Выбрать главу

kuras tā apkaunoja «jurisprudences» darbību demokrātiska­jās valstīs lejā, uz Dubļu pikas, šeit neeksistēja. Pēdējo piecu gadu laikā, kamēr dzīvoju šeit, es atcerējos tikai dažus nāvessodus… bet katrā gadījumā Menedžeris pats bija sēdējis miertiesneša krēslā, un tajā pašā dienā arī tika izpildīts sods.

Tādā sistēmā jautājums par nepareizu tiesas spriedumu kļūst apšaubāms.

Pie tam vēl — jurista, tāpat kā prostitūtas profesija, nav nedz atļauta, nedz aizliegta, un rezultāts ir juridiska sistē­ma, kurai ir maz līdzības ar precedentu un tradīciju trako zikurātu, kas tiek saukts par «taisnu tiesu» uz Zemes. Tais­nība Zelta Likumā var būt tuvredzīga, ja ne absolūti akla, bet tā darbojas ātri.

Mēs atstājām Bilu Menedžera biroja ārējā foajē pie ba­gāžas — manas somas un saiņa, Gvenas koferiem, bonsai kļavas (kas tika aplaistīta, pirms izgājām no Gvenas dzī­vokļa) — un devām viņam instrukciju sēdēt uz manas somas, aizstāvēt bonsai uz dzīvību un nāvi (tie ir Gvenas vārdi), un pieskatīt visu pārējo.

Tad gājām tālāk.

Tur mēs katrs atsevišķi pierakstījāmies reģistrācijā, un atradām brīvas vietas, kur apsēsties. Gvena izņēma no so­miņas Casio elektronisko spēli. «Ko mēs varētu darīt, dārgais? Šahs, kārtis, bekgemons, go, varbūt kaut ko citu?»

«Tu paredzi ilgu gaidīšanu?»

«Jā gan, ser. Ja vien mēs nesakuram ugunskuru zem ēzeļa kājām.»

«Tev taisnība. Vai ir kāds priekšlikums, kā sakurt uguni? Neaizdedzinot visu māju, es domāju. 0, pie velna

—    uz priekšu un dedzinām nost māju. Bet kā?»

«Mēs varam izmantot variāciju par veco standartu: «Mans vīrs zina visu» vai «Jūsu sieva ir uzzinājusi.» Bet mūsu variantam būtu jābūt samērā jaunam, jo faktiski šim pasākumam ir gara, balta bārda.» Viņa piebilda: «Vai ari man varētu sākties dzemdību sāpes. Tas vienmēr palīdz pievērst uzmanību.»

«Bet tu neizskaties kā grūtniece.»

«Gribi saderēt? Lidz šim neviens šeit nav tā ciešāk pa­skatījies uz mani. Man tikai jāpavada vienatnē piecas mi­nūtes sieviešu tualetē tieši pretī, un tu būsi pārliecināts, ka esmu devītajā mēnesī. Ričard, es iemācījos šo triku pirms vairākiem gadiem, kad biju prasību izmeklētāja ap­drošināšanas kompānijā. Es vienmēr varēju visur tikt iekšā.»

«Tu mani kārdini,» es atzinu, «jo būtu tik interesanti re­dzēt, kā tu to dabū gatavu. Taču trikam, ko izmantojam, ir ne tikai jāieved mūs iekšā, bet arī jāpanāk, lai puisis uz­klausa mūsu vajadzības.»

«Doktor Eims.»

«Jā, misis Eimsa?»

«Menedžeris neuzklausīs mūsu vajadzības.»

«Lūdzu, paskaidro.»

«Es atbalstīju tavu priekšlikumu uzreiz doties uz pašu augstāko iestādi, jo sapratu, ka tā mēs ietaupīsim laiku un asaras, ja izdzirdēsim visas sliktās ziņas uzreiz. Izskatās, ka mums ir lepra, to pierāda tas, kas ar mums jau noticis līdz šim. Menedžeris ir nolēmis ne tikai piespiest mūs pārcel­ties, bet arī izdzīt no Zelta Likuma. Es nezinu kāpēc, bet mums tas nemaz nav jāzina — tā tas vienkārši ir. Saprotot to, es vairs neuztraucos. Līdzko ari tu to sapratīsi, dārgais, mēs varam sākt plānot turpmāko darbību. Doties uz Zemi, Mēnesi vai Apsolīto Zemi, Ceturto Spārnu, Marsu — kur vien tu vēlies, mīļais.»

«Uz Mēnesi.»

«Ser?»

«Vismaz pagaidām. Mēness brīvvalsts nav slikta vieta. Pašlaik no anarhijas tur pāriet uz birokrātiju, bet tā vēl nav pilnīgi nostabilizējusies. Cilvēkiem, kas māk apieties ar to pragmatiski, tur ir vēl pietiekami liela brīvība. Un uz Mēness vēl ir zināms plašums. Jā, Gvena, mums ir jābrauc prom; es par to iedomājos jau agrāk un tagad esmu pilnīgi drošs. Mēs varētu doties tieši uz lidlauku, bet ir vēl viena lieta. Es tomēr gribu runāt ar Menedžeri. Nolādēts, es gribu dzirdēt to no viņa paša melīgajām lūpām! Tad ar tīru sirdsapziņu es varētu izliet indi.»

