«Vai jums ir kāds priekšlikums?»
«Es ieteiktu jums to saglabāt un aiznest uz Mackay galveno biroju Lunasitijā. Ja viņi spēj identificēt šifru, tad paliek tikai legālas vai nelegālas summas samaksāšanas jautājums, lai to iztulkotu. Ziņas saturs pateiks jums priekšā, vai man tas šeit jāzina. Ja Mackay nevar palīdzēt, tad jūs varat to aiznest uz Galileja universitāti doktoram Džeikobam Raskobam. Viņš ir kriptogrāfs kompjūterzinātņu nodaļā… un, ja viņš nesaprot, ko ar to darīt, tad es varu ieteikt tikai lūgšanu. Vai es drīkstu paturēt sava brālēna Enriko fotogrāfiju?»
«Jā, protams. Bet atsūtiet man kopiju, lūdzu; man tā var izrādīties noderīga, sekojot Valkera Evansa līnijai. Doktor, mums ir vēl viena problēma, par kuru vēl neesmu neko teicis.»
«Jā?»
«Jaunais cilvēks, kas ir kopā ar mums. Viņš ir spoks, jūsu godība, klaidonis. Un viņš ir kails. Mēs gribam viņu piesegt. Vai jūs varat iedomāties kādu, kurš to varētu izdarīt — un tūlīt? Mēs gribam paspēt uz nākamo kosmosa kuģi.»
«Vienu mirkli, ser! Vai man jāsaprot, ka jūsu nesējs, jaunais cilvēks ar jūsu bagāžu, ir tas nelietis, kurš izlikās par uzraugu?»
«Vai es neizteicos pietiekami skaidri?»
«Varbūt es biju neapķērīgs. Ļoti labi, es pieņemu šo faktu… tomēr neslēpju pārsteigumu. Jūs gribat, lai es sagādāju viņam papīrus? Tā, lai viņš varētu pārvietoties pa Zelta Likumu, nebaidoties no uzraugiem?»
«Ne gluži. Es gribu mazliet vairāk. Pasi. Lai viņš varētu izbraukt no Zelta Likuma un iebraukt Mēness brīvvalstī.»
Doktors Šulcs pastiepa apakšlūpu. «Ko viņš darīs tur? Nē, es ņemu savus vādus atpakaļ — tā ir jūsu darīšana, ne mana. Vai viņa darīšana.»
Gvena ierunājās: «Es gribu viņu pāraudzināt, tēv Šulc. Viņam jāiemācās turēt nagus tirus un nekropļot divdabjus. Un viņam vajadzīgs gribasspēks, ar ko es gribētu viņu nodrošināt.»
Šulcs domīgi paskatījās uz Gvenu. «Jā, es domāju, ka ar jūsējo pietiek diviem. Kundze, vai drīkstu teikt, nevēloties sacensties, ka es jūs patiešām apbrīnoju?»
«Es nevaru ciest, ja kaut kas tiek nelietderīgi izšķiests. Bilam ir apmēram divdesmit pieci gadi, man liekas, bet viņš uzvedas un runā kā desmit vai divpadsmitgadīgs puika. Tajā pašā laikā viņš nav stulbs.» Viņa pavīpsnāja. «Es iemācīs viņ’ pat tad, ja man vaidzēs sasist viņa tukšo pauri!»
«Jūs to varat,» Sulcs atbildēja. «Bet ja nu viņš izrādās vienkārši stulbs? Ja nu viņam nav iespēju augt?»
Gvena nopūtās. «Tad es droši vien mazliet paraudāšu un atradīšu kādu drošu vietu, kur viņš varētu strādāt to, ko spēj, un būt, kas viņš ir, cienīgi un ar komfortu. Jūsu cienība, es nevarētu viņu aizsūtīt atpakaļ uz Dubļiem, badā un bailēs — un pie žurkām. Tāda dzīve ir sliktāka par nāvi.»
«Jā, tā tas ir. No nāves nav jābaidās — tas ir pēdējais mierinājums. Kā mēs katrs kādreiz uzzināsim. Ļoti labi, īstu pasi Bilam. Man būs jāsatiek viena lēdija — tad redzēs, vai viņa var izpildīt steidzamu pasūtījumu.» Viņš sarauca pieri. «Nebūs viegli paspēt līdz nākamajam kosmosa kuģim. Un man ir vajadzīga viņa fotogrāfija. Sasodīts, tas nozīmē ceļojumu uz manu studiju. Zaudēts laiks un risks jums.»
Gvena atvēra somiņu un izņēma. Mini Helvetia, kas gandrīz visur bija nelegāls, bez licences, bet šeit varbūt Menedžera noteikumi uz to neattiecās. «Doktor Šulc, ar šo
nevar dabūt pasei piemērota lieluma fotogrāfiju, bet varbūt to var palielināt?»
«Protams. Mmm, tas ir iespaidīgs fotoaparāts.»
