tēvam.
- Viens otru taču neizslēdz, vai ne? viņa sacīja.
Kaspers pamāja ar galvu. Viņam bija stīvs sprands. It kā attīstītos straujš meningīts.
- Bahs arī tā būtu sacījis, viņš atbildēja.
Viņa pienāca viņam klāt.
- Mums ar tevi, viņa teica, ies jautri!
Viņš atvirzījās no meitenes. Viņas skanējums kļuva nāvīgi nopietns.
- Mēs domājām. Ka tad, ja tas būtu pietiekami svarīgi, nebūtu nekā tāda, ko nevarētu izdarīt.
- Tavs tēvs vienmēr ir strādājis pēc tā paša principa, viņš sacīja. Lai tikai aizsniegtu viņu sirdis.
Viņa ieņēma vietu aplī.
- Vai jūs iegremdējāt zemi? viņš jautāja. Vai apziņa var izmainīt fizisko esamību?
Varbūt viņa nedzirdēja Kasperu. Varbūt viņa bija nogriezusi klusāk viņa kanālu, viņš manīja dusmas, kas aizrāva viņam elpu.
- Tu atceries, es gribēju kļūt par piloti, viņa teica.
Viņa ieskatījās Kasperam acīs.
- Ir tāds pirmsstarta pārbaudes saraksts, viņa sacīja. Pirms motoriem. Altimetrs. Elektrosistēma. Degvielas sistēma. Navigācija. Maršruta ielāde. Radiobākas frekvence. Esmu par to lasījusi. īstās grāmatās. Vai palīdzēsi man kļūt par piloti, kad es būšu liela?
Viņš nepakustējās.
- Mēs iedarbinām motorus, viņa teica.
Divpadsmit bērnu sejas bija atvērtas. Možas jo možas. Atbrīvotas kā miegā. Bet ar plaši atplestām acīm.
- Vai jūs to sarīkojāt? Kaspers jautāja. Vai jūs izraisījāt zemes iegrimšanu?
Viņa palūkojās uz Kasperu.
- Varbūt tā vienkārši iegadījās, viņa sacīja. Nejauši. Un mēs to iepriekš itin kā sajūtām. Kā tev šķiet?
Viņš manīja telpu sabiezējam. Mati viņam uz galvas saslējās stāvus. Kā atrodoties elektrostatiskajā ģeneratorā.
- Daļa bija rakstīta angļu valodā, viņa turpināja. Cabin ready. Doors released.
Viņš aplaida skatienu bērniem. Tie cits pēc cita palocīja galvu. Kaspers būtu ņēmis kājas pār pleciem. Bet viņš zināja, ka ir par vēlu. Smadzeņu kontrole pār ķermeni bija pārtrūkusi.
- Ready for pushback, meitene sacīja. Kopenhāgenas observatorija ar Kasperu Kroni un Stīni, un viņu meitu, un draugiem ir cleared for pusbback.
Viņa pacēla abus rādītājpirkstus.
Vienu brīdi ēka vibrēja. Ne briesmīgi, tomēr pilnīgi nepārprotami. Vai arī tā bija viņa paša drebēšana.
Tad tā pārvērtās par gaismu. Vai arī viņam bija pārstājusi darboties redze.
Viņš juta observatoriju paceļamies gaisā un pārsniedzam skaņas ātrumu. Viņš ieskatījās meitenei acīs. Tas bija absolūti mierīgas.
Varbūt viņi cēlās vertikāli augšup. Viņš vērās laukā pa to, kas varbūt bija šīs ēkas gaismassienas, varbūt — halucinācijas, varbūt — jauna veida vizuālie uztvērumi. Viņš domājās redzam, kā zem viņiem prom krīt Kopenhāgena, itin kā pilsēta grimtu bezdibenī. Bet vai mēs jebkad varam būt pilnīgi pārliecināti?
Viņš juta, kā no diafragmas uz augšu spiežas vēmiens. Viņam šķita, ka ir samierinājies ar nāvi. Tagad, kad tā sēdēja viņam pretī, bērna izskatā, viņš atskārta, ka tā nav riesa. Kad tā stundiņa sita, viņam negribējās mirt.
- Ved mūs atpakaļ! viņš teica. Nosēdini mūs!
Viņa balss bija pūkaina kā pīpslauķis.
Meitene atkal pasmaidīja. Viņai bija izkritis priekšzobs. Vai izsists. Tas bija bezzobu smīns. Kā lielajām raganām.
- Vai varētu tevi pierunāt? viņa sacīja. Pamēģināt vēlreiz? Ar mammu?
Viņa seja bija sviedru maska. Gaismas sviedru.
- Tā ir šantāža, viņš teica. Garīga šantāža.
- Pati labākā, viņa sacīja.
Viņš pacēla rokas.
- Lai notiek, viņš bilda.
- Zvēri! Pie Mūsu TēvsMāmiņas.
- Tā ir zaimošana. Dieva vārda nelietīga valkāšana.
- Vai tu vari atļauties šādi tielēties?
