Kaspers ierāpās kastē. Puiši nepakustējās.
- Tu esi kļuvis tievāks, mazākais sacīja. Kopš pēdējās reizes, kad tevi satikām. Nav arī nekāds brīnums. Ar tavu dzīvesveidu.
Kaspers iekārtoja sev guļvietu. Starp iepakojumiem.
- Bet ar finansēm tev noteikti viss joprojām kārtībā, zēns teica.
Kaspers iztukšoja kabatas. Atrada pēdējos piecus tūkstošus. Pastiepa uz priekšu.
- Tu esi izmisis cilvēks, zēns sacīja. Varētu mēģināt izdarīt uz tevi vēl lielāku spiedienu. Mums vajag kādu drusku arī par riepu svirām.
Kaspers izgrieza kabatas otrādi, tās bija tukšas.
- Bet pildspalva?
Viņš pasniedza zēnam tintes pildspalvu. Puiši aizvēra vāku. Aizlīmēja kasti ar līmlenti.
- Tu tiksi nogādāts līdz pašam saņēmējam, jaunākā balss sacīja. Pat tad, ja adresātu apsargā velni. Zvēru pie Korāna. Es vienmēr esmu izpildījis savu līguma daļu.
5
Viņš juta, kā kasti uzceļ uz ratiņiem. Dzirdēja puišu piepūlēto elpu, stumjoties augšup pa nogāzi. Dzirdēja satiksmes maģistrāles. Atbalsi no vaļējiem laukumiem un parkiem. Vēja čaboņu banānpalmās. Viņi bija pie Botāniskā dārza. Pie Ģeoloģijas muzeja. Ceļā uz Kopenhāgenas observatoriju.
Viņiem acīmredzot līdzi bija sliedes, viņi pārstūma ratiņus pār durvju slieksni un ieripināja liftā. Viņš vairs neatcerējās, cik liftu bija bijis pēdējo mēnešu laikā. Bezgala daudz. Viņš zināja — kaut kādā ziņā šis būs pēdējais.
Viņu aizveda pa gaiteni un iestūma pa kādām durvīm, viņš dzirdēja, kā telpa ap kasti iegūst kupola formu — vai arī viņš pats. Kaste tika nocelta no ratiņiem. Puišu soļi attālinājās, viņam apkārt iestājās klusums.
Nevis parastais klusums. Tas klusums, kuru Mūsu TēvsMāmiņa būs uzmodulējusi brīdī, kad viņa atvēra muti un sacīja: "Lai top gaisma!"
Viņš sakopoja pēdējos spēkus, atspērās pret vāku un atrāva to vaļā.
Telpai bija kupola forma. Tā bija pati observatorija, griesti bija ideāla puslode, veidota no divkārša liekuma vara plāksnēm. Pie sienas sākās milzīgs spodrināta misiņa un bronzas teleskops, uzmontēts uz sliedes, kas gar sienu aprakstīja pilnu apli. Atzvilis pret okulāru, stāvēja Josefs Kains.
Zem kupola cauruma, aplī apkārt Kaspera kastei, sēdēja visi divpadsmit bērni. Stīne un Zilā dāma. Andrea Finka. Dafijs. Kuģojošā sarkanā biete. Skrodera pozā. Kā grupu terapijas muļķīši. Kā austrumzemju mūķenes pūdžā laikā.
Nevar sabūt trīsdesmit gadu šovbiznesā, negūstot izdevību vairākos gaumīgos gadījumos papriecāties par plikām sievietēm, kas izlec no tortes. Tomēr Kasperam nekad nebija bijis izdevības pilnībā ieklausīties šo sieviešu situācijā. Tāda viņam bija tagad.
Viņš izjuta dziļu gandarījumu. Vienu brīdi viņam apkārt esošās sejas aiz izbrīna bija zaudējušas izteiksmi. Vienu brīdi klusums atkāpās no visvarošajām sievietēm un fantastiskajiem bērniem. Un pilnskanīgi skanēja bezpalīdzīgais pārsteigums. Teiciens "kā no debesīm nokritis" būtu pilnībā atbilstošs. Pat Zilās dāmas gadījumā.
Tajā brīdī Kaspers sajuta, ikviens zem observatorijas kupola sajuta, ka Mūsu TevsMāmiņa, pat vissvētākajos saietos, tur klaunu pēdējam brīdim, kā trumpja kārti piedurknē.
Tad atjaunojās klusums.
Zilā dāma piecēlās, paņēma krēslu, bērni atbrīvēja vietu. Viņa nolika krēslu aplī.
- Kaspers Kronē, viņa teica. Avanti. Esi no sirds sveicināts.
Gar sienām stāvēja ceļasomas, jau tagad ar divpadsmit dažādu aviosabiedrību birkām. Viņš bija liecinieks atvadām.
- Bērni ne brīdi nebija nolaupīti, Kaspers sacīja. Viņi tajā piedalījās brīvprātīgi. Bija sadursmes. Tomēr brīvprātīgums. Viņi noslēdza darījumu ar Kainu. Par ko tas bija?
