«Tavā dzimšanas dienā, ser. Kas noteikti nav šodien. Lūdzu, atdod man saini!»
Tas nebija strīds, kurā es gribētu uzvarēt, es atdevu viņai saini. Bils un Gvena gāja mān pa priekšu, Bils pirmais. Gvena nekad nezaudēja kontroli pār nešļavu uz galvas, kaut ari ceļš nebija nekāds gludais — zemes ceļš. īsti dubļi — pilnīgi nevajadzīgi.
Es lēni kliboju viņiem aiz muguras, smagi balstoties uz spieķa un cenšoties likt svaru tikai uz veselās kājas. Kad sasniedzām brīvdabas restorānu, es jau jutos labāk.
Doktors Šulcs bija ar elkoni atspiedies pret bāru. Viņš mani pazina, bet nelika to manīt, pirms nebiju pienācis klāt. «Doktor Šulc?»
«Ak, jā!» Viņš nejautāja manu vārdu. «Vai mēs sameklēsim kādu mierīgu vietiņu? Man liekas, tas varētu būt ābeļdārzs. Vai palūgt kalpotājam novietot tur pie kokiem galdiņu un pāris krēslus?»
«Jā. Bet trīs krēslus, nevis divus.»
Gvena bija pievienojusies mums. «Nevis četrus?»
«Nē. Es gribu, lai Bils paliek un pieskata mūsu mantas. Es redzu vienu brivu galdiņu, viņš var tur novietot somas un saiņus.»
Drīz visi trīs sēdējām pie galdiņa, kas bija ienests ābeļdārzā. Pajautājis mācītājam, ko viņš vēlas, es pasūtīju alu sev un mācītājam, kolu Gvenai, un lūdzu oficianti sameklēt puisi ar saiņiem un atnest to, ko viņš vēlas — alu, kolu, sviestmaizes. (Es pēkšņi sapratu, ka viņš šodien varbūt nemaz nav ēdis.)
Kad viņa aizgāja, es izvilku no kabatas tūkstoš kronu banknoti un iedevu doktoram Šulcam.
Tā pazuda viņa rokās. «Ser, vai jūs vēlaties kvīti?»
«Nē.»
«Džentlmeņu noruna, ja? Lieliski. Ar ko varu palīdzēt?»
* * *
Četrdesmit minūtes vēlāk doktors Šulcs zināja par mūsu nepatikšanām gandrīz tikpat daudz, kā es, jo neko nenoklusēju. Viņš varēs mums palīdzēt, man tā šķita, tikai tad, ja zinās visu par notikušo.
«Jūs sakāt, ka *Rons Tolivers ir sašauts?» beidzot viņš jautāja.
«Es to neesmu redzejis. Es dzirdēju, ka galvenais uzraugs tā saka. Labojums: es dzirdēju, ka to saka cilvēks, kura balss izklausījās kā Franko balss, un Menedžeris runāja ar viņu kā ar Franko.»
«Pietiekami labi. Dzirdot pakavu dipoņu, gaidi parādāmies zirgus, nevis zebras. Bet pa ceļam uz šejieni es par to neko nedzirdēju un nemanīju nekādas satraukuma zīmes šajā restorānā — un otrā lielākā kompānijas akciju īpašnieka slepkavībai vai slepkavības mēģinājumam vajadzētu izraisīt zināmu satraukumu. Es biju pie bāra kādu laiku, pirms jūs atnācāt. Par to ne vārda netika bilsts. Kaut arī bāri ir bēdīgi slaveni kā vieta, kur ziņas nonāk vispirms, vienmēr tur ir kāds ekrāns ar ziņu programmu. Hmm… vai varētu būt, ka Menedžeris to slēpj?»
«Tā meligā čūska spēj visu.»
«Es nerunāju par viņa morālo stāju, šeit mani uzskati sakrīt ar jūsējiem, bet tikai un vienīgi par fiziskajām iespē
jām. Šaušanu tik viegli nenoslēpsi. Asinis. Troksnis. Ievainots vai miris upuris. Un jūs runājāt par lieciniekiem — vai ari Franko tā teica. Taču tiesnesis Setoss kontrolē vienīgo laikrakstu, kompjūteru tīklu un uzraugus. Jā, ja viņš vēlētos sasprindzināties, varētu to kādu laiku noklusēt. Redzēsim — un tas ir vēl viens jautājums, uz kuru es jums atbildēšu, kad sasniegsiet Lunasitiju.»
«Mēs varbūt nebūsim Lunasitijā. Es jums piezvanīšu.»
«Pulkvedi, vai tas būtu prātīgi? Ja vien mūsu acumirklīgo atrašanos kopā pie bāra nav ievērojušas kādas ieinteresētas personas, kas pazīst mūs abus, ir iespējams, ka mums ir izdevies saglabāt sadarbības noslēpumu. Tā ir patiesa veiksme, ka nekad agrāk nekādā veidā neesam bijuši pazīstami vai saistīti, nav nekādas iespējas izsekot jūs ar manu starpniecību vai otrādi. Jūs varat man zvanīt, protams… bet jāpieņem, ka manu terminālu var noklausīties vai izvietot noklausīšanās ierīces manā studijā, vai abējādi — un abi varianti ir bijuši. Es labāk iesaku lietot pastu… ja vien tā nav neatliekama, steidzama vajadzība.»