Viņš pacēla roku, lai zvērētu.
Tajā brīdī tika atspertas vaļā durvis.
Spērējs bija Kains.
Kasperu piepildīja sava veida respekts pret viņu. Durvis gan nebija tādas kā vēl pirms minūtes, tās bija lāsmojošas kā akvarelis, vibrējoši spīdīgas. Tomēr tās joprojām bija no ozolkoka.
Durvīs stāvēja Zilā dāma. Lielākā daļa viņas bija pārvērtusies par varavīksnes gaismu. Bet ne visa. Un atlikusī daļa bija dusmīga.
Viņas dusmas bija fantastiskas. Kaspers uzreiz saprata, ka viņam ir jānovērtē šī skaņa. Ka izdevība to dzirdēt viņam negadīsies bieži.
Klāra Marija! viņa teica. Taisi to ciet!
Tonis bija tāds, kādam līdzīgu Kaspers nekad nebija dzirdējis. Balss bija autoritatīva kā patiess pastardienas pareģojums. Tā neko nepieprasīja. Tā vienkārši izveidoja jaunu realitāti.
Nekādas piezemēšanās nebija. Vienā brīdī zaigojošā kolba šķita lidināmies četrsimt metru virs pilsētas, un vienlaikus ārpus laika un telpas, absolūtā klusumā, fluorescējoša, caurspīdīga. Nākamajā brīdī atjaunojās realitāte. Viss pa vecam. Nekā nav bijis. Un nekas vairs nav, kā agrāk.
Kamēr tas norisinājās, Kaspera galva bija bijusi iztukšota. Tagad viņa paša psiholoģija gāzās viņam virsū kā aizturēts paisuma vilnis. Un pirmā doma bija — ja varētu kļūt par šo bērnu impresāriju!
Vai tas nav tas, uz ko mēs visi tiecamies? Lai bērni mūs apgādātu un mēs varētu sēdēt ar saslietām kājām, ļaujot vakara kāsītim apņemt pirmsmiega drinku, apziņā, ka mums algoti ļaudis gādā, lai mūsu ietaupījumi nes pēc iespējas lielāku peļņu.
Tad cauri izlauzās lūgšana. Viņš apjauta, ka tad, ja tu ar Mūsu TēvsMāmiņu brauc ar ātrumu četrsimt kilometru stundā un tver pēc ceļmalas kokiem, lai noplūktu augli, tad vislielākā varbūtība ir tā, ka tev noraus roku.
Viņš sastapās ar Zilās dāmas skatienu. Viņas skanējums pieņēmās spēkā. Sajūta bija, kā raugoties ūdenī, kas žvadz no dārgakmeņiem.
- So te, viņa sacīja, mēs paturēsim pie sevis. Vēl kādu laiku.
Kains stāvēja viņai cieši līdzās. Viņa aplika viņam roku ap
vidukli.
Kasperam šis šoks bija savā ziņā lielāks nekā pirmītējais. Viņš atmuguriski atgāzās lūgšanā. Nav nekā tāda, ko Dievišķais nespētu panest.
- Lai kristietība varētu izdzīvot, Zilā dāma sacīja, ir jānotiek būtiskām pārvērtībām.
Viņa būtu varējusi dabūt jebkuru. Viņa būtu varējusi dabūt kādu no šiem četrpadsniitgadīgajiem zēniem. Mazliet citos apstākļos viņa, iespējams, būtu varējusi dabūt viņu pašu, Kasperu Kroni.
- Tu būtu varējusi dabūt jebkuru, Kaspers sacīja. Kāpēc jāņem tieši Klibais velns?
ļosefs Kains izslējās staltāks.
- Es esmu grandiozā nožēlas procesā, viņš sacīja. Es attīrīšos. Kļūšu par jaunu cilvēku. Esmu runājis ar Mariju par iespēju veikt mūža grēksūdzi.
- Tam vajadzēs pāris gadu, Kaspers atteica. Tev bez mitas runājot divdesmit četras stundas diennaktī.
Kains salocījās lēcienam. Kaspers novicinājās ar riepu svirām. Maigi, aicinoši, kā ar ķīniešu vēdekļiem.
Kāds viņam pieskārās, tā bija Stīne. Viņš piezemējās pats savā ķermenī.
Viņa stāvēja viņam aiz muguras. Kā tolaik, kad viņš noņēma grimu. Pagātnē, kura vairs neeksistēja. Kura vairs nekad nevarēs atkārtoties. Un kurā viņš neilgojās atgriezties. Bet kura tikpat labi izskatītos atmiņu kladē.
- Atklāti runājot, viņš teica, es nekad neesmu ticējis, ka jel viena sieviete varētu mani mīlēt.
Viņas rokas kļuva siltas, gandrīz svelošas, uz viņa ādas.
Es to lieliski saprotu, viņa atbildēja, es arī pati tam ne velna nebūtu ticējusi. Bet, par spīti visai mazticamībai un dabas likumiem, iespējams, tomēr ir viena, kura tevi mīl.