Brīvi lidojot pa asi, mēs virzījāmies pa labi, piesējušies pie savām nastām, un Gvena ar abām rokām sargāja mazo kociņu.
Kad mēs sasniedzām viņas loku, Gvena paņēma gan somu, gan saini, un es nestrīdējos. Ceļā pagāja mazāk kā pusstunda. Es varēju izsaukt transportu — taču gaidīšana varētu prasīt vēl vairāk laika.
Gvena nolika nastas un ierunājās pie savām durvīm.
Tās neatvērās.
Tā vietā atskanēja ieraksts: «Misis Novaka, lūdzu nekavējoties piezvaniet uz Menedžera Izmitināšanas dienesta biroju. Tuvākais publiskais termināls atrodas simtu piektajā lokā, rādiuss viens — trīsdesmit pieci grādi, sešas desmitdaļas gravitācijas, blakus personāla transporta punktam.
No šī termināla jūs varēsiet piezvanīt bez maksas, pateicoties Zelta Likuma laipnībai un pretimnākšanai.»
Es nebiju īpaši pārsteigts. Bet jāatzīst, ka biju briesmīgi vīlies. Būt bez mājām ir kaut kas līdzīgs izsalkumam. Vai varbūt vēl sliktāk.
Gvena izturējās tā, it kā nepatīkamo paziņojumu nebūtu dzirdējusi. Viņa man teica: «Apsēdies uz somas, Ričard, un neuztraucies. Es domāju, ka tas būs ātri.»
Viņa atvēra somiņu, parakņājās tajā un izvilka nagu vīlīti un stieples gabaliņu, domājams, papīra saspraudi. Monotoni dūcot smalku melodiju, viņa ķērās pie durvīm.
Es palīdzēju ar to, ka nepiedāvāju padomu. Ne vārda. Bija grūti, bet es tomēr izturēju.
Gvena pārtrauca dūkt un iztaisnoja muguru. «Viss!» viņa paziņoja. Durvis plaši atvērās.
Viņa paņēma manu bonsai kļavu — mūsu kļavu. «Nāc iekšā, dārgais. Labāk pagaidām atstāj somu uz sliekšņa, lai durvis neaizkrīt, iekšā ir tumšs.»
Es sekoju. Vienīgā gaisma — termināla ekrāns, uz kura bija redzami vārdi:
VISI PAKALPOJUMI ANULĒTI
Gvena to ignorēja un atkal kaut ko meklēja savā somiņā. Šoreiz izvilka nelielu kabatas bateriju, tās gaismā aiztaustījās līdz kādai atvilktnei un izvilka garu, tievu skrūvgriezni, plakanknaibles, vēl kādu rīku bez nosaukuma, kas varētu būt pašdarināts, un pāri darba cimdu. «Ričard, lūdzu, paturi gaismu.»
Kontrolpanelis, ko viņa gribēja aizsniegt, atradās augstu virs monitora, noslēgts, izraibināts ar brīdinājuma zīmēm īrniekiem: «Uzmanību! Nepieskarties! Izsaukt dienestu!» un tā tālāk. Gvena pakāpās, atsēdās uz krāsns un ar vienu vienīgu pieskārienu atvēra paneli; atslēga acīmredzot bija jau iepriekš atlauzta.
Tālāk viņa darbojās klusi, izņemot monotono dungošanu un retos lūgumus paspīdināt gaismu citur. Vienu brīdi viņai izdevās radīt patiešām greznu dzirksteļu uzliesmojumu, viņa neapmierināti nomurmināja: «Traki, traki. Nevajag tā darīt
Gvenai.» Tad viņa lēni darbojās vēl kādus pāris mirkļus. Gaismas iedegās un atskanēja apdzīvotas telpas klusā sanēšana — gaiss, mikromotori un pārējais.
Viņa aizvēra paneli. «Vai palīdzēsi tikt lejā, dārgais?»
Es ar abām rokām nocēlu Gvenu lejā un, neatlaidis viņu vaļā, noskūpstīju — maksa par palīdzību.
Viņa man uzsmaidīja. «Paldies, ser! Vai, vai, es jau biju aizmirsusi, cik jauki būt precētai. Mums vajadzētu biežāk precēties.»
«Tūlīt?»
«Nē. Pusdienlaiks. Brokastis bija ļoti jaukas, bet tagad jau ir pāri diviem. Ko tu domā par pusdienām?»
«Tā ir laba ideja,» es piekritu. Ko tu saki par «Nevīžīgo Džo» uz Apija ceļa netālu no simtu piektā loka? Vai arī tu vēlies «augsto virtuvi»?»
««Nevīžīgajam Džo» nav nekādas vainas, es neesmu kaprīza ēdāja, dārgais. Bet es domāju, ka nevajadzētu iet pusdienot ārā, mēs varam netikt atpakaļ.»
«Kāpēc ne? Tu pavisam labi proti apiet durvju kodu.»
«Ričard, otrreiz tas var nebūt tik viegli. Viņi vēl nav ievērojuši, ka manu durvju aizslēgšana nepalīdz. Bet, kad pamanīs — viņi var aizmetināt durvis ar metāla plāksni. Es nevaru pretoties tādai pārvietošanai vairāk nekā tu. Paēdīsim un tad es sakravāšos. Ko tu gribētu?»
