Выбрать главу

Atviegloti uzelpoju, kad viņš bija izpildījis pavēles un atkal aizlika rokas aiz galvas.

Es pasniedzos ar otrādi pavērstu spieķi un pievilku to pretīgo mazo ierocīti un tā patronu tuvāk, ieliku patronu kabatā, un ar kāju uzkāpu ierocim, salaužot stobru, sadra­gājot mehānismu un tā ietvaru, un tad pievērsos Gvenai: «Tagad tu vari mazliet atslābināties. Pašlaik nav vajadzības viņu nošaut. Pārejam uz ievainošanas režīmu.»

«Ai, ai, senator. Vai es tagad drīkstu viņu ievainot?»

«Nē, nē! Nevajag, kamēr viņš labi uzvedas. Bil, tu taču labi uzvedīsies, vai ne?»

«Vai tad es neuzvedos labi? Senator, lai viņa vismaz uz­liek drošinātāju!»

«Kā tad! Tavējam nemaz nebija drošinātāja. Un tu neat­rodies tādā stāvoklī, ka varētu uzstāt, lai mēs ievērojam tavus noteikumus. Bil, ko tu izdarīji ar uzraugu, kuru noga­lināji?»

«Aa!»

«Nu, beidz. Tu te parādies uzrauga uniformā, kas tev neder. Arī bikses nesader ar žaketi. Es tev lūdzu uzrādīt dokumentus, un tu izvelc ieroci — pašdarinātu, lai Dievs pasargā! Un tu neesi mazgājies — cik ilgi? Atbildi man! Bet vispirms pasaki, ko tu izdarīji ar šīs uniformas īpašnie­ku. Vai viņš ir miris? Vai tikai piekauts un iebāzts kādā pieliekamajā? Atbildi ātrāk, vai arī palūgšu misis Hārdestijai izsniegt tev atmiņas stimulatoru. Kur viņš ir?»

«Es nezinu! Es to neizdarīju.»

«Nu, nu, puisīt, nemelo.»

«Tā ir patiesība! Pie manas mātes goda, tā ir patiesība!»

Man bija tiesības šaubīties par viņa mātes godu, bet ne­būtu visai pieklājīgi šīs šaubas izteikt skaļi, it īpaši, ja da­rīšana ar tik nožēlojamu subjektu. «Bil,» es maigā balsī teicu, «tu neesi uzraugs. Vai man jāpaskaidro, kāpēc esmu par to drošs? (Galvenais uzraugs Franko ir visas sistēmas pedants. Ja kāds no viņa padotajiem uz rīta ierindu ieras­tos tādā izskatā — un tā smaržojot — kā šis nabadziņš, tad varētu būt laimīgs, ja viņu tikai nosūtītu atpakaļ uz Zemi.) Es varu arī paskaidrot, ja tu to vēlies. Vai tev kād­reiz ir iedūruši adatu zem naga, un tad otru galu uzkarsē­juši? Tas uzlabo atmiņu.»

Gvena dedzīgi ieteicās: «Spraužamadata ir labāka, sena­tor, — to var labāk sakarsēt. Man te viena tieši ir pa rokai. Vai es to varu izdarīt? Es varu?»

«Tu gribēji teikt — vai es drīkstu — vai ne? Nē, mīļā meitene, es gribu, lai tu turpini turēt Bilu stobra galā. Ja būs nepieciešamas šādas metodes, es nelūgšu lēdijai to iz­darīt manā vietā.»

«Ai, senator, tu kļūsi žēlsirdīgs un atlaidīsi viņu tieši tad, kad viņš būs gatavs runāt aizgūtnēm. Ļauj man parādīt

—    lūdzu!»

«Nu…»

«Neļauj tai asinskārajai kucei man tuvoties!» Bila balsī skanēja šausmas.

«Bil! Tu nekavējoties atvainosies lēdijai. Citādi es ļaušu viņai darīt ar tevi, ko vien viņa vēlēsies.»

Viņš atkal ievaidējās. «Lēdij, es atvainojos. Piedod. Bet tu mani biedē līdz nāvei. Lūdzu, nevajag neko man darīt ar spraužamadatu — esmu reiz redzējis vienu puisi, kam tā gadījās.»

«0, varēja jau būt vēl sliktāk,» Gvena laipnā balsī viņu pārliecināja. «Divpadsmitā izmēra vara stieple vada siltumu daudz labāk, un vīrieša ķermenī ir interesantas vietas, kur to pielietot. Efektīvākas. Unrezultātu var iegūt ātrāk.» Viņa domīgi piebilda: «Senator, manā somā ir tāda vara stieple. Ja paturēsi kādu mirkli šo pistoli, es to atnesīšu.»

«Paldies, mana dārgā, bet varbūt tā nemaz nebūs va­jadzīga, man liekas, ka Bils pašlaik jau kaut ko vēlas teikt.»

«Nav nekādu problēmu, ser. Vai tu negribi, lai es to izdaru?»

«Varbūt tomēr. Paskatīsimies. Bil? Ko tu izdarīji ar to uzraugu?»

«Es pat viņu redzējis neesmu! Divi čomi man teica, ka esot darbiņš. Es viņus nesatieku, nekad neesmu redzējis, neko nezinu par viņiem. Bet vienmēr rodas jauni un Fingerss teica, ka viņi ir tikuši cauri. Viņš…»

«Pagaidi. Kas ir Fingerss?»

