Viņš aizvēra acis.
Šim brīdim piemita kaut kas no BWV 565, "Tokātas un fūgas re minorā", noslēguma, vareni, liktenīgi mūzikas pīlāri, kas īslaicīgi nostājas savā vietā, pirms atkal atveras priekškars.
Tomēr tajā bija viegla nosvere uz romantismu. Un Kaspers zināja, ka kosmoss nav sevišķi romantisks. Romantisms ir galējs stāvoklis, un visas galējības tiek izlīdzinātas.
Viņš sajuta kaut ko piekļaujamies savam ķermenim. Tas bija bērns. Klusā meitene iespiedās pa vidu starp viņu un Stīni. Viņa uzsmaidīja viņam. Vilka smaidu.
Atiezis ilkņus, viņš pasmaidīja pretī. Ar dzirdi pārlūkoja nākotni. Viņš to saklausīja tikai kumosiņiem, gabaliņiem un daļām.
Tas, ko viņš dzirdēja, visādā ziņā izklausījās skaisti. Visādā ziņā — kā pavisam lielā galā izrāde. Un visādā ziņā — ļoti, ļoti grūti.
Paldies Jesam Bertelsenam, Ērikam Hēgam, Kārenai Hēgai, Nellijai Džeinai, Jākobam Mallingam Lambertam un Oto fon Moltkem-Letam.