«Es paļaujos uz jūsu profesionālajiem uzskatiem. Kur, kad un kā mēs dabūsim to papīru?»
«Mmm, ne manā studijā. Vai jūs zināt nelielo bistro blakus lidlaukam, viena desmitdaļa gravitācijas trīssimtajā rādiusā? «Astronauta atraitne»?»
Es jau gribēju teikt nē, bet atradīšu, kad ierunājās Gvena. «Es zinu, kur tas ir. Lai tur nokļūtu, jāiet garām Mac’’s noliktavai, un pie durvīm nav nekāda uzraksta.»
«Tieši tā. Patiesībā tas ir privātklubs, bet es jums iedošu ieejas karti. Jūs tur varat atvilkt elpu un uzkost. Neviens jūs netraucēs. Saimnieki tur cenšas netraucēt privātas darīšanas.»
(Tāpēc, ka šīs darīšanas ir krāpšana vai kaut kas tamlīdzīgs — bet es to nepateicu skaļi.) «Tad viss kārtībā.»
Mācītājs-doktors izņēma karti un sāka kaut ko rakstīt uz tās, tad apstājās. «Vārdi?»
«Misis Hārdestija,» Gvena uzreiz atbildēja.
«Pareizi,» doktors Šulcs noteica. «Piesardzība nekad nav lieka. Senator, kāds ir jūsu vārds?»
«Tas nevar būt Kantors, jo varbūt kāds tur zina, kā izskatās senators Kantors. Ee, Hārdestijs?»
«Nē, viņa ir jūsu sekretāre, nevis sieva. «Džonsons». Ir bijuši vairāki senatori Džonsoni, tāpēc šis vārds nerada ne mazākās aizdomas — un saskan ar Bila uzvārdu… kas varētu but noderīgi.» Viņš beidza rakstīt un pasniedza karti man. «Jūsu apkalpotāja vārds ir Tīģeris Kondo un brīvajā laikā viņš māca visdažādākos ātras nogalināšanas paņēmienus. Uz viņu var paļauties.»
«Paldies, ser.» Es paskatījos uz karti un ieliku to kabatā. «Doktor, vai jūs tagad vēlaties saņemt atlīdzību?»
Viņš dzīvespriecīgi pasmaidīja. «Nu, nu! Es vēl nemaz neesmu sapratis, cik daudz varu prasīt.»
«Prātīgi. Tad pagaidām uz redzi. Mums labāk iziet atsevišķi.»
«Piekrītu. Deviņpadsmit būtu agrākais laiks. Dārgie draugi, bija ļoti patīkami. Un neaizmirsīsim šīs dienas lielo nozīmi. Mani sveicieni, kundze. Visu cieņu, ser. Lai jūsu turpmākā kopdzīve ir gara, mierīga un mīlas pilna.»
Gvena pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja viņu, un abiem acīs bija asaras. Man arī.
VIII nodaļa
«Divus labumus vienlaicīgi nevar iegūt.»
Lūcars Lortgs (1912)
Gvena aizveda mūs tieši uz «Astronauta atraitni», kas slēpās aiz Macy's noliktavām tieši ta, kā viņa bija teikusi, vienā no tiem mazajiem, dīvainajiem stūrīšiem, kas veidojās apmetnes cilindriskajā forma — ja tu nezini, kur tāda vieta ir, iespējams, ka nekad to arī neatradīsi. Tur bija patīkami mierīgi pēc pūļiem, kas drūzmējās ap lidlauku ass galā.
Parasti šī gala lidlauku izmantoja pasažieri, bet kravas transports koncentrējās otrā ass galā. Bet jaunās piebūves izveidošanas un pievienošanas dēļ visi kosmosa kuģi izmantoja lidlauku, kas atradās pret Mēnesi pavērstajā ass galā jeb priekšgalā — «priekšgalā» tāpēc, ka Zelta Likums ir pietiekami garš, lai tam būtu neliels pievilkšanas spēks, un tas tikai pastiprināsies, kad pievienos jauno daļu. Es negribēju teikt, ka paisumi ir ikdienišķa parādība, tā nemaz nav.
(Es varbūt pārāk daudz stāstu; viss atkarīgs no tā, cik liela jums ir bijusi saskare ar šādām apmetnēm. Nezaudēsiet neko, ja izlaidīsiet šis rindas.)
Bet pievilkšanas spēks ir centrēts uz Mēnesi; priekšgals mūžīgi norāda tieši uz leju, uz Mēnesi. Ja Zelta Likums butu kosmosa kuģa lielumā vai ari tik tālu, kā Piektais Spārns, tas nenotiktu. Bet Zelta Likums ir vairāk kā piecus kilometrus garš un riņķo ap masas centru, kas atrodas mazliet vairāk kā divu tūkstošu kilometru attālumā. Spēks, ar kādu Zeme pievelk Mēnesi, ir tikai četras reizes lielāks
— it īpaši, ja paturam prātā, ka Mēness ir apaļš kā tenisa bumbiņa, bet Zelta Likuma forma vairāk atgādina cigāru.