"Kauns" nebija tas vārds, ko viņš būtu attiecinājis uz pretī esošajiem bērniem. Taču tagad šī sajūta kļuva klātesoša. Izcilā veidā disonantiska. Kā Bēthovena "Devītās simfonijas" pēdējās daļas sākums. Bērni izskatījās — visi kā viens tie izskatījās — pēc desmit līdz četrpadsmit gadus veciem seksuālajiem noziedzniekiem, kuri pieķerti nodarījuma vietā un kuriem tagad, tāpat kā mums, visiem pārējiem, jāmēģina saprast, kā lai dzivo tālāk un saglabā cienīgumu un ticību brīvajai gribai, kad esi atklājis, ka mēs kā sānpelžvēži dzīvojam uz muguras valim, kas sevī iemieso zemūdens spēkus, pār kuriem mums nav teikšanas.
- Viņi gribēja sapulcēties, Zilā dāma sacīja. Te, Kopenhāgenā. Viņi gribēja atkal satikties. Tas ir ļoti grūti un dārgi. Sapulcināt divpadsmit bērnus. Mēs to darām reizi gadā. Ar lielām pūlēm. Viņi panāca, ka to izdara Kains.
Kaspers paraudzījās uz vīrieti pie tālskata.
- Tu, viņš sacīja, tu pat nepārvestu deviņdesmitgadīgu večiņu pāri šosejai, iepriekš nenoskaidrojis viņas kredītspēju. Ko tu dabūji pretī?
Viņš manīja sievieti izsveram savus vārdus.
- Viņš domāja, ka bērni spēj kaut ko paveikt. Fiziskajā pasaulē. Ka apziņa, ja tā spēj sasniegt stāvokli, kurā esamība vēl nav noformējusies, spēj ietekmēt fizisko realitāti. Protams, tas bija naivi.
- Protams, Kaspers atteica.
Noklusējumi nostājas situācijas perifērijā, kā netīras skaņas sēru apmale. Telpa trīcēja no nepateiktā. Kaspers zināja, ka Mūsu TēvsMāmiņa norādīs uz kādu, kuram būs jārod izeja no tagadnes. Viņš cerēja, ka tas nebūs viņš.
Tā bija klusā meitene.
Klāra Marija piecēlās.
- Josef! viņa sacīja. Māte Marija! Dafij! Andrea! Suenson! Es labprāt aprunātos ar jums ārpusē. Bez lieciniekiem. Mirklīti.
Tas tika pateikts dziļā nopietnībā. Lielā, nevainīgā svinīgumā. Atsevišķos gadījumos bērna uzstājība ir tik spēcīga, ka visi ir spiesti tai ļauties, — mazais zēns "Ķeizara jaunajās drēbēs", jaunais Jēzus templī. Zilā dāma piecēlās kājās. Kains arī. Dafijs. Andrea Finka. Jūras spēku virsnieks.
Viņiem būtu vajadzējis palikt sēžam. No brīža, kad viņi piecēlās, viņiem nebija nekādu izredžu.
Meitene pieturēja viņiem durvis. Viņi izgāja laukā. Tad viņa aizvēra tās no iekšpuses. Un aizslēdza.
Durvis izskatījās kā no tiem laikiem, kad observatorija tika celta. No masīva ozola. Smagas kā baznīcas durvis.
Meitene pagriezās pret bērniem un Kasperu. Tad uzsmaidīja.
Smaids bija tāds, no kura Kasperam radās vēlēšanās ielīst atpakaļ kartona kastē. Bet bija par vēlu. Tieši tāpēc ir jāapdomājas, iekams no tiesas doties ceļā, kas ved laukā no paša personības. Bieži vien nekāda vienkārša atpakaļceļa īsti nav.
- Es nezinu, kādas ir tavas domas par karu, meitene sacīja.
Kaspers neatbildēja.
- Mēs domājām, ka tad, ja pasaulei kaut ko parādītu, kaut ko pilnīgi neticamu, tad varbūt izdotos panākt, ka tā saprot. Ka pieaugušie saprot. Ka pārstāj karot.
Kasperam mutē bija sausums. Bet reizē acis slapjā vietā.
- Ļoti skaista doma, viņš sacīja. Ko jūs gribējāt parādīt pasaulei?
- Ja nu tas būtu kas liels, viņa teica. Par ko uzzinātu visa pasaule. Atgadījums kādā pilsētā. Kur nevienam nekas nenotiktu. Bet kur būtu redzams, cik dārgi tas varētu izmaksāt. Ja mēs neliktos mierā. Tas ir vienīgais, no kā cilvēkiem ir pa īstam bail. Zaudēt naudu. Tad varbūt izdotos viņus sakliegt.
- Un pie viena izsist sev piecsimt bārbiju, viņš sacīja.
Viņa pasmaidīja. Tas nebija smaicis, kādu meita velta