Izrādījās, ka Gvena bija paņēmusi līdzi iesaiņotos produktus no manas saldētavas. Man parasti ir kaut kas krājumā. Kā gan var iepriekš zināt, ka, nakts vidū strādājot pie stāsta, pēkšņi neuznāk neapslāpējama vēlēšanās apēst kādu gliemezi vai saldējumu ar augļiem? Ir prātīgi turēt to visu pa rokai. Citādi var rasties kārdinājums pārtraukt darbu, pamest klosterim līdzīgo noslēgto vientulību un iet meklēt vajadzīgo — un tas ir ceļš uz bankrotu.
Gvena tika galā ar saviem un maniem pārtikas resursiem
— es teiktu, mūsu — un mēs paēdām, apspriezdami nākamo soli, no kura nevarējām izvairīties. Es teicu, ka biju nodomājis piezvanīt dārgajam misteram Midlgafam, tiklīdz būsim beiguši ēst.
Viņa izskatījās domīga. «Es labāk vispirms sakravāšos.»
«Ja tu tā vēlies. Bet kāpēc?»
«Ričard, ir acīm redzams, ka mēs tiekam medīti. Varētu but, ka tas saistīts ar Šulca nogalināšanu. Bet mēs to nevaram droši zināt. Jebkurā gadījumā, kad mēs pabāzīsim ārā savas galvas, labāk būs, ja es būšu sakravājusies tāpat kā tu, jo varam netikt atpakaļ iekšā.» Viņa pamāja uz sava termināla pusi, kura ekrānā vēl joprojām bija redzams uzraksts:
VISI PAKALPOJUMI ANULĒTI
«Tā savešana kārtībā prasītu vairāk pūļu nekā tikai apmainīt kādu drošinātāju, un kompjūters taču ir pieejams visur. Tāpēc mēs nevarēsim piezvanīt misteram Midlgafam no šī dzīvokļa un mums jāizdara viss, ko šeit varam, pirms izejam pa durvīm.»
«Es varu izskriet ārā piezvanīt, kamēr tu kravājies.»
«Tikai pār manu līķi!»
«Gvena, esi taču prātīga.»
«Tieši tāda es pašlaik esmu. Ričard Kolins, tu esi mans jaunais līgavainis, tu man būsi vajadzīgs vēl gadiem ilgi. Kamēr mēs esam nepatikšanās, es nevēlos izlaist tevi no sava redzesloka. Tu vari pazust tāpat kā misters Šulcs. Mīļais, ja viņi šaus uz tevi, tad viņiem būs vispirms jānošauj mani.»
Es mēģināju viņu vest pie prāta, bet Gvena aizsedza ausis. «Es par to nestrīdēšos, es nedzirdu, ko tu saki, es neklausos!» Viņa noņēma rokas. «Lūdzu, palīdzi man sakravāties.»
«Jā, dārgā.»
Gvena to paveica īsākā laikā, nekā es, kaut arī mana palīdzība bija galvenokārt nemaisīties pa kājām. Es neesmu radis dzīvot kopā ar sievieti; militārais dienests neveicina mājas dzīvi, un es vienmēr biju izvairījies no laulībām, neskaitot īslaicīgos līgumus ar Amazones biedrenēm — līgumi automātiski beidzās, kad pienāca pavēle par uzdevuma maiņu.
Vēlāk man kādas pāris vai vairāk reizes bija uzdevuma partneres — bet man liekas, ka tādas attiecības nav pārāk līdzīgas civiliedzīvotāju laulībām.
Ar to es gribēju teikt, ka par spīti desmitiem tūkstošiem vārdu mīlas stāstos, kurus publicēju ar vairāk kā simts pieņemtiem sieviešu vārdiem, es nezinu neko daudz par sievietēm. Kad biju apguvis rakstīšanas trikus, es to pateicu redaktoram, kurš no manis pirka šos grēcīgos un nožēlojamos stāstus. Redaktoru sauca Ivlins Fingerhats, tas bija īgns pusmūža vīrs ar kailu galvvidu, nervu tiku un nekad neiztrūkstošu cigāru.
Viņš norūca: «Nemaz nemēģini kaut ko uzzināt par sievietēm; tas tevi paralizēs.»
«Bet tie ir domāti kā patiesi stāsti,» es iebildu.
«Tie ir patiesi un katram ir neapšaubāma piebilde — «Šī stāsta pamatā ir patiesi fakti».» Viņš iebakstīja ar pirkstu manuskriptā, ko tikko biju atnesis. «Vai tu gribi man teikt, ka tā nav? Vai tad tu negribi, lai tev samaksā?»
Jā, es gribēju, lai man samaksā. Pēc manas saprašanas prozas stila augstākais sasniegums ir šis vienkāršais, graciozais teikums: «Samaksāt pēc šī čeka…» Es steidzīgi atbildēju: «Nu, faktiski ar šo stāstu nav problēmu. Es patiesībā nepazinu šo sievieti, bet mana māte visu izstāstīja — viņas bija kopā mācījušās skolā. Šī meitene patiešām apprecējās ar savas mātes jaunāko brāli. Viņa jau bija stāvoklī, kad atklājās patiesība… un tad viņai bija šī briesmīgā izvēle: aborta grēks vai asinsgrēka bērna, kuram varētu būt divas galvas un nebūt zoda, traģēdija. Tie visi ir fakti, Ivlin, bet es to mazliet saīsināju. Izrādījās, ka Beta Lū nebija asinsradiniece savam vīram — es tā uzrakstīju —, turklāt bērnam nebija nekāda sakara ar viņas vīru. To es nerakstīju.»