«Tev patiešām laime nesmaida, Bil. Paskatīsimies to ziņu no Menedžera, ko tev vajadzēja nogādāt. Pieskati viņu, misis Hārdestija.»
«Vai es varu nolaist rokas?»
«Nē.» Mape joprojām atradās uz grīdas starp Gvenu un Bilu, bet mazliet uz manu pusi; es varēju to aizsniegt, nešķērsojot ugunslīniju. Es to pacēlu.
Tur bija veidlapa, uz kuras man (vai kādam citam) būtu jāparakstās par ziņas saņemšanu. Blakus bija piesprausta pazīstamā zilā aploksne no Mackay Three Planēts', es to atvēru.
Ziņa sastāvēja no apmēram piecdesmit kodētām piecu zīmju grupām. Virs adreses ar roku bija rakstīts: «Senat. Kantoram, St.Oil.»
Es bez komentāriem to ieliku kabatā. Gvena jautājoši skatījās manī, bet man izdevās izvairīties no šī skatiena. «Misis Hārdestija, ko mēs darīsim ar Bilu?»
«Noberzīsim viņu!»
«Hm? Vai tu domāji — «izdeldēsim no pasaules», vai arī piesakies noberzt viņa muguru?»
«Ak debess, nē! Ne vienu, ne otru. Es iesaku ieslēgt viņu dušā un atstāt tur, līdz tas sāk atbilst higiēnas normām. Vanna, karsts ūdens un daudz putu. Matu šampūns. Tīri kāju un roku nagi. Viss. Un nelaižam viņu ārā no šejienes, kamēr būs tīrs.»
«Vai tu Jausi viņam izmantot savu vannasistabu?»
«Ņemot vērā pašreizējo situāciju, es nedomāju, ka man pašai izdosies to vēl kādreiz lietot. Senator, man ir nelabi no viņa smakas.»
«Nu, jā, tas man atgādina sapuvušus kartupeļus karstā dienā Golfa straumē. Bil, novelc drēbes.»
Noziedznieki ir viskonservatīvākā grupa jebkurā sabiedrībā. Bils vilcinājās noģērbties dāmas klātbūtnē tieši tāpat, kā pirms tam bija vilcinājies nodot savu līdzbiedru slēptuvi. Viņš bija pārsteigts, ka es to liku darīt, un izbiedēts par to, ka lēdija neko neteica par tādu nepiedienīgu piedāvājumu. Vakar es varbūt būtu viņam piekritis… bet biju sapratis, ka Gvenu nav tik viegli iebiedēt. Patiesībā es domāju, ka viņai tas pat patika.
Kamēr Bils izģērbās, man kļuva viņa mazliet žēl — viņš izskatījās kā noplūkts cālēns ar tam piemērotu sāpīgu sejas izteiksmi. Kad klaidonis bija izģērbies līdz apakšbiksēm (pelēkām no netīrības), viņš sastinga un paskatījās uz mani. «Velc nost visu,» es mundri uzsaucu. «Tad žigli vannasistabā, un ķeries pie darba. Ja būsi slikti pastrādājis, tev nāksies to atkārtot. Ja pabāzīsi savu degunu pa durvīm ātrāk par trīsdesmit minūtēm, es nenopūlēšos ar pārbaudi, bet vienkārši sūtīšu tevi atpakaļ. Tagad velc tās lupatas nost — ātri!»
Bils uzgrieza Gvenai muguru, novilka apakšbikses un sāniski devās uz vannasistabu, cenzdamies saglabāt cienīgu izskatu. Viņš aizslēdza durvis.
Gvena ielika savu pistoli somiņā, un atslābināja pirkstus, savelkot tos dūrē un atkal izplešot. «Man jau notirpa rokas no pistoles turēšanas. Mīļais, vai tu man iedosi tās patronas?»
«Hm?»
«Tās, kuras tu atņēmi Bilam. Sešas, vai ne? Piecas un viena.»
«Protams, ja tu vēlies.» Vai man vajadzēja teikt, ka arī pats biju izdomājis, ko ar tām darīt? Nē, tāda informācija var tikt izpausta tikai uz «vajag zināt» pamatiem. Es izņemu patronas un pasniedzu viņai.
Gvena uz tām paskatījās, pamāja un atkal izņēma savu mazo, mīļo pistoli — izņēma aptveri, ielādēja sešas konfiscētās patronas, ielika atpakaļ, ieslidināja vienu patrontelpā, aizslēdza drošinātāju un iebāza somiņā.
«Izlabo, ja es maldos,» es lēni ierunājos. «Kad es tev pirmoreiz lūdzu piesegt mani, tu mērķēji uz viņu ar pildspalvu. Vēlāk, kad biji atbruņojusi, tu mērķēji uz viņu ar nepielādētu ieroci. Pareizi?»
«Ričard, es biju pārsteigta. Darīju, ko varēju.»
