Kad mēs saņēmām naudu, termināls uz Setosa rakstāmgalda atdzīvojās.
Tā ekrāns bija redzams vienīgi viņam, bet runātāja balss bija pazīstama: Galvenais uzraugs Franko. «Mister Setos!»
«Es esmu aizņemts.»
«Tas ir ārkārtējs gadījums! Rons Tolivers ir sašauts. Es…»
«Ko?!»
«Tas vienkārši notika! Es esmu viņa kabineta — viņš ir smagi ievainots, varbūt neizdzīvos. Bet man ir aculiecinieki. Tas viltus doktors — Ričards Eimss — to izdarīja…»
«Aizveries!»
«Bet, šef…»
«AIZVERIES! Stulbais kretīn! Atsūti man ziņojumu.» Setoss atkal pievērsās mums. «Tagad ejiet prom.»
«Varbūt man labāk pagaidīt un satikties ar šiem aculieciniekiem?»
«Ejiet ārā. Pazūdiet no šīs apmetnes.»
Es piedāvāju Gvenai elkoni.
VII nodaļa
«Nav iespējams apmānīt godīgu vīru. Viņa sirdī tad jābūt zādzībai.»
Klods Viljams Djūkenfīlds (/880—1946)
Ārpusē mēs ieraudzījām Bilu sēžam uz manas somas un turam rokās miniatūro kociņu. Viņš piecēlās kājās ar nenoteiktu sejas izteiksmi. Bet, kad Gvena uzsmaidīja viņam, saviebās atbildes grimasē. Es iejautājos: «Vai kādas problēmas, Bil?»
«Nē, šef. Ee, čoms gribēja nopirkt mazo kociņu.»
«Kāpēc tu to nepārdevi?»
Viņš izskatījās šokēts. «Kā? Tas taču pieder viņai.»
«Tas tiesa. Ja tu būtu to pārdevis, vai zini, ko viņa būtu izdarījusi ar tevi? Viņa būtu tevi noslīcinājusi kāpuros, to viņa būtu izdarījusi. Tā kā tu biji pietiekami gudrs. Bet nekādas žurkas. Tik ilgi, kamēr tu paliec kopā ar viņu, tev nekad nav jābaidās no žurkām. Pareizi, misis Hārdestija?»
«Pareizi, senator. Nekad nekādas žurkas. Bil, es lepojos ar tevi, ka neļāvies kārdinājumam. Bet es gribu, lai tu pārtrauc runāt žargonā — ja kāds to dzirdēs, nodomās, ka tu esi klaidonis, un mēs taču to nevēlamies, vai ne? Tāpēc nesaki, piemēram, «čoms gribēja nopirkt koku», saki vienkārši «cilvēks».»
«Eē, faktiski šis čoms bija čomene. Eē, džude. Saprot’?»
«Jā. Bet pamēģināsim vēlreiz. Saki — sieviete.»
«Labs ir. Tas čoms bija sieviete.» Viņš muļķīgi saviebās. «Jūs runājat tieši tā, kā māsas, kas mūs mācīja Svētā vārda patversmē tur, uz Dubļu pikas.»
«Es to uzskatīšu par komplimentu, Bil… un es piesiešos tavai gramatikai un izrunai, un vārdu izvēlei vēl vairāk, nekā viņas. Lidz tu runāsi tikpat skaisti, kā senators. Jo pirms daudziem gadiem kāds gudrs un cinisks vīrs pierādī-
ja, ka saskarsmē ar apkārtējo pasauli cilvēka runasveids ir vissvarīgākais. Vai tu mani saproti?»
«Eee… mazliet.»
«Tu nevari iemācīties visu uzreiz, un es nemaz negaidu to no tevis. Bil, ja tu mazgāsies katru dienu un runāsi pareizi, pasaule nospriedīs, ka tu esi veiksminieks, un attiecīgi izturēsies pret tevi. Tāpēc mēs mēģināsim to sasniegt.»
Es piebildu: «Un pašlaik ir svarīgi tikt no šejienes ārā.»
«Senator, tas arī ir svarīgi.»
«Jā, jā, vecais likums. Es saprotu. Bet kustēsimies.»
«Jā, ser. Taisni uz lidlauku?»
«Vēl ne. Taisni uz El Camino Real un pa ceļam meklēt kādu publisko terminālu, kurš pieņemtu monētas. Vai tev ir monētas?»
«Dažas. Varbūt īsai sarunai pietiks.»
«Labi. Bet turi acis vaļā arī pie naudas mainīšanas automātiem, tā kā mums vairs nav kredīta koda, būs jāizmanto monētas.»
Mēs atkal paņēmām savus nesamos un devāmies ārā. Gvena klusi teica: «Es negribu, lai Bils to dzird… bet nav grūti pārliecināt publisko terminālu, ka tu izmanto derīgu kredīta kodu tad, ja tas neeksistē.»
Es atbildēju tikpat klusi: «Mēs pie tā ķersimies tikai tad, ja godīgā ceļā neko nepanāksim. Mana dārgā, cik vēl mazu triku tu slēp?»
