«Nē.»
«Piedodiet?»
«Es gribu satikt Menedžeri.»
«Bet es jums paskaidroju.»
«Es pagaidīšu.»
«Man liekas, jūs mani pilnībā nesapratāt. Lūdzu, nāciet ar…»
«Nē.»
(Šajā bridi Fitsam vajadzēja mani sagrābt un izsviest ārā no šejienes. Ar mani tas nebūtu viegli izdarāms, es trenējos ar Dorsai. Bet to viņam vajadzēja darīt. Tomēr virsroku ņēma paražas, ieradumi un pieklājība.)
Fitss klusēja un izskatījās iedzīts strupceļā. «Hmm — bet jums jānāk, jūs zināt.»
«Nē, es nezinu.»
«Es mēģinu jums pateikt, ka…»
«Es gribu satikt Menedžeri. Vai viņš jums teica, ko darīt ar senatoru Kantoru?»
«Senatoru Kantoru? Pagaidiet, viņš ir senators no, hm, no…»
«Ja jau jūs nezināt, kas viņš ir, kā gan jūs varat zināt, ko ar viņu darīt?»
«Ja jūs varētu pagaidīt mazu mirklīti, kamēr es to noskaidrošu.»
«Jūs labāk varējāt ņemt mūs līdzi — jo šķiet, ka neesat pilnvarots risināt šo būtisko jautājumu.»
«Mmm… lūdzu, pagaidiet šeit.»
Es piecēlos. «Nē, es labāk iešu atpakaļ. Senators varbūt mani meklē. Lūdzu, pasakiet Menedžerim, ka es atvainojos par to, ka nevarēju to nokārtot.» Es pagriezos pret Gvenu. «Nāc, neliksim viņam gaidīt.»(Es iedomājos, vai Mangersons ievēroja, ka «viņam» bija bez norādošas piebildes.)
Gvena piecēlās un satvēra manu roku. Fitss steidzīgi ierunājās: «Lūdzu, draugi, neejiet prom! Nāciet man līdzi.» Viņš mūs veda uz durvīm bez uzraksta. «Pagaidiet vienu mirklīti, lūdzu!»
Viņš bija prom vairāk kā vienu mirklīti, bet tomēr tas bija neliels laika sprīdis. Fitss atgriezās ar smaidu sejā (es domāju, ka tā sauc to izteiksmi). «Šeit, lūdzu!» Viņš ieveda mūs pa durvīm bez uzraksta, mēs gājām pa īsu gaiteni un nonācām Menedžera personiskajā kabinetā.
Menedžeris pacēla acis no sava rakstāmgalda un paskatījās uz mums, ne ar parasto, tēvišķīgo izteiksmi, kāda redzama pārāk biežajos paziņojumos «Menedžera uzruna», kas tiek izplatīts visos kompjūteros. Gluži otrādi — mis
ters Setoss izskatījās tā, it kā būtu atradis kaut ko riebīgu savā biezputrā.
Es ignorēju viņa vēso izturēšanos. Tā vietā es vienkārši stāvēju durvīs, joprojām turēdams Gvenu pie rokas, un gaidīju.
Reiz man bija pūkains kaķis (vai ir vēl citādi kaķi?). Kad viņam priekšā nolika barību, kas neatbilda dzīvnieka gaumei, kaķis nekustīgi, ar cēlu atturību stāvēja un izskatījās apvainots — ļoti laba aktiermeistarība, it īpaši, ja viss purniņš ir klāts ar spalvām. Efektu viņš panāca galvenokārt ar ķermeņa valodu. Es tagad darīju to mistera Setosa priekšā, domādams galvenokārt par kaķi. Es stāvēju… un gaidīju.
Viņš skatījās uz mums… un beidzot piecēlās, viegli saliecās un teica: «Kundze… vai jūs, lūdzu, neapsēstos?»
Apsēdāmies mēs abi. Pirmais raunds mūsu labā. Es to nebūtu izdarījis bez Gvenas. Bet viņa bija man blakus, un tūlīt pēc savas sēžamvietas novietošanas šajā krēslā es negrasījos to no turienes aizvākt, pirms nebūšu dabūjis to, ko gribēju.
Es mierīgi sēdēju, klusēju un gaidīju.
Kad mistera Setosa asinsspiediens sasniedza bīstamu augstumu, viņš ierunājās: «Nu? Jūs esat pamanījušies ielauzties manā kabinetā. Kas tās par muļķībām par senatoru Kantoru?»
«To es gribētu dzirdēt no jums. Vai esat pierakstījis senatoru Kantoru manas sievas dzivoklī?»
«Ee? Neesiet smieklīgs. Misis Novakai ir vienistabas dzīvoklis ar ērtībām mazākā izmēra pirmajā klasē. Senators no Standard Oil bez šaubām būtu apmeties luksusa numurā, ja būtu ieradies šeit.»
«Varbūt manā? Tad tāpēc jūs mani izmetāt no dzīvokļa? Senatora dēļ?»
«Ko? Nelieciet vārdus man mutē, senatora šeit nav. Mēs bijām spiesti lūgt vairākiem viesiem mainīt dzīvesvietu, un jūs bijāt viņu vidū. Jaunās sekcijas dēļ, jūs zināt. Pirms tā var tikt piestiprināta, visi mājokļi, kas atrodas simtu trīsdesmitā loka tuvumā, ir jāpārvieto. Tāpēc mums uz laiku jāsaspiežas ciešāk, lai būtu vieta evakuētajiem
viesiem. Jūsu dzīvokli būs vēl trīs ģimenes, cik es atceros. Tas ir tikai uz isu bridi.»