«Tā jau nav kritika, gluži otrādi!»
«Man vienkārši nebija pietiekami labas izdevības tev to pateikt.» Viņa turpināja: «Dārgais, vai tu varēsi iedot liekas bikses un kreklu? Tie ir tavas somas pašā virsū.»
«Es domāju gan. Mūsu rūpju bērnam?»
«Jā. Es gribu izsviest šīs netīrās lupatas pārstrādāšanai. Smaka nezudīs, kamēr mēs no tām neatbrīvosimies.»
«Tad tā arī darīsim.» Es izsviedu Bila drēbes atkritumu vadā, atstājot vienīgi kurpes, un nomazgāju rokas izlietnē. «Gvena, es domāju, ka no šī lempja vairs neko neuzzināšu. Mēs varētu atstāt viņam drēbes un vienkārši aiziet. Vai… mēs varam iet prom uzreiz un neatstāt viņam drēbes.»
Gvena izskatījās pārsteigta. «Bet tad viņu uzreiz saķers uzraugi.»
«Tieši tā. Mīļā meitene, šis puisis jau no dzimšanas ir neveiksminieks; uzraugi viņu tāpat kuru katru brīdi saķers. Ko viņi dara ar klaidoņiem? Vai tu neesi dzirdējusi kādas baumas?»
«Nē. Neko ar patiesības pieskaņu.»
«Es nedomāju, ka viņi sūta klaidoņus atpakaļ uz Zemi. Tas Kompānijai izmaksātu pārāk dārgi, tādējādi pārkāpjot Zelta Likuma interpretāciju. Šeit nav cietuma vai kolonijas, un tas vēl vairāk ierobežo iespējas. Tātad?»
Gvena izskatījās satraukta. «Liekas, man nepatīk tas, ko dzirdu.»
«Tas nav viss. Otrpus šīm durvīm, varbūt ne tieši blakus, bet kaut kur tuvumā, ir divi puiši, kas nevēl mums nekā laba. Vai vismaz man. Ja Bils iziet no šejienes, neizpildījis darbu, kam viņš bija nolīgts, kas ar viņu notiek? Vai viņš tiek izbarots žurkām?»
«Vēe!»
«Jā, «vēe». Mans krusttēvs teica — nekad nepieņem noklīdušu kaķēnu… ja vien jau iepriekš neesi nolēmis pakļauties viņam. Nu, Gvena?»
Viņa nopūtās. «Domāju, ka viņš ir labs puisis. Varētu būt, es domāju, ja jelkad kāds būtu pievērsis viņam uzmanību.»
Es atkārtoju viņas nopūtu. «Ir tikai viena iespēja to uzzināt.»
VI nodaļa
«Nav jēgas aizslēgt apzagtu stalli.»
Hārtlijs M. Boldvins
Ir grūti ar kompjūtera starpniecību iesist kādam pa seju. Pat tad, ja nav nodoma izmantot tik tiešu pārliecināšanas metodi, diskusija ar kompjūtera termināla starpniecību var būt mazāk kā apmierinoša.
Ar viena taustiņa piespiešanu oponents var pārtraukt sarunu vai savienot jūs ar kādu padoto. Bet, ja tu fiziski atrodies viņa kabinetā, ir iespēja atspēkot visprātīgākos argumentus ar vienkāršu rīcību — esot vēl stulbākam un stūrgalvīgākam nekā viņš. Tikai nekustīgi sēdēt un teikt «nē». Vai neteikt vispār neko. Tad viņam rodas izvēle: vai nu apmierināt tavas (ak, cik saprātīgās!) prasības, vai izsviest tevi pa durvīm.
Otrā iespēja droši vien var kaitēt viņa sabiedriskajam tēlam.
Šo iemeslu dēļ es nolēmu nevis zvanīt misteram Midlgafam vai kādam citam no Izmitināšanas dienesta, bet pats doties uz Menedžera biroju. Man nebija cerību ietekmēt misteru Midlgafu, kuram vienkārši bija iesniegti dokumenti un kuru norādījumus viņš ar birokrātisku vienaldzību realizēja (patiešām «Vēlam veiksmi!»). Un tikpat maz cerību ietekmēt Menedžeri — bet vismaz nebūtu jātērē laiks, apmeklējot augstākas instances, ja viņš manu prasību noraidītu. Zelta Likumā, kas bija privāta kompānija un neatradās kādas valsts ietekmes sfērā (jo pati bija valsts), nebija augstākas varas par Menedžeri — pats Dievs tas Kungs nebija pat jaunākā partnera lomā.
Menedžera lēmumi varēja būt pilnīgi patvaļīgi un despotiski…. bet tie bija absolūti un galīgi. Nebija nekādu cerību uz vairāku gadu tiesas prāvām, nebija nekādas augstākas tiesas, kur pārsūdzēt viņa lēmumus. «Likuma aizkavēšanās»,