«Kā tu zini, ka tas ir nesāpīgi?»
«Tāpēc, ka es atsakos pieņemt jebkādu citu teoriju! Vai mums ķerties pie savas atskaites?»
«Dikij, zēn, tu jautāji — kāpēc es? Tieši tā paša iemesla dēļ Džabels un es aizgājām no patīkamām pusdienām, lai nostrādātos vaiga sviedros un liktu ari citiem nodarboties ar darbietilpīgu un bīstamu izmeklēšanas darbu vairākās laika līnijās. Uzdevuma «Ādams Selens» un tavas gaJvenās lomas dēļ. Kā mēs varam noteikt, Laika Valdnieki grib nolaupīt Maiku, bet Ainas Mainītāji grib viņu iznicināt. Bet abas grupas grib tevi nogalināt; tu esi šķērslis viņu plāniem.»
«Bet tajā laikā es pat nebiju dzirdējis par Maiku Kompjūteru.»
«Labākais laiks, lai tevi nogalinātu, vai ne? Sisij, tu esi ne tikai skaista, bet ir patīkami atrasties tavā tuvumā. Nerunājot par taviem apslēptajiem talantiem. Tikai noliec; mēs paši tiksim galā.»
«Blagueur et gros menteur. Tev tomēr ir jāiet nosnausties. Ziņa no Tillas. Tu nedrīksti sēsties pie galda, kamēr nebūsi noskuvis to bārdu.»
«Pasaki viņai, ka es nomiršu badā, pirms ļaušu pabāzt sevi zem tupeles.»
«Jā, ser. Un es domāju to pašu, ko viņa.»
«Miers, sieviete.»
«Tāpēc es brīvprātīgi piesakos noskūt tevi. Un apgriezt tev matus.»
«Es pieņemu.»
«Pēc tam, kad būsi atpūties.»
«Pazūdi. Džabel, vai tu nogaršoji šos salātus ar želeju? Tilla tos prot pagatavot apbrīnojami gardus… kaut ari visas trīs manas īpašnieces ir labas pavāres.»
«Vai tu to uzrakstīsi?»
«Es jau teicu tev pazust. Džabel, nav viegli dzīvot kopā ar trim sievietēm.»
«Es zinu. Es to esmu pieredzējis gadiem ilgi. Gara spēks plus eņģelisks raksturs. Un vieglas dzīves izjūta. Bet grupas laulibas, kā mūsu Longa Ģimene, sevī apvieno vecpuisibas, monogāmijas un poligāmijas īpašības, un nevienai nav savas ēnas puses.»
«Es nestrīdēšos, bet es palikšu kopā ar savām trim Grācijām tik ilgi, kamēs viņas mani pacietīs. Tagad paskatīsimies. Enriko Šulcs. Nav tāda.»
«Tā?» es atjautāju. «Viņš atstāja dažus briesmīgus traipus uz mana galdauta.»
«Tas nozīmē, ka viņam ir cits vārds. Bet tu to zināji. Labākā hipotēze padara viņu par tās pašas bandas locekli, kurā bija tavs draugs Bils… kurš bija smaidošs nelietis, ja vispār smaidīja, tāpat kā labs aktieris. Mēs sauksim viņus par Revizoriem. Motivācija bija Ādams Selens, nevis Valkers Evanss.»
«Kāpēc tad viņš pieminēja Valkeru Evansu?»
«Varbūt, lai sapurinātu tevi. Dikij, es nezināju par ģenerāli Evansu, līdz tu nesāki par to runāt, jo šis negadījums vēl ir manā nākotnē. Manā normālajā nākotnē. Es redzu, kā tas nomāc tavu prātu. Nomāks. Atceries, es nezināju, ka tu esi atzīts par nederīgu dienestam Andoras Algoto Karotāju vienībā, pirms tu man to nepateici.
Katrā gadījumā — visi «Valkera Evansa draugi» ir miruši, izņemot tevi un vienu, kurš ir devies uz Asteroīdiem un kuru nav iespējams atrast. Tiktāl — kas attiecas uz 2188. gada desmito jūliju, vienpadsmit gadus nākotnē. Ja vien tu nevēlies runāt ar kādu no viņiem ne tik tālā nākotnē.»
«Neredzu nekādu iemeslu to darīt.»
«Tā šķita arī mums. Tagad par pašu Valkeru Evansu. Lācars pasniedza to… un pasaules mainīšanas punktu, daļēji tāpēc, lai parādītu, ko var izdarīt. Netika izdarīts mēģinājums atkārtot kauju. Tas būtu grūti, 2177. gadā atkārtot kauju, kas notiek 2178. gadā, un neizmainīt tavu dzīvi. Vai nu nāktos tajā gadā tevi nogalināt, vai arī neļaut tev zaudēt kāju, un tu paliktu dienestā — jā, tagad es zinu par tavu kāju, kaut ari man tā ir nākotne. Tad tu nenonāktu Zelta Likumā, neapprecētos ar Heizelu… un mēs te nesēdētu un par to nerunātu. Pasaules mainīšana prasa uzmanību, Dikij — vislabāk to pielietot homeopātiskās devās.