«Man tas patīk. Es reiz strādāju — aģentūrai, kas izmantoja tādus aparātus. Kad aizgāju no šī darba, atklāju, ka esmu to pazaudējusi…. un man bija par to jāsamaksā.» Viņa nerātni pasmaidīja. «Vēlāk es to atradu — tas visu laiku bija manā somiņā… bet pašā apakšā starp visādiem krāmiem.» Viņa piebilda: «Es aizskriešu un nofotografēšu Bilu.»
Es steidzīgi piebildu: «Izmanto neitrālu fonu.»
«Domāji, ka man vajadzīgs tāds mājiens ar mietu? Atvainojiet, būšu atpakaļ pēc mirkļa.»
Viņa atgriezās pēc pāris minūtēm, un vēl pēc minūtes fotogrāfija bija gatava, un Gvena pasniedza to dokoram Šulcam. «Vai būs gana laba?»
«Brīnišķīgi! Bet kas ir fonā, ja drīkst jautāt?»
«Bāra dvielis. Frenkijs un Huanita to nostiepa aiz Bila galvas.»
«Frenkijs un Huanita?» es atkārtoju. «Kas viņi ir?»
«Galvenais bārmenis un vadītāja. Jauki cilvēki.»
«Gvena, es nezināju, ka tu šeit kādu pazīsti, tas var radīt problēmas.»
«Es nevienu šeit nepazīstu, es nekad agrāk šeit neesmu bijusi, dārgais. Es kādreiz biju «Čuk-Čuk Bāņa» pastāvīga apmeklētāja deviņdesmitajā rādiusā — viņiem ir lieliskas dejas.» Gvena paskatījās uz augšu, samiegusi acis pret saules gaismu — apmetne, pastāvīgi griezdamās, pašlaik slīdēja pa līniju, kurā virs Vecā Makdonalda fermas Saule bija zenītā. Viņa rādīja uz augšu, apmēram sešdesmit grādu leņķī. «Tas ir tur, var redzēt «Čuk-Čuk Bāni»; deju zāle ir tieši virs tā, uz Saules pusi. Vai viņi dejo? Vai jūs redzat? Balsts ir tieši pretī.»
«Tas ir pārāk tālu, lai redzētu,» es atzinu.
«Viņi dejo,» piekrita doktors Šulcs. «Teksasas zvaigzni, man liekas. Jā, tieši tas solis. Ak, jaunība, jaunība! Es vairs nedejoju, bet esmu bijis nejaušs viesis «Čuk-Čuk Bāni». Vai esmu jūs tur redzējis, misis Eimsa? Liekas, ka ne.»
«Domāju, ka jā,» Gvena atbildēja. «Bet es tajā dienā biju maskā. Man patika jūsu dejas, doktor. Jums ir patiešām īsta dejas izjūta.»
«Augstāku uzslavu nejaušs viesis nemaz nevar vēlēties. «Maskā» — vai jums mugurā nebija zaļi balta kleita ar šaurām lencītēm? Ar saules griezuma svārkiem?»
«Vēl vairāk kā saules, tie viļņojās ikreiz, kad dejas partneris mani sagrieza — cilvēki žēlojās, ka no tā skata vien viņiem sākusies jūras slimība. Jums ir nevainojama atmiņa, ser.»
«Un jūs esat nevainojama dejotāja, kundze.»
Nezin kāpēc saērcināts, es iejaucos sarunā: «Vai mēs varam pārtraukt šo atmiņu vakaru? Vēl ir vairākas steidzamas darīšanas, un man vēl ir cerība, ka varam paspēt uz kosmosa kuģi divdesmitos.»
Šulcs papurināja galvu. «Neiespējami, ser.»
«Kāpēc neiespējami? Tas ir vairāk kā pēc trim stundām. Man kaut kā nepatīk doma par vēlāka kosmosa kuģa gaidīšanu; Franko var nolemt sūtīt mums pakaļ savus algotos slepkavas.»
«Jūs lūdzāt man pasi Bilam, doktor Eims, un pat visbēdīgākās imitācijas izgatavošanai vajag vairāk par trim stundām.» Viņš apklusa, un tagad izskatījās mazāk pēc Ziemsvētku vecīša, bet vairāk pēc veca un noguruša vīra. «Jūsu galvenais mērķis taču ir dabūt Bilu ārā no šejienes un aizvest uz Mēnesi?»
«Jā.»
«Es pieņemu, ka viņu šeit pieņēmāt kā nebrīvo kalpotāju?»
«Mmm? Mēness brīvvalstī nedrīkst ievest vergus.»
«Gan jā, gan nē. Jūs varat vest vergu uz Mēnesi… bet, tikko viņš sper kāju uz Mēness, tā automātiski kļūst brīvs uz visiem laikiem. Tas ir viens likums, ko panāca katordznieki, kad atbrīvoja paši sevi. Doktor Eims, es varu izgatavot pārdošanas kvīti, kas aizstātu Bila dokumentus, un esmu pārliecināts, ka paspēšu līdz vakara reisam. Man ir viņa fotogrāfija, man ir autentisku oficiālo dokumentu krājums, un ir gana laika, lai padarītu dokumentu vecāku un nolietotu. Patiesi, tas būtu drošāk, nekā sasteigt ar pasi.»