5  — 2689

65

«Vai tu esi iecerējis noindēt viņu, dārgais?»

«Tas tāds teiciens. Es plānoju ierakstīt viņu savā sarak­sta, tad nepielūdzamā Karma viņu ievilks sevi.»

«Oo! Varbūt es varu tev kaut kā palīdzēt?»

«Nav nepieciešams. Pēc nokļūšanas sarakstā neviens nav dzīvojis pārāk ilgi.»

«Bet man tas patiktu. «Atriebība pieder man, sacīja Tas Kungs.» Bet jaunajā, uzlabotajā versijā ir rakstīts: «Atriebī­ba pieder Gvenai… pēc tam Man, bet tikai tad, ja Gvena atstāj to Manā ziņā».»

Es noklakšķināju ar mēli un paskatījos uz Gvenu. «Kas teica, ka man nebūtu jāpārņem likums savās rokās?»

«Bet es runāju par tevi, ser; es neteicu ne vārda par sevi. Man sagādātu baudu iespēja padarīt straujo Karmu vēl ātrāku — tas ir mans hobijs.»

«Man ar prieku jāatzīst, dārgā, ka tu esi maza, ļauna meitene. Nogalināsi viņu ar kakla iekaisumu? Vai ar sāpī­giem atnadžiem? Vai žagām?»

«Es domāju turēt viņu nomodā, līdz tas nomirs. Miega trūkums ir ļaunākais no visa, ko tu tikko nosauci, dārgais, ja vien tas ir pietiekami ilgstošs. Upura saprāts zūd vēl ilgi, pirms viņš beidz elpot. Viņš redz halucinācijas. Ie­skaitot visas viņa ļaunākās fobijas. Viņš mirst pats savā privātajā ellē un netiek no turienes ārā.»

«Gvena, izklausās tā, ka tu būtu lietojusi šo metodi.»

Gvena neatbildēja.

Es paraustīju plecus. «Kā tu vēlies. Saki, ja varu kā palīdzēt.»

«Protams, ser. Mmm, es domāju par noslīcināšanu kāpu­ros. Bet nezinu, kur dabūt tik daudz kāpuru, vienīgais — atvest tos no Zemes. Izņemot — nu, vienmēr jau var tos dabūt ar bezmiega palīdzību. Uz beigām var panākt, ka so­dāmais rada pats savus kāpurus, pakļaujoties suģestijai.» Viņa nodrebinājās. «Schrecklich! Bet es neizmantošu žur­kas, Ričard. Nekad. Pat ne iztēles radītās.»

«Mana mīļā un maigā līgava, esmu priecīgs uzzināt, ka vismaz kaut kur pastāv robeža.»

«Protams! Mīļais, tu mani pārsteidzi ar uzskatu, ka sliktas manieres var novērtēt kā personisku apvainojumu. Es vairāk

uztraucos par ļaunumu, nekā sliktām manierēm. Es domāju, ka ļauniem darbiem nevajadzētu palikt nesodītiem. Dieva ie­kārtotais soda mehānisms manai saprašanai ir pārāk lēns, es gribu, lai sods seko tūlīt. Piemēram, kosmosa kuģu nolaupī­šana. Nolaupītāji būtu jāpakar uz vietas, tiklīdz tiek noķerti. Dedzinātājs pats būtu jāsadedzina tajā pašā vietā, kur viņš izdarīja savu noziegumu, un, pirms pelni ir atdzisuši, ja ie­spējams. Izvarotājs būtu jānogalina ar…»

Toreiz es neuzzināju, kādu sarežģītu nāves veidu Gvena bija izvēlējusies izvarotājiem, jo pieklājīgs birokrāts (vīrie­šu kārtas, iesirms, blaugznains) apstājās pie mums un jau­tāja: «Doktors Eimss?»

«Es esmu doktors Eimss.»

«Es esmu Mangersons Fitss, Statistikas nodaļas admi­nistratora vietnieka palīgs. Es gribu palīdzēt. Esmu pārlie­cināts, ka jūs saprotat, cik ļoti aizņemts pašlaik ir Menedžera birojs sakarā ar jauno papildinājumu — visas pagaidu pārmitināšanas, kas bija jāveic, un visi traucējumi ierastajā ikdienas darba kārtībā, ar kuriem jāsamierinās, pirms mēs visi varēsim mierīgi dzīvot lielākā un krietni uzlabotā Zelta Likumā.» Viņš man uzvaroši uzsmaidīja. «Es saprotu, ka jūs vēlaties runāt ar Menedžeri.»

«Tieši tā.»

«Lieliski. Pašreizējā sarežģītajā situācijā es esmu šeit, lai pārmaiņu laikā palīdzētu saglabāt Zelta Likuma augsto pa­kalpojumu līmeni. Es esmu pilnvarots rīkoties Menedžera vārdā, jūs mani varat uzskatīt par viņa alter ego… jo visos jautājumos es esmu Menedžeris. Šī mazā lēdija — vai viņa ir kopā ar jums?»

«Jā.»

«Esmu pagodināts, kundze. Iepriecināts. Un tagad, mani draugi, vai jūs, lūdzu, nenāktu man līdzi?»