«Tieši tā, senator!»
Viņš strauji ķēra pie sava gurna, bet Gvena izsita no viņa rokas to, kas nu tur bija, es iesitu viņam pa kakla kreiso pusi. Mape izslīdēja no viņa rokas, un mūsu viesis krita ar nelielai gravitācijai raksturīgo dīvaini graciozo nesteidzību.
Es nometos ceļos viņam blakus. «Mērķē uz viņu, Gvena!»
«Acumirkli, senator — pieskati viņu!» Es atliecos un pagaidīju. «Viss kārtībā, bet, lūdzu, neiekļūsti manā ugunslīnijā.»
«Labs ir.» Es skatījos uz mūsu ciemiņu, kurš bija saļimis uz grīdas. Neveiklā poza varēja nozīmēt to, ka viņš ir bezsamaņā. Kaut gan pastāvēja iespēja, ka viņš izlikās, jo es nebūt nebiju iesitis pārāk spēcīgi. Ar īkšķi piespiedu kakla kreiso apakšējo bedrīti, kas liktu viņam iekliegties un palēkties līdz griestiem, ja puisis būtu pie samaņas. Viņš nepakustējās.
Es pārmeklēju viņu. Vispirms no mugurpuses, tad apvēlu otrādi. Viņa bikses īsti nesaderēja ar žaketi, un tām nebija
svītras gar sāniem, kādas uzrauga uniformai būtu vajadzīgas. Žakete bija par lielu. Kabatās atradu dažas papīra kronas, loterijas biļeti un piecas patronas — Skoda 6,5 mm kalibra, bez aptveres, kādas izmanto pistolēs, automātos un šautenēs
— un tās bija nelegālas gandrīz pilnīgi visur. Nebija ne kabatas portfeļa, ne personas apliecības, nekā.
Viņam ļoti bija nepieciešama vanna.
Es piecēlos. «Mērķē uz viņu, Gvena, es domāju, ka tas ir klaidonis.»
«Es ari tā domāju. Paskaties uz šo te, ser.» Gvena pamāja uz nosviestās pistoles pusi.
Nosaukt to par «pistoli» nozīmētu izrādīt šim priekšmetam daudz vairāk cieņas, nekā tas ir pelnījis. Tas bija pašdarināts šaujamierocis, no kategorijas, kas tradicionāli zināma kā «blīkšķinātāji». Es to nopētīju, cik labi vien varēju, tam nepieskaroties. Stobrs bija tik tīrs, ka bija jādomā, vai vispār jelkad no tā ir šauts. Spals bija no plastmasas, pielīdzināts ar nazi vai ko citu, lai iegultu plaukstā. Mehānisms bija paslēpts zem metāla vāciņa, ko saturēja (ticiet man!) gumijas saites. Šķita pilnīgi droši, ka ar šo ieroci var izšaut tikai vienreiz. Šaubīgais stobrs varēja izrādīties tikpat bīstams pašam šāvējam, kā viņa mērķim.
«Mazā riebeklība,» es noteicu. «Es negribu tam pieskarties, tajā ir iebūvēta maskēta mīna.»
Es pacēlu acis uz Gvenu. Viņa mērķēja uz mūsu ciemiņu ar tikpat nāvējošu ieroci, bet tas bija deviņu patronu Miyako, kas iemiesoja labākos modernās ieroču rūpniecības sasniegumus. «Kad viņš izvilka ieroci, kāpēc tu nešāvi, bet gan izsiti viņam no rokas šaujamo? Tādā veidā ļoti labi var tikt kapā.»
«Tāpēc.»
«Kāpēc? Ja kāds izvelk ieroci un tēmē uz tevi, uzreiz nogalini viņu. Ja vien vari.»
«Es nevarēju. Kad liki ņemt viņu uz grauda, mana somiņa bija tur tālāk. Tad es mērķēju ar šo te.» Kaut kas pēkšņi nozibēja viņas otrajā rokā, un izskatījās, ka viņai ir divi ieroči. Viņa ielika to' atpakaļ krūšu kabatā — tā bija pildspalva. «Mani pārsteidza nesagatavotu, šef. Piedod.»
«O, kā gan es varu kļūdīties! Kad tev uzsaucu, es vienkārši gribēju uz mirkli novērst viņa uzmanību. Nemaz nezināju, ka tu esi apbruņota.»
«Es jau teicu — piedod. Tiklīdz radās iespēja tikt pie somiņas, es izvilku šo «pārliecinātāju». Bet vispirms man viņš bija jāatbruņo.»
Es iedomājos, ko gan komandieris varētu darīt ar tūkstoti Gvenai līdzīgu karotāju. Viņa sver apmēram piecdesmit kilogramus, un nav daudz garāka par pusotru metru — teiksim, simtu sešdesmit centimetri ar kailām kājām. Bet garumam te maz nozīmes, kā to pirms kāda laika atklāja Goliāts.
No otras puses, nekur nav tūkstots Gvenu. «Vai vakar tas Miyako bija tavā somiņā?»
Viņa vilcinājās. «Ja tā būtu bijis, sekas nāktos nožēlot, vai ne?»