«Nu, mūsu alejas mērs.»

«Lūdzu, sīkāk. Mūsu alejas?»

«Cilvēkam taču ir kaut kur jāguļ, vai ne? Tādam priekšniekam kā tu ir dzīvoklis ar viņa vārdu pie durvīm. Es būtu laimīgs! Mājas ir tur, kur tās ir — pareizi?»

«Man liekas, tu gribi teikt, ka aleja ir tavas mājas. Kur tā ir? Nosauc loku, rādiusu un līmeni.»

«Nu… tas nav gluži tā.»

«Esi prātīgs, Bil. Ja aleja ir galvenā cilindra iekšpusē, nevis ārpusē kādā no pievienotajiem lokiem, tās atrašanās vietu var nosaukt ar tieši šiem rādītājiem.»

«Varbūt var, bet es to nevaru šādi aprakstīt, jo tā tur nevar nokļūt. Un es nestāstīšu tev, kā tur var nokļūt, jo…» Viņa seja savilkās vislielākā izmisuma grimasē un viņš izskatījās kā desmitgadīgs puika. «Neļauj viņai ap­strādāt mani ar karstu stiepli, neļauj viņai laiku pa laikam šaudīties. Lūdzu! Tikai atlaid mani — labi?»

«Senator?»

«Jā, misis Hārdestija?»

«Bils baidās, ka viņš izstāstīs, kur Slēpjas pa naktīm, ja tu viņam nodarīsi pietiekami lielas sāpes. Tur nakšņo arī citi klaidoņi, un tur ir tā sāls. Es domāju, ka Zelta Li­kums nav pietiekami liels, lai noslēptu viņu no tiem ci­tiem. Ja viņš tev pasaka, kur tie nakšņo, viņi nogalinās Bilu. Varbūt ne pārāk strauji.»

«Bil, vai tāpēc tu esi tik stūrgalvīgs?»

«Esmu jau pārāk daudz pateicis.»

«Tu netiksi prom, kamēr būsi dzīvs. Tu zini lietas, ko es vēlos uzzināt, un esmu gatvs tās izspiest no tevis, pat ja nāksies lietot vara stiepli un realizēt misis Hārdestijas vis­dīvainākās iegribas. Varbūt man nemaz nevajag atbildi uz jautājumu, ko tev tikko uzdevu. Kas var notikt ar tevi, ja pateiksi vai parādīsi, kur ir tā aleja?»

Viņš nebija ātrs uz atbildēšanu, es ļāvu viņam saņem­ties. Beidzot puisis ierunājās klusā balsī: «Pirms sešiem septiņiem mēnēšiem okšķeri noķēra vienu čomu. Piespieda viņu pļāpāt. Paldies Dievam, viņš nebija no manas alejas. Viņa patvērums bija atkritumu novietne netālu no simtu desmitā loka un uz leju līdz pilnai gravitācijai.

Okšķeri izpūta tur gāzi, un daudzi čomi nomira… bet šo čomu viņi bija atlaiduši. No tā tāpat nebija nekāda la­buma. Viņš nebija nostaigājis brīvībā divdesmit četras stundas, kad to saķēra un ieslēdza kopā ar žurkām. Izsal­kušām.»

«Skaidrs,» es paskatījos uz Gvenu.

Viņa nočukstēja: «Senator, nekādas žurkas. Man nepatīk žurkas. Lūdzu!»

«Bil, es atceļu jautājumu par tavu aleju. Tavs patvērums. Un es tev nelūgšu nosaukt citu klaidoņu vārdus. Taču gribu, lai tu atbildi uz visiem pārējiem jautājumiem pilnīgi un ātri. Nekādas minstināšanās. Netērēsim laiku. Sarunāts?»

«Jā, ser.»

«Tad atgriežamies pie tiem diviem svešiniekiem, kas tev piedāvāja darbu. Pastāsti man par to.»

«Nu, viņi man pāris minūtes stāsta visādas muļķības. Viņi grib, lai es valkāju šitās drēbes, izskatos kā okšķeris. Liek klaudzināt pie tām durvīm, jautāt tevi. «Ziņa no Me­nedžera», tas man jāsaka. Tad viss pārējais tā, kā mēs da­rījām. Kad es saku: «Ei, jūs neesat senators, vai ne?», viņiem vajadzēja ienākt un arestēt tevi.»

Bils uz mani skatījās ar aizvainojumu. «Bet tu visu sa­jauci. Tu pārkāpi noteikumus, ne es. Tu neko nedarīji tā, kā vajadzētu. Tu aizvēri durvis man aiz muguras — tev to nevajadzēja darīt. Un galu galā izrādījās, ka tu tomēr esi senators… un kopā ar tevi ir viņa.» Vīra balsī bija jūtams īpašs rūgtums, kad viņš pieminēja Gvenu.

Es viņu sapratu. Kā gan var justies godīgs noziedznieks, kurš smagi strādā un vēlas tikt augstāk pa profesionālās at­tīstības kāpnēm, ja viņa upuris atsakās sadarboties? Gan­drīz visi noziegumi ir atkarīgi no upura līdzdalības. Ja upuris atsakās pieņemt viņam piešķirto lomu, noziedznieks atrodas neizdevīgā pozīcijā — tik skarbā, ka parasti nepie­ciešams saprotošs un iejūtīgs tiesnesis, lai visu nokārtotu. Es biju pārkāpis noteikumus, es biju pretojies.