Lācaram ir divi paziņojumi tev. Viņš saka, ka tev nav jājūtas personiski vainīgam par to negadījumu. Tas būtu tikpat muļķīgi, kā Kastera padotajam justies vainīgam par
Litlbighornu… un viņš piebilda, ka Kasters bija daudz labāks ģenerālis par Evansu. Lācars runā kā cilvēks, kam ir bijušas visas pakāpes — no civiliedzīvotāja lidz galvenajam komandierim un kuram ir vairāku gadsimtu un septiņpadsmit karu pieredze.
Tā bija pirmā ziņa. Otra ir šāda: pateikt manam māsasdēlam, ka — jā, tas biedē patīkamus cilvēkus. Bet tā gadās. Tikai tie, kas tiek tālāk par apgaismotām ielām un pagrabiem, zina, ka kaut kas tāds var notikt. Viņš teica, ka ir pārliecināts — Valkers Evanss nestātos tev pretī. Dikij, par ko viņš runāja?»
«Ja viņš būtu gribējis, lai tu to zini, pats būtu pateicis.»
«Skaidrs. Vai ģenerālis Evanss bija ciešams?»
«Ko?» Es blenzu uz savu tēvoci, tad izklaidīgi atbildēju: «Nu, nē, es neteiktu vis. Viņš bija cīpslains un ciets.»
«Tagad mēs runājam par to atklāti…»
«Jā, sasodīts!»
«… un es varu tev pastāstīt visu pārējo, kas attiecas uz pasaules mainīšanu. Mūsu aģents zem ģenerāļa līķa noslēpa vairākas provianta paciņas. Kad tu izkustināji līķi, tu tās atradi… un tur bija pietiekami daudz, lai nevienam no Valkera Evansa draugiem nebūtu jāsasniedz tā izsalkuma pakāpe, kas pieļauj tabu pārkāpšanu. Tāpēc tas nekad nenotika.»
«Tad kāpēc es to atceros?»
«Vai tu atceries?»
«Kāpēc?»
«Tu atceries, ka atradi proviantu zem līķa. Un cik labi tu juties!»
«Tēvoci, tas ir ārprāts.»
«Tā ir pasaules mainīšana. Kādu laiku tev būs atmiņas. Tad izdzisušas atmiņas par atmiņām. Tad nekas. Tas nav noticis, Dikij. Tu izgāji cauri ellei un zaudēji kāju. Bet tu neesi apēdis savu komandieri.»
* * *
Tēvocis turpināja: «Džabel, kas vēl svarīgs mums palicis? Dikij, tu nevari gaidīt atbildes uz visiem jautājumiem; neviens to nevar pieprasīt. Mmm, o, jā, tās slimības — tev
bija divas no tām; pārējais bija pārspīlējums. Tevi izārstēja apmēram trijās dienās; tad viņi turēja tevi kontrolētas atmiņas lokā, un pielika tev jaunu kāju… un izdarīja vēl kaut ko. Vai tu pēdējā laikā neesi juties labāk? Bijis mundrāks? Enerģiskāks?»
«Nu… jā. Bet tas sākās no dienas, kad es apprecējos ar Heizelu, nevis pec ierašanās Bundokā.»
«Abi kopā, iespējams. Tā mēneša laikā Dr. Ištara tevi atjaunoja. Es uzzināju, ka viņi pārvietoja tevi no atjaunošanas klīnikas uz slimnīcu dienu, pirms ļāva tev pamosties. O, viņi tevi patiešām piekrāpa, viņi pielika tev jaunu kāju un padarīja tevi trīsdesmit gadus jaunāku. Es domāju, ka tev vajadzētu iesūdzēt viņus tiesā.»
«Nu, beidz. Un kas bija ar to karstuma bumbu? Ari pārspīlējums?»
«Varbūt jā, varbūt nē. Tas nav skaidrs, ir tikai noteikts punkts laikā. Viss ir…»
Heršovs iejaucās. «Ričard, mēs tagad domājam, ka varētu paveikt uzdevumu «Ādams Selens», pirms nepieciešama karstuma bumba. Ir daži plāni. Tāpēc karstuma bumba pašlaik ir Šrēdingera kaķa statusā. Iznākums atkarīgs no uzdevuma «Ādams Selens». Un otrādi. Mēs to uzzināsim.»
«Šie plāni… jūs pieņemat, ka es piedalīšos.»
«Nē. Mēs pieņemam, ka tu nepiedalīsies.»
«Hmmm… ja jūs pieņemat, ka es nepiedalīšos, kāpēc jūs abi man to visu stāstāt?»
Tēvocis atbildēja nogurušā balsi: «Dikij, zēn, tūkstoši un tūkstoši cilvēkstundu ir patērētas, lai apmierinātu tavu bērnišķīgo vēlmi atklāt nezināmo. Tu domā, ka mēs vienkārši nometīsim zemē rezultātus? Apsēdies un paklausies. Mmm, turies tālāk no Mēness un Zelta Likuma pēc 2188. gada jūnija; tevi tur meklē par astoņām slepkavībām.»