«Es atsakos no jautājuma. Man liekas, ka mūsu draugs mostas. Mērķē uz viņu, kamēr es par to pārliecināšos.» Es atkal pārbaudīju viņu ar pirksta spiedienu.
Viņš iekliedzās.
«Apsēdies,» es viņam liku. «Nemēģini piecelties kājās, vienkārši apsēdies un aizliec rokas aiz galvas. Kā tevi
sauc?»
Viņš paskubināja mani ar negaidītu un neķītru kustību. «Nu, nu,» es viņu norāju, «lūdzu, bez rupjībām. Misis Hārdestija,» es turpināju, skatoties uz Gvenu, «vai tu nevarētu viņam iešaut, radīt tādu vieglu ievainojumu? Pietiekamu, lai iemācītu viņu pieklājīgi uzvesties.»
«Kā teiksi, senator. Tūlīt?»
«Nu… piedosim viņam šo kļūdu. Bet otras tādas iespējas nebūs. Mēģini viņu nenogalināt, mēs gribam, lai viņš runā. Vai tu vari trāpīt viņam gurnā, neskarot kaulu?»
«Es varu mēģināt.»
«Tas ir viss, ko vien kāds var lūgt. Ja trāpīsi pa kaulu, tas nebūs no ļauna prāta. Tagad sāksim. Kā tevi sauc?»
«Au… Bils.»
«Bil, kāds ir tavs pilnais vārds?»
«Au, vienkārši Bils. Es lietoju tikai tādu vārdu.»
Gvena ieteicās: «Varbūt tagad kādu mazu šautu brūci, senator? Lai uzlabotu viņa atmiņu?»
«Varbūt. Vai tu to gribi kreisajā kājā, Bil? Vai labāk labajā?»
«Nevienā! Paklau, senator, «Bils» patiesībā ir viss, kā mani sauc — un pasaki viņai, lai nemērķē uz mani ar to lietiņu, labi?»
«Neklausies, misis Hārdestija. Bil, viņa uz tevi nešaus, kamēr tu ar mums sadarbosies. Kas tad notika ar tavu uzvārdu?»
«Man nekad tāda nav bijis. Svētā Vārda bērnu patversmē es biju «Bils numur seši». Uz Dubļu pikas, tas ir, Ņūorleānā.»
«Es saprotu. Vismaz sāku saprast. Bet kas bija rakstīts tavā pasē, kad tu ieradies šeit?»
«Man nebija pases. Tikai strādnieka darba karte. Tur bija rakstīts «Viljams Nav—Otrā—Vārda Džonsons». Bet tas bija tikai vārds, ko tur ierakstīja darba devējs. Paskaties, viņa draud man ar šaujamo!»
«Tad nedari neko tādu, kas viņai varētu nepatikt. Tu jau zini, kādas ir sievietes.»
«Protams! Viņām nevajadzētu atļaut iegādāties ieročus!»
«Interesanta doma. Runājot par šaujamieročiem — tas, kurš tev bija līdzi: es gribu to izlādēt, bet man liekas, ka tas varētu eksplodēt. Tāpēc riskēsim ar tavām rokām. Nepieceļoties pagriezies otrādi, ar muguru pret misis Nežēlību. Es pasperšu tavu ierocīti tā, ka varēsi to aizsniegt. Kad es tev teikšu — ne ātrāk! —, vari nolaist rokas, izlādēt ieroci, tad atkal aizlikt rokas aiz galvas. Ieklausies uzmanīgi manos vārdos: misis Hārdestija, kad Bils aizgriezīsies, mērķē mugurā tieši zem kakla. Ja viņš izdara vismazāko aizdomīgo kustību — nogalini to. Negaidi, kamēr tev ko saku, nedod viņam otru iespēju, neievaino viņu — nogalini uzreiz.»
«Ar lielāko prieku, senator!»
Bils ievaidējās.
«Labs ir, Bil, pagriezies. Neizmanto rokas, tikai gribasspēku.»
Viņš apgriezās uz dibena, atsperdamies ar papēžiem. Es atzinīgi novērtēju, ka Gvena bija satvērusi ieroci stabilā tvērienā ar abām rokām. Tad paņēmu spieķi un ar to aiz
slidināju Bila pašdarināto pistoli pa grīdu līdz viņam. «Bil, nekādu pēkšņu kustību, labi? Nolaid rokas. Izlādē savu pistoli. Atstāj to atvērtu ar patronām līdzās. Tad aizliec rokas atpakaļ aiz galvas.»
Es apstājos blakus Gvenai un aizturēju elpu, kamēr Bils precīzi izpildīja, ko viņam biju licis. Man nebija nekas pretī viņu nogalināt un jutos drošs, ka Gvena viņu nogalinātu tai pašā mirklī, kad viņš mēģinātu pavērst savu pašdarināto ieroci pret mums.
Bet es biju norūpējies par to, kur mēs varētu likt līķi. Es negribēju viņu te redzēt mirušu. Ja tu neesi kaujas laukā vai slimnīcā, līķis ir tikai lieks apgrūtinājums. Valdība bija visai neiecietīga pret tādām lietām.