«Tad pārraksti stāstu, un iepriekšējā risinājuma vietā ieraksti šo variantu. Tikai neaizmirsti mainīt vārdus un vietu nosaukumus, es negribu saņemt sūdzības.»
Vēlāk es tā izdarīju un arī to versiju pārdevu redaktoram, bet nekad nesaņēmos un nepateicu Fingerhatam, ka tas nenotika ar manas mātes skolas biedreni. To biju izlasījis kādā grāmatā, kas piederēja manai krustmātei Ebijai: Riharda Vāgnera «Viesuļvētras» libretā. Vāgners tā ari palika pie komponēšanas un atrada V. S. Gilbertu, kurš rakstīja viņam libretus, Vāgners bija nekam nederīgs rakstnieks.
Bet viņa agrīno darbu sižeti bija lieliski piemēroti manam mīlas stāstu rakstnieka amatam… tikai mazliet piezemētākā formā, ne gluži tik skarbi, un, protams, ar citiem vārdiem un vietu nosaukumiem. Es nezagu sižetus. Vismaz ne pilnībā. Šodien tie visi ir sabiedrības īpašums, visi autortiesību termiņi ir beigušies, bez tam Vāgners pats šos sižetus bija nozadzis.
Uz Vāgnera sižetu rēķina varēju nodrošināt sev mierīgu dzīvi. Bet man kļuva garlaicīgi. Kad Fingerhats aizgāja pensijā un nopirka tītaru fermu, es pametu šo biznesu un sāku rakstīt stāstus par karu. Tas bija grūtāk — kādu laiku biju gandrīz badacietējs — jo militārās lietas pārzinu, un tas mani paralizēja, kā Fingerhats bija reiz teicis.
Pēc kāda laika es iemācījos šīs zināšanas neņemt vērā un savos stāstos tās neielaist. Ar mīlas stāstiem man tādu problēmu nebija, jo nedz es, nedz Fingerhats, nedz Vāgners par sievietēm neko nezinājām.
* * *
It īpaši par Gvenu. Nez no kurienes man bija radusies pārliecība, ka sievietēm ceļojumā vajadzīgi vismaz septiņi nastu nesēji ēzeļi. Vai arī ēzeļu ekvivalents koferu izskatā. Un, protams, sievietes jau pēc dabas ir dezorganizatores. Tā es domāju.
Gvena izgāja no sava dzīvokļa tikai ar vienu koferi, tas bija mazāks par manu somu, katrs apģērba gabals tajā bija kārtīgi salocīts, un vēl vienu mazāku somu — nu, ne ar drēbēm, bet citām mantām.
Viņa sakārtoja mūsu bagāžu — tur bija mana soma, sainis, koferis, mazākā soma, viņas rokassomiņa, mans spieķis, miniatūrais kociņš — un ar skatienu novērtēja situāciju. «Man liekas, ka varēšu izdomāt variantu, lai mēs varētu aiznest visu uzreiz,» viņa teica.
«Es nevaru iedomāties,» iebildu, «mums katram ir tikai divas rokas. Labāk pasūtīšu transportu.»
«Ja vēlies, Ričard.»
«Labi.» Es pagriezos uz termināla pusi… un apstājos. «Hmm…»
Gvena bija pievērsusies mūsu mazajam bonsai kociņam.
4 — 2589
49
«Hmm…» es atkārtoju. «Gvena, tev nāksies būt pielaidīgākai. Es izslīdēšu ārā un atradīšu tuvāko terminālu, un atgriezīšos…»
«Nē, Ričard.»
«Tas taču ir tepat…»
«Nē, Ričard!»
Es nopūtos. «Kāds ir tavs risinājums?»
«Ričard, es piekritīšu jebkurai rīcībai, ja būsim kopā. Atstāt visu šajā dzīvoklī un cerēt, ka varēsim iekļūt atpakaļ
— tā ir viena iespēja. Nolikt visu ārpusē un atstāt, kamēr ejam pasūtīt transportu un piezvanīt misteram Midlgafam — tā ir otra iespēja.»
«Un atstāt visu pazušanai, kamēr esam prom. Vai arī šajā rajonā nav divkājaino žurku?» Es kļuvu sarkastisks. Katrā Visuma apmetnē ir savi nakts pilsoņi, neredzamie iedzīvotāji, kas nevar atļauties palikt Visumā, bet izvairās no nogādāšanas atpakaļ uz Zemes. Es iedomājos, ka Zelta Likuma valdība viņus pēc noķeršanas izsvieda Izplatījumā, kaut gan bija dzirdamas tumšākas baumas, kas man lika izvairīties no jebkāda veida maltās gaļas.