«Ser, es nezinu, par ko tu runā. Simts metrus tālāk — vai tam terminālam pa labi ir dzeltenā zīme? Kāpēc tik maz publisko terminālu pieņem monētas?»
«Jo Lielajam Brālim patīk zināt, kurš kuram zvana… un ar kredīta kodu mēs tieši vai lūdzam viņu ieklausīties savos noslēpumos. Jā, tam ir dzeltenā zīme. Savāksim savas monētas.»
Mācītājs doktors Hendriks Hadsons Šulcs atbildēja tūlīt. Viņa Ziemsvētku vecīša seja bija pagriezta pret mani, ar skatienu viņš it kā novērtēja, cik naudas ir manā maciņā.
«Tēvs Šulcs?»
«Pats personīgi. Kā varu pakalpot, ser?»
Tā vietā, lai atbildētu, es izvilku tūkstoš kronu banknoti un turēju viņa sejas priekšā.
Doktors Šulcs paskatījās uz to un sarauca biezās uzacis. «Jūs man esat vajadzīgs, ser.»
Es paskatījos uz visām pusēm, un parādīju viņam trīs pērtiķu zīmi — neredzu, nedzirdu, nerunāju. Viņš atsaucās: «Jā, es tieši grasījos iziet iedzert tasi kafijas. Vai jūs pievienosieties? Vienu mirkli…»
Viņš pacēla papīra lapu, uz kuras ar lieliem burtiem bija uzrakstījis:
VECĀ MAKDONALDA FERMA
«Vai jūs varat mani gaidīt Sansusī grilbārā? Tas ir Petikoutleinā, tieši pretī manai studijai. Apmēram pēc desmit minūtēm?» Runādams viņš ar pirkstu bakstīja lapu, ko rādīja man.
Es atbildēju: «Sarunāts!» un beidzu sarunu.
Man nebija noskaņojuma doties uz laukiem, jo pilna gravitācija nav pieņemama manai kājai un šķiet, ka fermas atrodas pilnā gravitācijā. Nē, nav tiesa, Saules sistēmā droši vien ir vairākas apmetnes, kurās fermas atrodas tādas gravitācijas ietekmē, kāda vien var ienākt prātā (vai kāda labāk patik augiem — mutantiem), nekā tādu, kuras izmanto dabisko saules gaismu un pilnu gravitāciju. Var būt, ka Zelta Likums izmanto saules gaismu un gravitāciju svaigās pārtikas ražošanas dēļ. Citi Zelta Likuma rajoni izmanto mākslīgo apgaismojumu un citus uzlabojumus pārtikas augu audzēšanai — cik daudz, es nezinu. Bet milzīgā telpa no piecdesmitā līdz septiņdesmitajam lokam ir zem klajām debesīm, izņemot balstus, vibrācijas stabilizatorus un ejas, kas savjenoti ar galvenajiem ceļiem.
Šajā divdesmit loku posmā — astoņsimt metru platumā — rādiusā 0-60, 120-180 un 240-300 bija saules gaisma, rādiusā 60-120, 180-240 un 300-0 bija aramzeme, no kuras rādiusā 180-240, lokā 50-70 bija Vecā Makdonalda ferma.
Tas ir plašs apgabals. Cilvēks tur var apmaldīties, it īpaši laukos, kur kukurūza ir vēl garāka nekā Aiovā. Bet doktors Šulcs bija man izteicis komplimentu, pieņemdams, ka zināšu, kur viņu satikt: populārā brīvdabas restorānā un bārā, kas saucās «Lauku virtuve», fermas vidū, sešdesmitajā lokā, rādiuss 210, pilna gravitācija (protams).
Lai sasniegtu restorānu, mums bija jākāpj lejā līdz piecdesmitajam lokam, tad jāiet līdz sešdesmitajam lokam (pie pilnas gravitācijas, sasodīts!), apmēram četrsimt metri. Neliels attālums, patiesi — apmēram četri pilsētas kvartāli. Pamēģiniet to noiet ar mākslīgo kāju, kad vienai dienai jau ir pārāk daudz staigāts un nests.
Gvena to pamanīja — manā balsī, sejā vai gaitā, vai vēl kā citādāk —, varbūt viņa lasīja maņas domas, es neesmu par to drošs. Viņa apstājās.
Ari es apstājos. «Vai kas noticis, dārgā?»
«Jā, senator. Noliec zemē to saini. Es varu nest cienījamo Koku uz galvas. Dod saini.»
«Ar mani viss ir kārtībā.»
«Jā, ser. Ar tevi pilnīgi viss ir kārtībā, un es gribu, lai tā būtu arī turpmāk. Tava privilēģija ir būt macho, kad vien tu vēlies… un mana privilēģija ir kļūt sievišķīgai, nomāktai, vājai un nesaprātīgai. Es tūlīt noģībšu. Un palikšu ģībonī tik ilgi, kamēr tu man neatdosi saini. Tu mani varēsi vēlāk iekaustīt.»
«Hmm, kad būs mana kārtā uzvarēt strīdā?»