«Mister Menedžer, vai es saprotu pareizi? Vai jūs gribat, lai mēs maksājam trīsarpus reizes vairāk nekā līdz šim abi kopā?»
«Aptuveni. Ne mazāk kā trīs reizes.»
«Nu, nu. Es neslēpu faktu, ka esmu rakstnieks, tā ir rakstīts manā pasē un tā ir rakstīts jūsu uzziņu sarakstā, un tā ir bijis visus šos piecus gadus. Sakiet man, kāpēc jums pēkšņi ir tāda interese par to, vai es izmantoju savu terminālu, lai rakstītu vēstules uz mājām vai stāstus?»
Skaņu, ko izdzirdējām, varēja nosaukt arī par smiekliem.
«Doktor, Zelta Likums ir biznesa uzņēmums, kas radīts peļņas nolūkos. Tāda mērķa labad es to vadu kopā ar saviem partneriem. Tas, cik naudas es prasu par dzīvi un darbu Zelta Likumā, ir atkarīgs tikai un vienīgi no partneru peļņas palielināšanas pēc maniem ieskatiem. Ja jums tas nepatīk, varat strādāt jebkur citur.»
Tikko grasījos mainīt sarunas tematu (es labi jūtu, kad mani ieroči ir jāpielādē no jauna), kad sarunā iesaistījās Gvena.
«Mister Setos?»
«Jā? Misis Novaka? Misis Eimsa.»
«Vai jūs sākāt karjeru kā savu māsu suteners?»
Setosa seja ieguva baklažāna krāsu. Pēc brīža viņš spēja valdīt pār sevi pietiekami, lai izteiktu: «Misis Eimsa, vai jūs apvainojat ar nodomu?»
«Tā izskatās, vai ne? Es nezinu, vai jums ir māsas, man tikai liekas, ka tas būtu jums pieņemams uzņēmums. Jūs esat mums sagādājis grūtības bez jebkāda iemesla. Mēs pie jums atnākam, lai lūgtu atlīdzināt zaudējumus; un jūs atbildat ar izvairīšanos, atklātiem meliem un runām, kas neattiecas uz lietu… un nebijušu cenu paaugstināšanu. Jūs attaisnojat šo jauno varmācību ar sprediķi par brīvu uzņēmējdarbību. Bet sakiet — cik jūs prasījāt par savām māsām? Un cik daudz jūs ieturējāt kā komisijas procentus? Pusi? Vai vairāk par pusi?»
«Kundze, man jālūdz jūs atstāt kabinetu… un šo apmetni. Mēs nevēlamies, lai šeit dzīvotu tādi cilvēki.»
«Es būšu laimīga aizbraukt,» Gvena nesatricināmā mierā atbildēja, «tiklīdz jūs izmaksāsiet visu, kas ir manā rēķinā. Un mana vīra rēķinā.»
«Ejiet… ARA!»
Gvena pastiepa plaukstu. «Vispirms skaidru naudu, tu, plikpaurainais blēdi! Mūsu rēķinu atlikumu plus atpakaļceļa depozītu, ko abi iemaksājām, kad ieradāmies. Ja iziesim no šīs telpas bez naudas, mēs to nesaņemsim pat tad, kad pūcei aste ziedēs. Samaksā, un mēs pazūdam. Ar pirmo kosmosa kuģi uz Mēnesi. Bet maksā, un tūlīt! Vai arī tev nāksies izsviest mani Izplatījumā, lai aizbāztu muti. Ja tu tagad pasauksi savus rīkļurāvējus, tu, balamute, visi dzirdēs manus kliedzienus. Gribi dzirdēt?» Gvena atlieca galvu un iespiedzās tā, ka man iesāpējās zobi.
Acīmredzot arī Setosam — es redzēju, kā viņš sāpīgi saviebās.
Ilgu laiku viņš skatījās uz Gvenu, tad piespieda kādu pogu uz savas pults.
«Ignācij! Slēdz doktora Ričarda Eimsa un misis Gvendolinas Novakas rēķinus, ēēe,» — tikai pēc acumirkļa vilcināšanās viņš pareizi nosauca mana un Gvenas dzīvokļa numuru — «un nekavējoties atnesiet papīrus uz manu kabinetu. Un skaidrā naudā atlikumu. Ar kvītīm. Nekādus čekus. Ko? Klausi, ko saku. Ja tas prasīs vairāk par desmit minūtēm, mēs tavā nodaļā organizēsim pilnīgu inventarizāciju… redzēsim, kurš jāatlaiž, kurš jāpazemina amatā.» Uz mums nepaskatījies, viņš beidza sarunu.
Gvena izņēma savu nelielo elektronisko spēlīti un sāka spēlēt kādu, kas patika arī man, jo jutu, ka nepieciešamais intelektuālais līmenis man ir. Zaudēju viņai četras spēles, kaut ari divreiz biju sācis. Bet mana galva vēl joprojām sāpēja no viņas virsskaņas spiedziena.