«Pastāv vēl trešā iespēja, ser, — mēs tiekam līdz terminālam. Izmitināšanas dienests pateiks mūsu jauno adresi, un tad mēs varēsim izsaukt transportu un gaidīt.
Termināls ir netālu. Ser, pirms brītiņa jūs teicāt, ka varētu nest gan savu somu, gan saini, spieķi piesienot pie somas. Runājot par šo nelielo attālumu, es piekrītu. Es varu nest abas somas, katru savā rokā, un rokassomiņu pār plecu.
Vienīgā problēma tad ir kociņš. Ričard, vai tu esi redzējis National Geographic fotogrāfijas ar iezemiešu meitenēm, kas nes lielus smagumus uz galvas?» Viņa negaidīja manu atbildi, bet paņēma podu, kurā bija iestādīts koks, uzcēla uz galvas un atlaida rokas, uzsmaidīja man, salieca ceļus, nesaliecot muguru un nezaudējot līdzsvaru, un paņēma abas somas.
Gvena pagājās pa dzīvokli, pagriezās un paskatījās uz mani. Es aplaudēju.
«Paldies, ser. Tikai vēl viena lieta. Uz ietvēm reizēm mēdz būt drūzma. Ja kāds man uzgrūdīsies, es darīšu tā.»
Viņa attēloja, kā kāds uzgrūžas, nosvieda zemē abas somas, saķēra krītošo bonsai, uzlika atpakaļ uz galvas un atkal paņēma somas. «Tā.»
«Un es nosviedīšu savas somas, paķeršu spieķi un iesitīšu viņam, tam stulbenim, kas būs tev uzgrūdies. Ne jau nāvīgi, tikai brīdinājumam.» Es piebildu: «Pieņemot, ka nabaga nelaimīgais ir vīrietis un pilngadīgs. Ja ne, es izdomāšu noziedzniekam piemērotu sodu.»
«Esmu par to droša, dārgais. Bet, patiesību sakot, es nedomāju, ka man kāds varētu uzgrūsties, jo tu iesi pa priekšu un atbrīvosi ceļu, labi?»
«Labi. Bet tev jāizģērbjas līdz jostasvietai.»
«Vai tiešām?»
«Visās šādās fotogrāfijās National Geographic vienmēr redzamas līdz jostasvietai kailas sievietes. Tāpēc jau viņi tās iespiež.»
«Labi, ja tu tā saki. Kaut gan liekas, ka man nav šādu dotību.»
«Beidz izlūgties komplimentus, ar tevi viss ir kārtībā. Bet tu esi pārāk laba vienkāršajiem cilvēkiem, tāpēc labāk atstāj drēbes mugurā.»
«Es neiebilstu. Ja tu patiešām domā, ka tas ir nepieciešams.»
«Tu pārāk viegli piekriti. Dari, kā vēlies, bet es neveļos, atkārtoju, nevēlos piespiest tevi to darīt. Vai visas sievietes ir ekshibicionistes?»
«Jā.»
Diskusija aprāvās, jo atskanēja durvju zvans. Gvena izskatījās pārsteigta. Es pieteicos: «Ļauj man,» piegāju pie durvīm un nospiedu sarunas pogu. «Jā?»
«Ziņa no Menedžera!»
Es noņēmu pirkstu no sarunu pogas un paskatījos uz Gvenu. «Vai vajadzētu atvērt?»
«Domāju, ka jā.»
Es piespiedu citu pogu, un durvis atvērās. Ienāca vīrs uzrauga uniformā, un es ļāvu durvīm aizvērties. Viņš iegrūda man rokās mapi. «Parakstieties šeit, senator,» un tad savāca to atpakaļ. «Jūs taču esat senators no Standard
Oil, vai ne?»
Vnodaļa
«Viņš ir viens no cilvēkiem, kurus neiedomājami labākus padarītu nāve.»
H. H. Manro (1870—1916)
Es atbildēju: «Tieši to pašu es varētu jautāt jums. Kas esat jūs? Nosauciet savu vārdu.»
«Hm? Ja jūs neesat senators, atvainojiet, es sajaucu adreses.» Viņš kāpās atpakaļ un, ar muguru atsities pret durvīm, izskatījās pārsteigts, pagrieza galvu un sniedzās pie atvēršanas pogas.
Es iesitu viņam pa roku. «Es teicu — nosauciet savu vārdu. Tās klauna drēbes ne par ko neliecina, es gribu redzēt jūsu dokumentus. Gvena! Turi viņu uz grauda!»