies rēgi, kā opija reibulī. Ķermenis bija nomocīts, acis miega opijlīmes aizlipinātas. Viņš noskenēja ēku, viņas bija prom. Viņš izstreipuļoja gaitenī un atvēra durvis uz viņu celli. Viņas nebija gulējušas gultā. Leļļu nebija. Viņu drēbju nebija.
Viņš iešļāca sejā aukstu ūdeni. Spogulī redzamā seja vairs nebrēca pēc sieviešu žurnālu lasītāju uzmanības. Tā brēca pēc plastiskās ķirurģijas. Pēc Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas.
Viņš saklausīja vienu no rīta dievkalpojumiem. No baznīcas. Mūra sienu izsijātu. Sešdesmit sievietes ekstāzē. Kamēr viņš pats tik tikko spēja noturēties kājās.
Mazs būdams, kad visi telšu īpašnieki bija bijuši vīrieši un visas mātes — sievietes, viņš bija vēlējies, kaut valdīšana pasaulē varētu notikt pēc sievišķīga principa. Tagad, kad tas bija sācis piepildīties, viņam uzmācās šaubas.
Viņš klumburoja pa baltajiem gaiteņiem. Ar sajūtu, it kā rāpotu uz visām četrām. Pie gala istabas viņš palika stāvam un klausāmies.
Runātāja bija afrikāniete.
Kaste, viņa sacīja. Ar trīssimt lellēm. No rotaļlietu veikala Fdetter BR. Tā nevar būt pazudusi. Jums tā noteikti kaut kur stāv.
Mistiķiem un klauniem ikviena pēkšņi radusies situācija uzdzirkstī saules gaismā. Kā vizuāls un audiāls dārgakmens. Viņš atvēra durvis.
Viņa sēdēja pie Zilās dāmas rakstāmgalda. Kāja bija ģipsī. Grieztās brūces sejas tumsā zaigoja rozā. Tās dzija.
Viņš dzirdēja, ka ir pagājusi vismaz diennakts, kopš viņa gulējusi. Un ka viņa spēj to paciest.
- Kur viņas ir? viņš jautāja.
Viņš pats dzirdēja, ka balsi klāj putekļi un sveķi.
- Viņas tev atrakstīs. Mēneša laikā.
Ja viņas vietā atrastos jebkurš cits, Kaspers būtu izspiedis atzīšanos. Bet šis nebija īstais brīdis, lai pašrocīgi sakropļotu sevi.
Aizsākās lūgšana. Viņš juta savu elpošanu. Viņa sistēma gatavojās pēdējam uznācienam. Viņas acis kavējās pie viņa. Viņš zināja, ka tad, ja pieļaus kaut vienu kļūdu, afrikāniete izslēgs viņu no spēles.
Viņš nolika viņai priekšā mašīnas atslēgas.
- Es biju spiests nozagt auto, kad vakar devos šurp. Tas stāv pie Nībrogordas mājām. Karaliski zils BMW. Mani māc bailes, ka tad, kad to atradīs, tas kaitēs jūsu godam. Es pagaidām esmu palaists brīvībā saskaņā ar jūsu ārsta slēdzienu. Mašīna ir jānogādā uz Bellahojas telšu laukumu. Kā tev šķiet, vai mēs varētu pierunāt kādu no mazajām novicēm to aizdzīt?
Viņas acis nolūkoja Kasperu. Viņš pievērsa savu skanējumu un uzmanību kāju pēdām. Tieši tā viņš bija iztīrījis Eiropas pokera salonus. Nekādas pievēršanās sirdij. Nekādas izlikšanās. Tā vietā viņš bija nolaidis savu uzmanību pie kāju pēdām.
Viņa piecēlās.
- Tu dabūsi viņas atkal redzēt, viņa sacīja. Stīni un Klāru Mariju. Var arī paiet gads. Viss prasa tik laika, cik tas prasa. Bet tu dabūsi viņas redzēt.
- Es esmu pilnīgi mierīgs, viņš atteica.
Viņa staigāja ar vienu pašu kruķi. Bez svara. Brīdi viņš palika sēžam un vienkārši Izbaudīja šo skatu. Arī Bahs būtu tā darījis. Pat ja viņš patlaban sacerētu "Fūgas mākslas" pēdējo daļu.