Es nebiju uzņēmis laiku, bet apmēram pēc desmit minūtēm ienāca vīrs ar mūsu rēķinu dokumentiem. Setoss paskatījās uz tiem un pasniedza mums. Ar manu viss bija kārtībā, es jau gribēju parakstīt kvīti, kad ierunājās Gvena. «Un kas ir ar procentiem no tās naudas, kas man bija jānogulda?»
«Mm? Par ko jūs runājat?»
«Par savu atpakaļceļa depozītu. Man tas bija jāsamaksā uz Zemes skaidrā naudā. Tava banka šeit iekasē deviņus procentus par privātiem aizdevumiem, tātad iznāk, ka tev vajadzētu samaksāt vismaz noguldījumu rēķinu likmi par
konfiscēto naudu. Kaut gan ilglaicīgo depozītu likmes būtu saprātīgākas. Esmu šeit nodzīvojusi vairāk kā gadu, tātad… paskatīsimies…» Gvena izņēma kabatas kalkulatoru, ko mēs pirms brīža bijām izmantojuši spēlei. «Tu esi man parādā astoņsimt septiņdesmit vienu un — noapaļojot līdz kronām — astoņsimt septiņdesmit vienu kronu procentos. Šveices zeltā tas būtu…»
«Mēs maksājam kronās, nevis Šveices naudā.»
«Labi, tātad tu man esi tik daudz parādā kronās.»
«Un mēs nemaksājam procentus par atpakaļceļa depozītiem, tie vienkārši tiek paturēti ķīlā.»
Pēkšņi arī mani pārņēma satraukums. «Ak jūs nemaksājat, ko? Dārgā, aizdod man to lietiņu. Paskatīsimies — simt astoņdesmit tūkstoši iedzīvotāju… un biļete vienā virzienā uz Maui ar PanAm vai Qantas maksā…»
«Septiņi tūkstoši divi simti,» atbildēja Gvena, «izņemot nedēļas nogales un brīvdienas.»
«Tā.» Es nospiedu ciparu taustiņus. «Hmm, krietni vairāk kā miljards kronu! Viens-divi-seši-deviņi, kam seko sešas nulles. Cik interesanti! Cik iepriecinoši! Setos, veco zēn, tu vari nokāst vairāk kā simt miljonus gadā, bez jebkādiem nodokļiem, tikai noguldot Lunasitijā šo naudu, ko paņem no mums, idiņiem. Bet es domāju, ka tu to tā neizmanto — vai arī ne visu. Es domāju, ka tu vadi visu savu uzņēmumu, izmantojot svešu naudu… viņiem par to nesakot ne vārda. Pareizi?»
Pielidējs (Ignācijs?), kurš bija atnesis mūsu rēķinus, klausījās ar nopietnu interesi.
Setoss nonurdēja. «Parakstiet tās kvītis un ejiet ārā.»
«0, jā!»
«Bet samaksājiet mums procentus!» Gvena piebilda.
Es papurināju galvu. «Nē, Gvena. Jebkur mēs varētu iesūdzēt viņu tiesā, bet tikai ne šeit. Viņš šeit ir gan likums, gan tiesnesis. Bet es neiebilstu, mister Menedžer, jo jūs man esat devis lielisku, labi pārdodamu ideju rakstam — es to publicēšu Readef s Digest vai varbūt Fortune. Es to nosaukšu «Pīrāgs debesīs, vai kā kļūt bagātam no citu cilvēku naudas: privātu Visuma apmetņu ekonomi
ka». Tikai Zelta Likuma apmetnē vien ik gadus no cilvēkiem izkrāpj simt miljonus. Kaut ko tādu.»
«Publicē to un tiesa atņems visu, kas vien tev pašreiz pieder!»
«Ak, tā? Tiksimies tiesā, veco zēn. Nezin kāpēc man liekas, ka tu negribēsi mazgāt savu netīro veļu nevienā tiesā, kurā neesi tiesnesis. Mmm, tikko ienāca prātā traka ideja. Tu pašlaik pabeidz ļoti dārgu papildinājumu — un es atceros, ka reiz lasiju Wall Street Journal, ka tu to paveici, nepārdodot obligācijas. Cik daudz tā saucamās ķīlas naudas izgaist šeit kā loki no simtu trīsdesmitā līdz simtu četrdesmitajam? Un cik daudziem no mums būtu jāaizbrauc vienā nedēļā, lai tava banka sagrūtu? Vai tu vari maksāt pēc pieprasījuma, Setos? Vai arī ķīla ir tikpat apšaubāma kā tu pats?»
«Pasaki to publiski, un es tevi iesūdzēšu visās Saules sistēmas tiesās! Parakstiet kvītis un ejiet prom.»
Gvena neparakstīja, kamēr nauda tika pārskaitīta mūsu acu priekšā, tad gan viņa, gan es parakstījām kvītis.