Zelta Likumam ir vēl viena orbitāla īpatnība. Tas griežas no pola uz polu (labi, visi to zina — piedodiet), bet arī šīs orbītas, kura ir eliptiska, taču gandrīz precīzs aplis, trajektorija ir pavērsta pret Sauli, tas ir, orbītas plakne vien-
mēr ir pret Sauli, kamēr Mēness griežas zemāk. Kā Fuko svārsts. Kā spiegu satelīti, kas novēro Zemi. Vai, citiem vārdiem runājot, Zelta Likums vienkārši seko dienas un nakts mijas līnijai uz Mēness, apkārt, apkārt un apkārt, bezgalīgi un nekad ēnā. (Enā tikai Mēness aptumsumu laikā, ja jūs vēlaties būt sīkumaini, bet tikai un vienīgi.)
Šis izvietojums nav nemainīgs un stabils. Visi Izplatījuma ķermeņi iedarbojas uz to, pat Saturns un Jupiters. Bet Zelta Likumā ir neliels kompjūters — pilots, kas kontrolē, lai Zelta Likuma orbīta vienmēr būtu pavērsta pret Sauli — tādā veidā nodrošinot, piemēram, Vecā Makdonalda fermai lielisku ražu. Nav pat vajadzīgs ievērojams enerģijas patēriņš, tikai neliela niecīgās novirzīšanās kontrole.
Es ceru, ka jūs nelasījāt šīs rindas. Ballistika ir interesanta tikai tiem, kas ar to nodarbojas.
Misters Kondo bija neliela auguma, acīm redzami japāņu izcelsmes, ļoti pieklājīgs, un viņam bija tik vingri muskuļi kā jaguāram — viņš tieši tā kustējās. Pat bez doktora Šulca mājiena es būtu sapratis, ka labāk nesatikties ar Tīģeri Kondo uz tumšas ielas, ja vien viņš tur nebūtu, lai aizstāvētu mani.
Durvis pilnībā neatvērās, kamēr nebiju parādījis doktora Šulca karti. Tad viņš uzreiz mūs uzņēma ar formālu, bet sirsnīgu viesmīlību. Telpa nebija liela, nebija arī pārāk pilna, tur sēdēja galvenokārt vīrieši, un tur esošās sievietes nebija (es tā domāju) viņu sievas. Bet arī ne apšaubāmas reputācijas sievietes. Izskatījās pēc profesionālas vienlīdzības. Apkalpotājs mūs novērtēja un nolēma, ka neiederamies galvenajā telpā pie pastāvīgajiem apmeklētājiem. Mūs ieveda nelielā blakustelpā vai kabīnē, kas bija gandrīz par mazu mums trijiem un mūsu bagāžai. Tad viņš jautāja, ko vēlēsimies. Es atjautāju, vai vēl varam pasūtīt vakariņas.
«Jā un nē,» viņš atbildēja. «Es varu piedāvāt suši, un sukijaki, ko tepat uz jūsu galdiņa sagatavos mana vecākā meita, vai hamburgerus un hotdogus. Ir arī pica, bet tā ir saldēta, mēs uz vietas tās negatavojam, un arī īpaši neiesakām. Šis tomēr ir galvenokārt bārs, mēs piedāvājam ēdienus, bet nepieprasām, lai mūsu apmeklētāji ēstu šeit. Jūs varat visu nakti spēlēt go, šahu vai kārtis, un vispār neko nepasūtīt.»
Gvena uzlika roku uz manas piedurknes: «Varbūt labāk es?»
«Droši.»
Viņi mirkli sarunājās, no kā es nesapratu ne vārda. Bet viņa sejā atmirdzēja gaišums. Viņš paklanījās un aizgāja. Es iejautājos: «Nu?»
«Es jautāju, vai mēs varam pasūtīt to, ko es šeit pasūtīju iepriekšējā reizē… un tas nav nekāds speciāls ēdiens, bet gan lūgums Mammai prātīgi izmantot visu, kas tai ir. Es arī atļāvu viņam atzīt, ka esmu bijusi šeit jau agrāk, jo viņš bez atļaujas nekad neizrādītu, ka es šeit biju ar citu vīrieti. Viņš vēl teica, ka mūsu mazais draudziņš ir vislabākais klinšu kļavas eksemplārs, kādu jelkad redzējis ārpus Japānas… un es lūdzu viņam aplaistīt to pirms mūsu aizbraukšanas, un viņš to izdarīs.»
«Vai tu viņam teici, ka mēs esam precējušies?»
«Tas nav nepieciešams. Idioma, ko es lietoju, runājot par tevi, raksturoja mūsu attiecības.»
Es gribēju viņai pajautāt, kad un kā viņa ir iemācījusies japāņu valodu, bet tomēr atturējos — Gvena pati man pastāstītu, ja viņai tas liktos vajadzīgs. (Cik daudzas laulības var izjaukt šī urdošā vēlēšanās uzzināt «visu» par dzīvesbiedru. Kā neskaitāmu patiesu mīlas stāstu autors — veterāns es varu droši teikt, ka šī neslēptā ziņkāre par jūsu sievas vai vīra pagātni ir nevainojama mājas traģēdijas radīšanas formula.) Tā vietā es pievērsos Bilam. «Bil, šī ir tava pēdējā iespēja. Ja tu gribi palikt Zelta Likumā, tad laiks iet. Tas ir, pēc vakariņām, es domāju. Bet pēc vakariņām mēs lidojam uz Mēnesi. Tu vari braukt mums līdzi vai palikt šeit.»