«Bet vēstules var izlasīt. Starp citu, es esmu doktors Eimss, nevis pulkvedis Kempbels. Un, ak jā! — šis jaunais cilvēks. Viņš pazīst mani kā «senatoru» un misis Eimsu kā «misis Hārdestiju» pēc gadījuma, par ko jums stāstīju.»
«Es atcerēšos. Dzīves gaitā katram ir vairākas lomas. Vai jūs varētu noticēt, ka es kādreiz biju pazīstams kā «Impērijas jūras kara spēku kaprālis Finegans»?»
«Nav grūti iedomāties.»
«Tas ir tikai piemērs, tā nemaz nebija. Bet es esmu darījis vēl dīvainākus darbus. Tiesa, pastu var izlasīt, bet, ja es aiznesu vēstuli uz kosmosa kuģi, kas dodas uz Lunasitiju, un pāris acumirkļus pirms izlidošanas, maz ticams, ka tā varētu nonākt to personu rokās, kas vēlētos to atvērt. Pretējā virzienā vēstule, kas adresēta Henrietai van Lūnai pie Madame Pompadour, Petikoutleinā 20012, sasniegs mani ar pavisam nelielu aizkavēšanos. Vecā lēdija jau gadiem ilgi eleganti tiek galā ar citu cilvēku noslēpumiem. Viņai var uzticēties. Ta ir visa māksla — zināt, kam var uzticēties.»
«Dok, man liekas, ka jums es uzticos.»
6 — 2589
81
Viņš nokrekšķējās. «Dārgais ser, es ar lielāko prieku pārdotu jums paša cepuri, ja būtu atstājis to uz manas letes, bet būtībā jūs nekļūdāties. Tā kā uzskatu jūs par savu klientu, tad varat man pilnīgi uzticēties. Būt dubultaģentam nozīmētu iedzīvoties kuņģa čūlā… un es esmu gardēdis, kas nedara neko, kas varētu traucēt ēdiena baudīšanu.»
Viņš izskatījās domīgs, un piebilda: «Parādiet vēlreiz to kabatas portfeli. Enriko Šulcs.»
Es to pasniedzu.
Viņš izņēma personas apliecību. «Jūs sakāt, ka viņš ir līdzīgs fotogrāfijā redzamajam?»
«Pilnīgi, es domāju.»
«Doktor Eims, jūs sapratīsiet, ka pats vārds «Šulcs» uzreiz piesaista manu uzmanību. Varbūt jūs to nevarat iedomāties, bet manas darbības daudzpusīgais raksturs prasa, lai es pamanītu katras jaunas personas ierašanos apmetnē. Es katru dienu lasu Herald, pārskatot pilnīgi visu, bet īpašu uzmanību pievēršot jebkurām ziņām par personām. Es nešaubigi varu apliecināt, ka šis vīrs neieradās apmetnē ar šādu vārdu. Ar jebkuru citu vārdu mana atmiņa varēja kļūdīties, bet ne jau ar manu personīgo uzvārdu. Tas nav iespējams.»
«Šķiet, ka viņš šo vārdu ir nosaucis ierodoties.»
«… šķiet, jūs izvēlējāties pareizo vārdu.» Šulcs paskatījās uz apliecību. «Divdesmit minūtēs savā studijā — nē, dodiet man pusstundu — es varētu izgatavot tādu apliecību ar šo pašu seju un tikpat labā kvalitātē, un uz tās būtu rakstīts «Alberts Einšteins».»
«Jūs gribat teikt, ka mēs nevaram izsekot viņa gaitām pēc šīs apliecības.»
«Pagaidiet, es to neteicu. Jūs sakāt, ka fotogrāfija ir līdzīga oriģinālam. Fotogrāfija ir labāks palīgs nekā drukāts vārds. Daudzi cilvēki būs redzējuši šo vīru. Vairākiem arī vajadzētu zināt, kas viņš ir. Mazāk cilvēku varētu zināt, kāpēc viņu nogalināja. Ja vispār nogalināja. Jūs bijāt uzmanīgs un atstājāt šo jautājumu neatbildētu.»
«Nu…, pirmkārt, tās neticamās meksikāņu cepuru dejas dēļ, kas tur notika acumirkli pēc viņa nošaušanas. Ja tāda
bija. Tā vietā, lai apmulstu, tie četri uzvedās tā, it kā būtu vairākkārt samēģinājuši.»
«Man būtu jānoskaidro šī lieta gan ar pīrāga, gan pātagas palidzību. Ja cilvēkam ir netīra sirdsapziņa vai alkatīga daba — un lielākajai daļai ir abas — pastāv zināmi paņēmieni, kā izvilkt no viņiem visu, ko tie zina. Ser, šķiet, mēs ar to esam tikuši galā. Bet noskaidrosim visu, jo liekas, ka mums vairs nebūs iespējas tā parunāties. Jūs pētīsiet tālāk Valkera Evansa līniju, kamēr es ievākšu ziņas par citiem jautājumiem jūsu sarakstā. Notikumu attīstības gaitā mēs informēsim viens otru par jaunumiem, it īpaši par tiem, kas ved uz Zelta Likumu vai prom no tā. Vai vēl kas? Ak jā, tā šifrētā ziņa — vai jūs to atšifrēsiet?»