Viņš pagriezās pret telefonu. Ieklausījās lūgšanā. Tagad viņam pēdējo reizi būs jātiek garām sliekšņa sargātājai. Pēdējo reizi jāaizmānās garām letei. Pēdējo reizi jāiemanevrē prāvos melos. Kaspers manīja, ka tas nebija tikai viņa paša dēļ vien. Ka viņā un caur viņu aktīvs bija kas lielāks. Vai Mūsu IevsMāmiņa? Tā mēs varam cerēt. Bet vai jebkad varam būt pilnīgi pārliecināti?
Viņš piezvanīja uz F&tter BR, uz galveno nodaļu, Roskildevejā. Klausuli pacēla jauna sieviete. Viņš nebija varējis neko sagatavot, viņš taisnā ceļā sekoja balss atvērtībai. Līdz trīsdesmit gadu vecumam cilvēki vēl nav atmetuši ticību tam, ka patiesi dižais var gadīties pēkšņi.
- Te zvana Galma pārvaldnieks, viņš sacīja. Mēs gribētu pasūtināt piecsimt Bratz leļļu. Ar mašīnām un drēbēm, un visiem piederumiem. Iesaiņotas kastē. Vai tās var piegādāt stundas laikā? Tā ir diplomātiskā dāvana. Jānogādā otrpus Premjera dienesta rezidencei, starp Bagsvērdu un Lingbīsē ezeru. Tur ir diskrēta preču piegādes ieeja.
- Sanāks divas kastes, viņa sacīja. Uz paletes. Ar kurjerpastu. Mums visas mašīnas ir aizņemtas. Un mums leļļu nav noliktavā, vedējiem vajadzēs drusku laika, lai tās savāktu pa veikaliem.
- Būs jau labi, Kaspers sacīja. Mēs bruņosimies ar karalisku pacietību.
- Kam lai es nosūtu rēķinu?
Kaspera apziņa bija nogulsnējusies pie kāju pēdām. Lūgšana bija neatslābstoša.
- Pa tiešo uz Amālienborgu. Pasta indekss nav nepieciešams. Un mums parasti ir divdesmit procentu atlaide.
Viņš gaidīja mašīnu ezera krastā. Bija pavasaris. Ceļā uz vasaru. Tā piebrauca pēc stundas. Milzīga kā īsts pārcelšanās servisa
kravas auto. Tam pie stūres sēdēja skanējums, kuru Kaspers pazina. No tālas pagātnes. Viņš identificēja seju. Tā piederēja vienam no mazgadīgajiem nažu vicinātājiem, kas bija palīdzējuši viņam iekļūt Konon ēkā. Viņam blakus sēdēja tumšmatainais četrpadsmitgadīgais zēns.
Kaspers dzirdēja, kā viņu skanējums izplešas šokā. bet sejas neko nenodeva.
Viņš aizņēmās no puišiem izbīdāmo nazi. Uzšķērda kasti. Izgāza iepakojumus ar lellēm mašīnā. Līdz kaste bija piepildīta līdz pusei. Viņš izgrieza ar nazi kartonā trīs caurumus.
- Tagad es ierāpšos iekšā, viņš teica. Jūs aiztaisīsiet vāku aiz manis. Un aizlīmēsiet ar līmlenti.
No kravas kastes grīdas viņš paņēma divas riepu sviras. Mēs tiekam vadīti, kā Augustīns sacīja, un Ramana Maharši pēc viņa. Tik un tā nenāk par ļaunu veikt piesardzības pasākumus.
- Tā ir pasaka, jaunākais zēns teica. Es to zinu. No skolas. Dāņu pasaka. Pēc tam mēs tevi iemetīsim upē.
- Ne vella nebija!
Viņš izstāstīja ceļu atpakaļ uz klosteri.
- Kabinetā sēž afrikāniete. Viņai acis ir tik lielas kā vienam no Korāna briesmoņiem. Bet neļaujieties bailēm! Sakiet, ka jums ir sūtījums ar lellēm. Nosūtīts pirms vairākām dienām. Bet aizkavējies. Un kur lai to nogādā? Viņa iedos jums adresi. Jūs aizbrauksiet uz turieni. Uzliksiet mani uz ratiņiem. Un ievedīsiet līdz galam iekšā.