«Skaidrs. Tad tā bija tikai kļūda, ka man nepateica, uz kurieni pārcelties?»
«O, es esmu pārliecināts, ka jums to pateica.»
«Esmu pilnīgi drošs, ka nē. Vai jūs varētu pateikt manu jauno adresi?»
«Doktor, vai jūs domājat, ka es savā galvā glabāju visus dzīvokļu sarakstus? Ejiet un pagaidiet ārpusē, kāds to noskaidros un pateiks jums.»
Es ignorēju viņa ieteikumu-pavēli. «Jā, es domāju, ka jūs tos glabājat savā galvā.»
Viņš nošņācās. «Šajā apmetnē ir vairāk kā simt astoņdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Tādiem sīkumiem man ir darbinieki un kompjūteri.»
«Es domāju gan. Bet jūs esat man devis visai nopietnu iemeslu domāt, ka šādi sīkumi tomēr ir jūsu galvā… kad tie jūs interesē. Piemēram, es neiepazīstināju jūs ar savu sievu. Mangersons Fitss nezināja viņas vārdu, viņš nevarēja jums to pateikt. Bet jūs to zinājāt, kaut ari neviens to jums neteica. Jūs zinājāt viņas vārdu un dzīvokli, kādā viņa dzīvo. Dzīvoja, kamēr jūs viņu neizmitinājāt. Vai tā jūs pielietojat Zelta Likumu, mister Setos? Izsviežot savus viesus no mājām bez liekas greznības savlaicīga brīdinājuma izskatā?»
«Doktor, vai jūs vēlaties sākt strīdu?»
«Nē, es gribu uzzināt, kāpēc jūs mūs izdzenāt. Iebiedējat. Sekojat mums. Gan jūs, gan es zinām, ka tam nav nekāda sakara ar īslaicīgo evakuāciju, kas saistīta ar jaunā papildinājuma pievienošanu, tos ir pilnīgi skaidrs, jo jaunā sekcija tiek būvēta jau vairāk kā trīs gadus, un vismaz gadu jūs zinājāt datumu, kad tā tiks pievienota… tomēr izsviedāt mani no dzīvokļa, brīdinot mazāk kā trīsdesmit minūtes pirms tam. Ar manu sievu jūs rīkojāties vēl ļaunāk
— jūs vienkārši aizslēdzāt viņas dzīvokli, nebrīdinot vispār. Setos, jūs nepārvietojat mūs, lai pievienotu jauno sekciju. Ja tā būtu patiesība, mēs būtu brīdināti vismaz pirms mēneša, ieskaitot īslaicīgas pārcelšanās un datumus, kad mēs varam ievākties jaunos dzīvokļos uz pastāvīgu dzīvi.
Nē, jūs gribat mūs izdzīt no Zelta Likuma apmetnes… un es gribu zināt, kāpēc?»
«Ejiet ārā no mana kabineta. Es atradīšu kādu, kas paņems jūs pie rokas un aizvedīs uz jūs jauno — pagaidu — dzīvokli.»
«Tas nav nepieciešams. Tikai pasakiet man koordinātas un dzīvokļa numuru. Es pagaidīšu šeit, kamēr jūs tos sameklēsiet.»
«Dieva dēļ, jūs patiešām gribat, lai jūs padzen no Zelta Likuma!»
«Nē, esmu šeit juties visai ērti. Es būtu laimīgs palikt… ja jūs pateiksiet, kur mums šonakt būs jāguļ… un pateikt, kur mēs dzīvosim, kad jaunā sekcija būs pievienota. Mums ir vajadzīgs trīsistabu dzīvoklis, lai kompensētu manu divistabu dzīvokli un misis Eimsas vienistabas dzīvokli. Divi termināli. Katram viens, tāpat kā līdz šim. Un zemā gravitācija. Vislabāk četras desmitdaļas, bet ne vairāk kā puse gravitācijas.»
«Vai jūs nevēlējāties olu savā alū? Kāpēc jums vajadzīgi divi termināli? Tam ir nepieciešami papildus vadi.»
«Jā, un es par to samaksāšu. Jo esmu rakstnieks. Es vienu izmantošu rakstīšanai un bibliotēkas atsaucēm. Misis Eimsa lietos otru mājas vajadzībām.»
«Oho! Jūs plānojat izmantot dzīvojamo platību darījumiem! Tas jau izklausās pēc komerciālajām cenām, nevis dzīvokļa izmaksām.»
«Ko tas nozīmē?»
«Tas vēl ir jāaprēķina. Katrai komerciālajai darbībai ir sava cena. Veikali, restorāni, bankas un tamlīdzīgi maksā apmēram trīsreiz vairāk par kubikmetru, nekā dzīvokļi. Rūpnīcas nemaksā tik daudz kā veikali, bet var būt papildus maksa par videi kaitīgu darbību un tā tālāk. Noliktavas maksā tikai mazliet vairāk par dzīvokļiem. Pašlaik man liekas, ka jums būs jāmaksā kā par biroja telpām, tas ir koeficients trīs komats pieci, bet man par to jākonsultējas ar galveno grāmatvedi.»